Saruna pirms "Iemīlējies Šekspīrs" pirmizrādes. Rolands Atkočūns: Pats to piedāvāju

 
ROLANDS ATKOČŪNS. «Mēs cenšamies, redzēsim, kā tas izdosies, nevis paskatīties uz notiekošo ar izskaistinājumu, bet mēģināt raudzīties dziļāk. Uz to, kas notiek sirdī, dvēselē. Bet tur notiek…» ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Šodien, 30. novembrī, pirmizrādi Dailes teātra lielajā zālē gaida Iemīlējies Šekspīrs. Pasaulslavenās filmas scenāriju, ko radījuši Marks Normens un Toms Stopards, dramatiskā materiālā pārvērtis Lī Hols, bet jaunās izrādes režisors būs Rolands Atkočūns. Viņu Neatkarīgā sastapa pēc mēģinājuma nedēļu pirms pirmizrādes. Likumsakarīgi, mūsu saruna sākās ar to, kāpēc režisors vēlējies iestudēt tieši šo nebūt ne vienkāršo materiālu, kam līdzi nāk Holivudas kino un Oskaru slavas radītie stereotipi.

- Man šķiet, ka mēs dzīvojam tādā ļoti sarežģītā laikā. Gan pasaulē, gan ap mums ir ļoti daudz saspringtības. Tāpēc es domāju, ka vajadzētu parunāt ar skatītājiem par kaut ko citu. Tāpēc man ienāca prātā, ka es varētu iestudēt Iemīlējušos Šekspīru. Šajā darbā tiek risināti ļoti daudzi dažādi jautājumi, tie savijas polifonijā, bet galvenā tēma ir par cilvēku, kurš rada. Es te, protams, domāju Šekspīru, kurš bija ģeniāls. Lai arī ap viņu savīts ļoti daudz leģendu un aizkulišu intrigu par to, vai Šekspīrs bija vai nebija, kas viņš bija, kurš viņa vietā rakstīja.

Šajā izrādē mēs uzskatām, ka Šekspīrs tomēr bija un mums viņš rada - raksta Romeo un Džuljetu. Kā viņš to radīja? Toreiz jau arī laiki bija ļoti sarežģīti. 1593. gads. Tikko beigusies mēra epidēmija. Visi teātri bija slēgti… No sākuma Šekspīrs to bija iecerējis kā komēdiju. Tomēr izrādē viņš satiek sievieti, kurā iemīlas, un galu galā no komēdijas par Romeo un Džuljetu viņš rada traģēdiju.

Vispirms es ļoti gribēju iestudēt Dostojevska Velnus. Bet tad sāku domāt - jau tā ir tik grūti elpot, ka nebūtu pareizi tam visam likt klāt vēl problēmas. Tāpēc arī radās ideja, ka tas varētu būt tieši Iemīlējies Šekspīrs. Autori ir ļoti interesanti savijuši šo stāstu. Izrādē ar Šekspīru satiekas Kristofers Mārlovs. Mēs mūsdienās taču nemaz nezinām, vai viņi kaut reizi dzīvē vispār ir tikušies. Bet izrādē viņi satiekas, tur darbojas arī karaliene Elizabete, par ko arī ir ļoti daudz un dažādu vēsturisku versiju.

Britu skatītāji šo izrādi, šo spēli droši vien redz daudz savādāk, jo autori izmanto daudz vēsturisku personāžu, kas Anglijā ir labi pazīstami, un rada savu versiju, kā vēl tas varētu būt noticis. Šodienas diezgan agresīvajā pasaulē man gribējās vēlreiz parunāt par radīšanu, par dzimšanu, par attiecībām, par to, kas ir mīlestība. Iedot kaut ko, kas ir mūžīgs, kas mūs atšķir no pārējiem. Parādīt to, ka arī tādiem izciliem cilvēkiem kā Šekspīrs vai Mārlovs bija tādas pašas vai, iespējams, vēl lielākas problēmas nekā mums. Dot iespēju paskatīties uz viņiem it kā caur palielināmo stiklu, tāpēc izvēle beigās bija par labu šim materiālam.

- Kā tas varētu izskatīties uz skatuves - Šekspīra laiks, tērpi? Vai tomēr virzīsieties tuvāk nosacītībai un mūsu dienām?

- Teiksim tā… Normena un Stoparda pamatteksts - scenārijs - ir sarakstīts mūsdienās par tiem laikiem. Tā ir fantāzija par Šekspīra tēmu. Dabiski, ka mēs pat nemēģinām radīt tādu vēsturisku vai muzejisku iespaidu. Es domāju, ka arī mums ir tiesības izmantot fantāziju, iztēli. Tas viss var notikt jebkurā laikā, jebkurā vietā. Jēga no tā nemainās. Mums nav jārestaurē tas, kas toreiz 1593., 1594. gadā Anglijā bija. Tāpēc mūsu izrādē viss notiks mežā.

