Par Pīķa dāmas atjaunojumu LNO. Žagara upē divreiz neiekāpt

 
©Publicitātes foto, Agnese Zeltiņa

Vadības maiņa Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kā jau ierasts, nākusi ar zināmu viļņošanos un pārmaiņām, kuras lielākoties skar teātra iekšējo dzīvi un publikai paliek neredzamas, ja vien tām uzmanību nepievērš mediji.

No vienas puses, nav nekas neparasts, ja, mainoties vadībai, vairākās dažādu padotību pozīcijās uz galda parādās «vienošanās par darba attiecību pārtraukšanu», turklāt gan finanšu, gan mākslinieciskās plānošanas, gan izpildītāju sastāva jomās. No otras puses, vai jaunā slota nav vienkārši jauna dizaina grābeklis, laikam varēs saprast tikai tad, kad tas iešķels kādam pa pieri tik sāpīgi, ka klusā bubināšana pa kaktiem par īpatnēji veidotiem dziedātāju sastāviem, maciņu skumdinošām izmaiņām solistu darba samaksas struktūrā un motivācijas trūkumu vai, tieši pretēji, apdraudējuma rosinātu pašmotivāciju, kļūs par kliedzienu, kuru būs grūti apklusināt ar atbildi: «Baumas.» Kā toreiz, kad raidījumā Kultūršoks tika pacelts jautājums par acīm redzamu saistību starp LNOB aicinātiem viesmāksliniekiem un Egila Siliņa kundzes Karmenas de Migelas vadīto aģentūru Cademi Artist Management. Tomēr pavisam nesen, 6. februārī, izrādē Madama Butterfly Pinkertona lomu dziedāja meksikāņu tenors Rodrigo Porrass Garulo, bet to diriģēja ungāru diriģents Pēters Halāss - abi ir minētās aģentūras pārstāvēti mākslinieki.

Pagaidām gan operas vezums ripo pa ierastajām sliedēm, un 20. janvārī, pieminot tieši pirms gada aizsaulē aizgājušo ilggadējo operas vadītāju Andreju Žagaru, tika svinēts viņa 2005. gadā iestudētās Pētera Čaikovska operas Pīķa dāma atjaunojums, kas tapis viņa brāļa, Dailes teātra aktiera un jaunieceltā direktora Jura Žagara pārraudzībā. Jauno laiku portretējums Krievijā, kas pirms piecpadsmit gadiem iekļāvās LNO uzņemtajā postmodernās operu režijas kursā, nav vēl tik sens, lai tam varētu piedēvēt vintāžas šarmu. Tas nav arī tik jauns, lai neatrastos vieta mazliet sentimentālām atmiņām par pagājušo laiku gan individuālā, gan kolektīvā kontekstā. Līdz ar to kā goddevīgs piemiņas žests konkrētais atjaunojums savu funkciju pilda lieliski, ļaujot atcerēties Andreju Žagaru un laiku pirms piecpadsmit gadiem, taču nekādi neveido un neko neliecina par LNOB nākotnes virzību. Pārfrāzējot sengrieķu filozofa Hēraklīta teikto, Žagara upē divreiz neiekāpt - to parāda arī Pīķa dāmas atjaunojums.

Atjaunojums gan neradās tikai un vienīgi cēla un daudziem arī nepieciešama piemiņas žesta dēļ. Sākotnēji bija paredzēts Pīķa dāmas jauniestudējums, kuru veidotu krievu režisors Aleksandrs Titels no Maskavas, kas 2013. gadā Rīgā iestudēja Sergeja Prokofjeva Mīlu uz trim apelsīniem. Diemžēl plānoto sadarbību realizēt neizdevās. Tādēļ dzima atjaunojuma kā piemiņas pasākuma ideja kā visnotaļ saprotams un loģisks risinājums, lai kardināli nemainītu mākslinieciskos plānus. Juris Žagars savu darbošanos galvenokārt aktiermeistarības konsultanta lomā, lielāko daļu iestudējuma restaurējot pēc video, kurā iemūžināts pirmiestudējums ar Aleksandru Antoņenko un Kristīni Opolais galvenajās lomās, pamatoja ar savu ilggadējo pieredzi teātrī un regulāru radošo domu apmaiņu ar brāli. Atjaunojuma muzikālais vadītājs ir Mārtiņš Ozoliņš, pirmiestudējumā pie diriģenta pults bija operas tālaika galvenais diriģents Andris Nelsons.

