JRT izrādes "Zalkša līgava" aktrise Lauma Balode. Izvēle būt labam cilvēkam

 
©Dmitrijs Suļžics/F64

«Šī izrāde ir par cilvēka izaugšanu un acu atvēršanu, realitātes ieraudzīšanu un tās pieņemšanu, un cenšanos mainīt uz labu sevi, līdz ar to – pasauli,» saka aktrise Lauma Balode, kura šodien debitē Jaunajā Rīgas teātrī iestudējuma Zalkša līgava pirmizrādē.

Iestudējums Zalkša līgava tapis pēc Aspazijas lugas Zalkša līgava motīviem. Pēc latviešu tautas teikām rakstītā drāma Zalkša līgava (1927) tikai vienu reizi iestudēta profesionālā teātrī, tiek atzīta par vienu no īpatnējākām dzejnieces Aspazijas lugām, tās centrā izvirzās lielie mītiskie, dzīvības procesus aptverošie jautājumi. Cilvēka un Visuma saskaņa, Zemes, Zemzemes un Zemūdens vienība un tai pretī cilvēka nesagatavotība pasaules daudzveidības un rituma izpratnei. Tas ir stāsts par bailēm, riebumu un naidu pret nepazīstamo, saviem priekšstatiem neatbilstošo.

Režisore Inga Tropa šo Aspazijas lugu pēc tās «jaudas, dziļuma un emociju blīvuma» salīdzina ar sengrieķu darbiem Mēdeja un Antigone. Izrādes veidotāji atklāj, ka «izrāde ir kā sievietes pašanalīzes process - par apzinātu savas seksualitātes un garīguma iepazīšanu un izpratni». Iestudējuma scenogrāfs ir Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece - Evelīna Deičmane. Lomās: Marija Linarte, Vilis Daudziņš, Regīna Razuma, Jana Čivžele, Ivars Krasts, Edgars Samītis.

Norobežošanās no spēcīgām sievietēm

«Šī nav vieglākā loma, pie kuras nācies strādāt. Režisore tajā ir apvienojusi dažādus tēlus no Aspazijas darbiem,» saka aktrise Lauma Balode, piebilstot, ka Dedzikles lomu uzskata par pēkšņu likteņa dāvanu. «Izrādē režisore daudz runā par sievieti, par viņas vēlmi attīstīties, izaugt, transformēties un arī par citādo, par citādā pieņemšanu un nepieņemšanu. Mana loma ir dzīvi apliecinoša, turklāt šis tēls transformējas - sākotnēji viņa ir sieviete, kas grib par visiem parūpēties un grib visu notušēt, un dzīvo savā ilūziju burbulī, kurā visiem viss ir labi, bet rezultātā - viņa aug, viņa mainās. Tāpēc man šis tēls ir tik tuvs, ka šis ir stāsts par cilvēka izaugšanu,» saka Lauma Balode. Izrādes tematisko aktualitāti aktrise dēvē kā «pārsteidzoši skarbu trāpījumu», jo, lai gan šo darbu Aspazija rakstījusi pirms turpat gadsimta, lugā skartie jautājumi joprojām ir aktuāli. «Joprojām sabiedrībā var just norobežošanos no spēcīgām sievietēm, kuras uzdrošinās sekot savām vēlmēm, kas nav ērtas sabiedrībai. Par to arī šī luga - par to, kā grib kādu salauzt un pakļaut, un par izvēli sekot savam aicinājumam. Par transformācijām,» uzskata Lauma Balode.

Aktrise atzīst, ka ieiešana Jaunā Rīgas teātra kompaktajā saimē ir mazliet sarežģīta, jo «vienkāršāk ir strādāt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem jau ir kopā strādāts, bet šoreiz ar visiem strādāju kopā pirmo reizi, un esam dažādu paaudžu, dažādu tehniku, dažādas domāšanas aktieri, līdz ar to - sarīvēšanās ir resursus patērējošs process». Tā kā ilgāku laiku Lauma nav neviena teātra štata aktrise, bet piedalās dažādos radošos projektos, sevī ir labi attīstījusi adaptēšanās spējas.

Nobloķēšanās un atbloķēšanās

Dzimusi un augusi Ogrē ārstes un inženiera ģimenē, Lauma jau no sešu gadu vecuma gribējusi kļūt aktrise, bet «visi bija iestāstījuši, ka tas nebūs iespējams». Kad absolvējusi vidusskolu, nav bijis drosmes pamēģināt spēkus Kultūras akadēmijas aktiermākslas studijās, jo - ja nebūtu tikusi, tas «būtu riktīgi salauzis uz visu dzīvi, un nezinu, vai būtu mēģinājusi atkārtoti». Gadu mācījusies politologos Vidzemes augstskolā, sapratusi, ka tas galīgi nav viņai piemērots. Aizgājusi uz atklātajām durvju dienām Kultūras akadēmijā, jo togad uzņēma teātra režisoru kursu. Režisore Māra Ķimele teikusi, ka šī kursa studentiem būs jāapgūst tas pats, ko mācās aktieri, un Lauma nodomājusi, ka tad jau sanākšot «divi zaķi ar vienu šāvienu». Studiju laikā Latvijas teātra režijas leģenda Oļģerts Kroders reiz viņai teicis: «Nezinu, vai būsi režisore, bet tādiem cilvēkiem kā tu teātrī ir jābūt. Un tas mani vienmēr stiprinājis, kad reizēm parādījušās grūtības vai piemetušās šaubas.» Kroderam izrādījusies taisnība - ar režiju Lauma pagaidām nenodarbojas, tāpēc uztaisījusi vien savu diplomdarbu un bērnu projektu.