- Interesanti! Ja latviešiem pasaka Iemīlējies Šekspīrs, tad domāju, ka lielākajai daļai tūlīt acu priekšā nostājas kāda ainiņa no Holivudas filmas ar oskaroto Gvinetu Paltrovu un Džozefu Fainsu. Dabiski, ka daudzi salīdzinās uz skatuves notiekošo ar kino. Tomēr - kā jūs pats redzējāt savas izrādes versiju?

- Vispirms jau kino ir kino, bet teātris - teātris. Es pat nemēģināju veidot kādu polemiku vai sacen-sties ar šo filmu. Mēs skatījāmies uz šo materiālu no Rīgas, no teātra, ņemot vērā uz šodienu. Negribu vērtēt filmu, tomēr tā vairāk bija populāra, orientēta uz skatītāju, kurš to varētu skatīties ar ģimeni. Mēs cenšamies, redzēsim, kā tas izdosies, nevis paskatīties uz notiekošo ar izskaistinājumu, bet mēģināt raudzīties dziļāk. Uz to, kas notiek sirdī, dvēselē. Bet tur notiek…

Es negribu safrizētību! Filma ir tāda ļoti gluda, laba, domāta masu skatītājam. Mums izrādē nav šāda mērķa. Vienkārši cenšamies tikt skaidrībā ar lugā ieliktajām situācijām un attiecībām. Turklāt raugoties no mūsdienu skatu punkta, nevis cenšoties rekonstruēt. Mēs balstāmies uz šodienas domāšanu, uz to, kas notiek starp mums tagad un šeit.

- Ja ņemam vērā šodienu, vai tas nozīmē, ka vēlaties dot iespēju skatītājam domāt arī par to, kā no šodienas sarežģītības tikt laukā?

- Ziniet, drīzāk te ir kas cits. Vēlos, lai skatītājs uz šīm pāris stundām teātrī aizmirstos un nedomātu par savām problēmām. Tas man šajā gadījumā šķiet svarīgāk. Dot iespēju padomāt par savām attiecībām. Paņemt it kā palielināmo stiklu un pavērot - kā notiek ar šiem cilvēkiem uz skatuves, kā viņiem tur klājas?

- Kas ir šī konkrētā iestudējuma specifika?

- Tas, ka luga ir veidota no kinoscenārija. Tas nozīmē, ka materiāla pamats ir bijis domāts kino vajadzībām. Visu ainu uzbūve ir ļoti dinamiska. Vietas mainās. Ļoti daudz montāžas elementu. To visu savienot izrādē nav vienkārši, jo teātri jau nevar, kā veidojot filmu, kaut ko izgriezt un samontēt vai palaist uz ekrāna, teiksim, kādu satumsumu. Materiāls ir kā kolāža, to veido daudzi fragmenti. Atstāta tika viena pamatlīnija - Šekspīrs un viņa Mūza, un kā tas savijas ar Romeo un Džuljetas radīšanu. Dzīve un teātris, kas no kā dzimst.

- Izklausās diezgan sarežģīti no tehniskā viedokļa - nemitīgi mainīt vietas, gaismas, visu pārējo.

- Tāpēc jau man arī ienāca prātā ideja radīt izrādi mežā vai angļu parkā. Viss tur arī notiek, savā ziņā tas ir arī tāds kā sapnis vasaras naktī. Es ierosināju izveidot scenogrāfiju kā vienu no septiņiem pasaules brīnumiem - Semiramīdas gaisa dārzus Babilonijā. Šī ideja ļauj apvienot dažādās vietas, un nav jādomā, kas kur notiks. Viens krūms var būt taverna, bet otrs - guļamistaba. Kā tādiem mežabrāļiem! (Smaida.)

- Kā jūs to varat sev galvā salikt kopā? Skatuve nav ekrāns, arī literatūrā montēt ir ļoti sarežģīti.

- Kā vienmēr, kad ilgi par to domā un pats sāc ideju saprast, tad galvā viss saliekas pa savām vietām un visas maiņas ļoti labi darbojas. Bet pēc tam gan izrādījās, ka dekorāciju maiņas mehānisms tīri tehniski nedarbojas tā, kā biju iedomājies. Nekas nenotiek ātri vai plūdeni, bet gan precīzi minūti un trīsdesmit sekundes. Un turklāt ar lielu dārdoņu. Tad jāsāk domāt, ko darīt, lai skatītājs to nemanītu, kā to apspēlēt. Skatuves mehānismi sāk traucēt.