Nemēģinot speciāli salīdzināt toreizējo iestudējumu un atjaunojumu, atsaucoties uz Jura Žagara ieceri necensties veidot «kopiju», dažas kopīgas iezīmes ir visai acīm redzamas, lai tās ignorētu. Pirmā ir solistu debijas. Jaunajam ukraiņu soprānam Annai Bondarenko Ļizas partija atjaunojumā ir lomas debija gluži kā Kristīnei Opolais, kurai Pīķa dāma bija viena no pirmajām galvenajām lomām operā. Cita lieta, ka Annas Bondarenko balsij piemīt vairāk krāsu un tā kopumā ir vokāli koptāka nekā Opolais balss viņas karjeras pirmsākumos. Pretēji ir ar talantu aktiermeistarībā. Otrā ir acīm redzama vēlme panākt tikpat augstu pirmiestudējuma emocionālo temperatūru Hermaņa un Ļizas traģiskajā mīlasstāstā, kā to iemiesoja Opolais un Antoņenko, taču tas izskatās mazliet samocīti. Krievu tenora Sergeja Poļakova, kurš Hermaņa lomu dziedājis vairākkārt, tostarp Karaliskajā Koventgārdena operā pagājušajā sezonā, spēlmaņa apsēstība ir aizraujoši ticama. Savukārt Anna Bondarenko, sevišķi 3. cēliena 1. ainā, kustas tā, it kā viņas Ļizu mocītu nevis dziļas dvēseles ciešanas, bet gan vāji kontrolējamas vēdera spazmas, radot nevajadzīgu pārspīlējumu. Trešā kopīgā pazīme ir nesakārtotas kora mizanscēnas, par kurām režisora vīzija bija un ir neskaidra. Tas varētu būt skaidrojams ar faktu, ka kora sastāvs pa šiem piecpadsmit gadiem ir būtiski mainījies pat vairākas reizes un konkrētajiem dziedātājiem Pīķa dāma pēc būtības ir jauniestudējums. Arī vairāku agrāko koristu piesaistīšana palīdz varbūt kostīmu un tautas tipāžu efektīgākai demonstrēšanai, bet ne kustības zīmējumam, īpaši ainās, kur kustību estētika apzināti veidota disonējoši pret muzikālo.

Kopējā pirmizrādes muzikālā atmosfēra veidojas diezgan nervoza. Un ne tikai tādēļ, ka abām Ļizas partijas atveidotājām - Annai Bondarenko un Innai Kločko - līdz par pirmizrādes rītam neesot atklāts, kura no viņām dziedās pirmizrādē. Mārtiņš Ozoliņš orķestri klusināja, lielu uzmanību pievēršot solistiem, kas citkārt liktos apsveicami, bet šoreiz Čaikovska operas instrumentālo skanējumu padarīja pārāk piesardzīgu un nedaudz bālasinīgu. Savukārt aizskatuves trompetes solo lika vēlēties stipri vairāk intonatīvas skaidrības. Solisti toties centās parādīt savu labāko sniegumu. Sergeja Poļakova sniegums dramatiskajā Hermaņa lomā pārliecināja gan vokāli, gan aktieriski, gan divskatos ar Annas Bondarenko Ļizu, gan Grāfienes nobiedēšanas ainā. Vien beigu ārijā Ir mūsu dzīve tik spēle vien tenors mazliet zaudēja līdzšinējo artistisko intensitāti. Fakts, ka visās otrā plāna lomās darbojās solisti ar pieredzi vadošajās lomās, noteica patīkamu līdzsvaru mākslinieciskajā līmenī. Hermaņa ķircinātājus Čekaļinski un Surinu dziedāja Mihails Čuļpajevs un Rihards Mačanovskis, Jeļecki - Jānis Apeinis, savukārt Priļepas loma pārsteidzošā kārtā bija uzticēta prīmai Ingai Šļubovskai-Kancēvičai. Frankfurtes operas soliste, mecosoprāns Zanda Švēde īpaši iepriecināja Poļinas un Ļizas duetā. Viņas un Annas Bondarenko tembrālā saskaņa ļāva sadzirdēt to, kas reti piedzīvots agrākajos Pīķa dāmas iestudējumos, proti, ka šis duets dzidrajā melodiskumā neatpaliek no hrestomātiskā Ziedu dueta Leo Delība operā Lakmē. Grāfienes tēlā kolorīti darbojās Ilona Bagele, meistarīgi pielāgojot ķermeņa plastiku grāfienes cienījamajam vecumam atbilstošā nestabilitātē, kamēr balsī spoguļojās jauneklīgums, saderot ar vokālās partijas nostalģisko raksturu. Vokāli krāšņs bija Vladislava Suļimska sniegums, īpaši Tomska dziesmiņā 3. cēlienā, ko publika novērtēja ar dāsniem aplausiem.

Pīķa dāmas atjaunojums raisīja dažādas pārdomas. Piemēram, vai postmodernā estētikā veidoti operu iestudējumi, tos atjaunojot, nezaudē kontekstuālo piesaisti to tapšanas laikam un tādējādi neizskatās vecmodīgi? Vai arī operā nav mazu lomu, ir tikai mazi aktieri, ja atsevišķas mazas un pat epizodiskas partijas uzticētas nevis koristiem, bet solistiem, un cik viņiem par to maksā? Otrajā pirmizrādē mainījās vien Grāfienes un Jeļecka lomu atveidotāji, Ilonas Bageles vietā stājoties Andžellai Gobai, bet Jāņa Apeiņa vietā - Rinaldam Kandalincevam. Programmā gan solīts arī otrais sastāvs, lielākoties galvenās un otrā plāna lomas izpildot viessolistiem. Žagara upē divreiz neiekāpt. Pat tad, ja operas valdes loceklis un mākslinieciskais vadītājs Egils Siliņš pats lepni dziedās Verdi Rekviēmā šā gada Rīgas operas festivālā, kā vēstīts operas mājaslapā. Quo vadis, Latvijas Nacionālā opera?