Studiju laikā Erasmus programmā aizbraukusi studēt uz Poliju, un Lauma uzskata, ka tieši Polijā atklājusi sevī aktrises talantu. «Režija man padevās, bet man nekad nav bijušas režisora ambīcijas. Studējot Polijā, pēkšņi es atklāju, ka varu būt aktrise, jo poļu teātra tehnika man bija daudz tuvāka. Studējot Latvijā, es biju pilnībā nobloķējusies kā aktrise un uzskatīju, ka man nekas nesanāk un nekad nesanāks. Biju komplekšaina, ar zemu pašvērtējumu, un es ticēju visiem apgalvojumiem, ka es nevaru... Mani «atbloķēja» Jans Pešeks Polijā, fantastisks poļu aktieris, kurš iemācīja pavisam citu skatījumu uz šo profesiju, citas aktierskolas tehnikas. Man sāka izdoties, un sāku sev noticēt, ka es varu un varu vēl vairāk un vairāk...» stāsta Lauma. Polijā viņa aizķērās uz turpat pieciem gadiem, jo izveidojās attiecības, papildus arī studējusi scenāriju rakstīšanu Andžeja Vajdas kinoskolā. «Es biju iemīlējusies. Biju domājusi, ka tas ir vienkārši - aktrises var būt jebkur, bet dabūju riktīgu rūdījumu, jo es nezināju, kā adaptēties citā valstī kā aktrisei,» atzīst Lauma Balode. Tā arī nav izdevusies ieiešana Polijas teātra un kino profesionāļu vidē, jo, protams, poļu valodā, ko Lauma brīvi pārvada, viņa tomēr runā ar akcentu. Kad personiskās attiecības sāka irt, domājusi par mājās braukšanu, un tad piezvanījis režisors Mārtiņš Eihe, kurš uz īsu brīdi bija Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs, aicinājis uz aktrises štata vietu. «Arī Liepājā bija nākamais rūdījums - arī tur biju no malas un viena pati. Skarbi. Es brīžam brīnos, kā nekļuvu par ļaunu cilvēku un spēju no tā tikt ārā. Tolaik es mazāk sapratu dzīvi, mazāk izpratu cilvēku rīcības motīvus un to, kāpēc es nemitīgi nonāku konkrētās situācijās... Un es pati jau arī nebiju nekāds eņģelītis. Ļoti skaudra, bet brīnišķīga mācība, kas man dārgi maksāja. Ja nebūtu šādas mācības, es nekad nebūtu sapratusi, ko nozīmē aktiera profesija. Un ka es tiešām vēlos tai veltīt savu dzīvi. Jo teātris ir kalpošana. Līdz tam man bija pavisam cits priekšstats par profesiju un cilvēkiem tajā, man likās, ka tas būs viegli... Tas nebija viegls laiks. Tajā sezonā Liepājā man bija daudz lomu un paralēli vēl mācījos kino režijas maģistrantūrā Kultūras akadēmijā, dzīve pagāja starp Liepāju un Rīgu. Apbrīnoju, kā es to varēju izturēt. Pārslodzē un pārgurumā es biju ļoti apmaldījies cilvēks. Un pārgurumā nepamanīju, ko es darīju nepareizi, kur ļāvu darīt sev pāri. Tomēr man ir ļoti mīļš Liepājas teātris, man gribētos vēl kādreiz tajā atgriezties, jo Liepājas teātra skatuve ir fantastiska un aktieri ir brīnišķīgi, radoši un profesionāli,» saka Lauma Balode. Kad pēc gada Liepājas teātrī ienāca jauni aktieri, tā sauktais Klaipēdas kurss, Laumai vairs nebija vieta teātra štatā, turklāt līgums ar viņu bija tikai uz vienu sezonu.

Neraugoties uz dažādām likstām, Laumai nekad neesot zudis optimisms. «Tik daudzi cilvēki teica, ka esmu slikta aktrise, ka nevaru būt aktrise, biju saklausījusies daždažādus viedokļus par sevi, bet iekšējā sajūta vienmēr teica, ka man ir spējas būt aktrisei, es tikai nezināju, kā izpausties. Iespējams, man nebija rakstura īpašības, kuras sevī esmu attīstījusi tieši pēdējo gadu laikā. Piemēram, iecietību, empātiju... Turklāt aktiera profesija ir kolektīvs darbs, ir jāmāk sastrādāties, ieklausīties, izprast, un tās visas lietas citam ir dotas kā dieva dāvana, bet man bija jāiemācās. Esmu nopietni ar sevi strādājusi,» saka Lauma Balode.