- Jā, pirms kāda laika Dailes teātra direktors Andris Vītols intervijā Neatkarīgajai teica, ka Dailes skatuves mehānismi ir neglābjami nolietoti un tos nepieciešams pilnībā mainīt.

- Jā, es redzu, ka visa šī Dailes skatuves mašinērija ir ārkārtīgi veca. Tā darbojas ļoti lēni un ļoti skaļi.

- Iznāk, ka režisoram jāsāk domāt nevis par izrādes niansēm, bet gan to, kā šo mašinērijas darbošanos nomaskēt?

- Tā ir! Sāc meklēt mūziku, kaut kādas skatuves darbības, gaismu. Kaut ko taču vajag izdomāt, lai to noslēptu, bet tam visam jāpaliek saskaņā ar izrādes ieceri. Bet noslēpt vajag! Kurš tad nāk uz izrādi, lai skatītos, kā dārdot nolaižas dekorācijas?

- Jūs sarunas sākumā pieminējāt Dostojevska Velnus. Kad iestudēsiet tos?

- Nezinu! Tiešām nē. Tagad jau visi gaida, kas notiks ar Dailes teātri, kurā visdrīzāk kaut kas mainīsies. Kad teātrim būs jaunā vadība, tad, iespējams, varēs ar viņiem par to runāt. Bet pagaidām strādāju ar Iemīlējušos Šekspīru. Visa enerģija veltīta tam. Šī izrāde bija pilnībā mana ideja. Pats to piedāvāju Dž. Dž. Džilindžeram. Viņš pat vairāk sliecās par labu Velniem, bet es viņu pārliecināju, ka šobrīd to nevajag. Es uzskatu, ka Latvijai to tagad varbūt nemaz arī nevajag.

Šīs izrādes iestudēšana ir sakritusi ar to, ko es piedzīvoju savā personiskajā dzīvē - dēla piedzimšanu. Pēc mēģinājumiem dodos pie viņa un saņemu tik daudz emociju un informācijas. Viņam tagad ir trīs mēneši - visas šīs bezmiega naktis, kolikas, pirmie zobiņi… Atnāc no mēģinājuma un nav pat laika smadzenes atbrīvot - uzreiz saņem jaunu informācijas devu. No rīta eju uz mēģinājumu un jūtu, ka mana galva kļuvusi divreiz lielāka. Skaists laiks! Nupat lasīju, ka, saliekot kopā visus pasaules datorus, tagad beidzot varot dabūt kaut ko tādu, kas pilnībā spēj darboties cilvēka smadzeņu līmenī. Iedomājieties, cik tomēr katrā no mums ir ielikts milzīgs potenciāls!

- Žēl tikai, ka mēs to nemākam izmantot!

- Domāju, ka mēs savu potenciālu daudz kur izšķiežam pilnīgi veltīgi. Te jau ir tā problēma. Tāpēc teātrim vajadzētu palīdzēt smadzenes kustināt tā, lai tās darbojās produktīvāk nekā ikdienas režīmā, kad, pēc zinātnieku domām, izmantojam tikai 5-6% no to potenciāla. Nav arī vienmēr par kaut ko globālu jādomā. Labi, ja var, kā es teicu sarunas sākumā, arī uz brīdi aiziet no dienišķās kņadas, iziet no rutīnas, savām problēmām.

***

IEMĪLĒJIES ŠEKSPĪRS

Mārtiņš Vilkārsis

• Izrādes pamatu veido ar septiņiem Oskariem godalgotās filmas Iemīlējies Šekspīrs (1996, režisors Džons Madens) scenārijs, ko radījuši Marks Normens un Toms Stopards, bet dramatiskā materiālā pārvērtis Lī Hols

• Pirmizrāde Londonas Vestendas teātrī - 2014. g.

• Pirmizrāde Dailes teātrī - 2019. gada 30. novembris

• Izrādes radošā komanda: režisors Rolands Atkočūns, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, kustību konsultante Inga Krasovska, komponists Giedrius Puskunigis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks Artis Dzērve, skatuves cīņu konsultants Uldis Veispals

• Lomās: Dainis Grūbe, Ieva Segliņa, Lauris Subatnieks, Olga Dreģe, Ģirts Ķesteris, Juris Bartkevičs, Pēteris Liepiņš, Artis Robežnieks, Indra Briķe, Dainis Gaidelis, Gunārs Placēns, Gints Grāvelis, Mārtiņš Počs, Mārtiņš Upenieks, Kaspars Zāle, Pēteris Gaudiņš, Lauris Dzelzītis, Anete Krasovska, Juris Strenga

 

Abonē