Dzīvē viss ir iespējams

Pirms dažiem gadiem Lauma Balode aizbrauca uz meistarklasēm ASV, bet, kad atgriezusies, secinājusi, ka ieplānotie projekti kino un teātrī tiek atcelti vai pārcelti. Lauma sapratusi, ka ir liela iespējamība ieslīgt problēmās un zaudēt milzīgo radošo enerģiju, ko atvedusi sev līdzi pēc mēneša mācībām ASV, arī amerikānisko pozitīvismu un pārliecību, ka dzīvē viss ir iespējams. Sapratusi - ja nav citu cilvēku inspirētu projektu, tad tāds jārada pašai. Kāds tuvs cilvēks ieminējies, ka bijis Zentas Mauriņas muzejā, un Lauma paņēmusi pārlasīt viņas grāmatiņu, kas plauktā neskarta gulējusi kopš vidusskolas laikiem. Tālākie notikumi, kā mēdz teikt, ir apstākļu sakritība un likteņa labvēlība - satikusi «īstos» cilvēkus, un sapnis par izrādi, kas veltīta Zentai Mauriņai, piepildījies. «Nezinu, vai kādreiz dzīvē atkal saņemšos kaut ko producēt, no šī projekta daudz iemācījos, arī skaudras patiesības par sevi kā par aktrisi. Noņemu cepuri katra producenta priekšā, jo no visām pusēm gandrīz vienmēr ir tikai pretenzijas, kādam kaut ko vajag,» pasmaida Lauma Balode. Tomēr šis iestudējums un šī loma Laumai Balodei izrādījies liktenīga. «Pēc izrādes Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi noskatīšanās daudzi man bija teikuši labas atsauksmes, un es zināju, kad paziņos nominācijas Spēlmaņu nakts balvai, lai gan jau ilgāku laiku es ne uz ko neceru, tikai priecājos par katru dāvanu. Apmēram ap to laiku, kad paziņoja nominācijas, gāju mājās, nodomāju - neviens nezvana, laikam jau nomināciju nav... Tomēr šī loma ir mana mazā uzvara, un tā ir jānosvin. Iegāju tirgū un nopirku sev zemenes un puķes, bet, kad mājās pirmo zemeni liku mutē, sāka skanēt telefons... Izrāde bija izvirzīta nominācijā Gada mazās formas izrāde un es nominācijā Labākā aktrise... Tajā brīdī nodomāju - viss, kam esmu gājusi cauri savā dzīvē, ir bijis tā vērts. Un tas, ka nedabūju balvu, ir pat labi, jo diez vai būtu veselīgi to saņemt ar pirmo reizi. Mana balva bija nominācija, un arī šī loma Jaunajā Rīgas teātrī,» uzskata Lauma Balode.

Aktrise atzīst, ka jau kopš bērnības viņai bijusi svarīga garīga augšana. Un tas ir svarīgi arī šobrīd. «Kādreiz es negribēju ieguldīt savā garīgajā attīstībā, man šķita, ka esmu baigi foršā un ar to ir gana, lai es gūtu panākumus, par kuriem sapņoju. Tomēr tā nav. Esmu izmēģinājusi latviešu pirtis, kas ir fantastiska meditācija un psihoterapija, esmu izmēģinājusi dažādas jogas un cigun, un atradusi to, kas man der. Kāda starpība, kā katrs tiek galā ar sevi? Galvenais, ka tiek galā ar sevi un nekļūst par ļaunu un riebīgu cilvēku, un spēj ar izpratni skatīties uz notiekošo pat tad, ja nenotiek tā, kā gribas, ja cilvēki neizturas tā, kā gribētos. Neatceros, kurš ir teicis, ka pasaule nav ne laba, ne ļauna, bet ir tāda, kā mēs uz to skatāmies un kādi esam paši savā dvēselē. Tam gribas ticēt. Es katru dienu ceļos ar domu - es izvēlos būt labs cilvēks, neskatoties uz grūtām un neforšām situācijām. Bieži ir viegli vainot citus, neredzot, kādi cilvēki paši esam. Es izvēlos būt labs cilvēks.»

***

Lauma BALODE

• Aktrise

• Dzimusi 1984. gada 25. novembrī Ogrē

• Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju (humanitāro zinātņu maģistra grāds mākslās, 2011, un humanitāro zinātņu bakalaurs mākslās, 2008). Mācījusies Andžeja Vajdas filmskolā (2019) un apguvusi aktiermeistarību Krakovas mākslas skolā (2006-2007)

• Strādājusi Liepājas teātrī (2009-2010), atveidojusi lomas Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātrī u.c.

• Epizodiskas lomas filmās Klases salidojums 2 (2020), Dvēseļu putenis (2019), Baltu ciltis. Pēdējie pagāni (2018), Bille (2018), Kastrāts kuilis (2014) u.c.

• Par Zentas Mauriņas lomu izrādē Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi (režisore Kristīne Krūze-Hermane) nominēta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Labākā aktrise

• Profesionāli papildinājusies meistarklasēs Latvijā, ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Polijā, Krievijā, Zviedrijā u.c.

• Hobiji: dejošana, dziedāšana un garu distanču skriešana

 

Abonē