Dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces jaunā izrāde: Par citādo mums apkārt

 
©No Rasas Bugavičutes - Pēces personīgā arhīva

«Impulss šim stāstam ir pavisam reāls – abi mana vīra vecāki ir neredzīgi, un tas man šķiet gana īpaši, lai par to būtu vērts parunāt. Bet pats stāsts, protams, ir papildināts ar ļoti lielu manas iztēles devu – gan ar pieredzi no manas bērnības, gan ar manu kā mammas pieredzi,» saka dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce (31).

Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē top īpaša, uz patiesiem notikumiem balstīta izrāde par citādo mums apkārt - Puika, kurš redzēja tumsā, ko iestudē režisors Valters Sīlis un kam pirmizrāde gaidāma trešdien, 4. decembrī, pulksten 18.30.

«Man ļoti, ļoti, ļoti svarīgs darbs,» saka Rasa Bugavičute-Pēce un ikvienu interesentu aicina uz savas grāmatas Puika, kurš redzēja tumsā atvēršanas svētkiem LMT Jaunās zāles kafejnīcā mirkli pirms pirmizrādes - pulksten 16.

«Kad tev aizsien acis ar necaurredzamu drānu, tu kļūsti cits. Izmainās tava domāšana, izmainās tavs fiziskais ķermenis un pasaules uztvere. Tu vairs neesi tas, kas tu biji pirms tam. Tu esi nezināmajā, un tu esi tajā viens pats. Un pēkšņi lietas, kuras iepriekš neprasīja nekādu piepūli, nu ir jādara lēni un uzmanīgi.» Tā tiek pieteikta jaunā izrāde Puika, kurš redzēja tumsā. Tas ir stāsts par Jēkabu, kurš piedzimis neredzīgiem vecākiem, tāpēc viņam nav diži lielas izvēles - jābūt atbildīgam un saprotošam, jāattaisno uz viņu liktās vecāku cerības. Tas nebūt nav grūti, jo viņš taču zina, ka ir īpašs - neredzīgo pasaulē Jēkabs ir vienīgais, kurš redz. Viņš vienīgais redz tumsā. Grūti kļūst brīdī, kad jāsāk iet skolā un nākas aptvert, ka patiesībā viņš vienkārši ir piedzimis neredzīgiem vecākiem un visa dzīve ir viens bezgalīgs pienākums.

Lomās: Agnese Cīrule, Ainārs Ančevskis, Daiga Gaismiņa, Kārlis Reijers un Romāns Bargais.

«Vispirms bija doma, ka par to vajag stāstīt - par neredzīgu cilvēku ģimeni, kas dzīvo pavisam normālu ikdienas dzīvi, bet mēs neviens ne redzam, ne manām, ka viņi ir. Un kurš tad šajā pasaulē ir tas neredzīgais?... Es ilgi meklēju formu, kā to uzrakstīt. Mēģināju rakstīt stāstu, rakstīju kā lugu, domāju par to arī kino valodā un pat mēģināju rakstīt pieteikumu operas libretam, līdz vienā jaukā sarunā - pēc jauniestudējuma Liepāja - Latvijas galvaspilsēta pirmizrādes - Valters [Sīlis, šīs izrādes režisors] jautāja, kas man vēl ir pūrā, ko vēl varu pastāstīt, un es kaut kā izpļāpājos par puiku. Viņš iedegās un - te nu mēs esam!» dramaturģe ir gandarīta. «Bet, tā kā teātris ir dikti gaistošs, šis stāsts tiek izdots arī grāmatā. Jo es gribu, lai tas izskan plašāk un arī man pašai lai paliek, ko ielikt plauktā.»

Taujāta, cik daudz no grāmatas uzlikts uz skatuves, autore atklāj, ka režisors ir atradis savdabīgu formu, kādā viņš šo izrādi veido, un viņai to skatīties ir ļoti interesanti. «Grāmatā ir vairāk, nekā tiks parādīts izrādē, bet arī izrādei vairākas daļas ir rakstītas klāt, un tās nav grāmatā, tāpēc es ceru, ka grāmata un izrāde viena otru papildinās - jo pārklāšanās līnija ir diezgan šaura.»

Rasas Bugavičutes-Pēces vārds šajā laikā izskan vēl divu pirmizrāžu sakarā: 16. novembrī Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvoja jauniestudējums Šekspīrs, kam viņa veidoja dramaturģisko materiālu, apvienojot epizodes

no izcilākajām Viljama Šekspīra lugām. Savukārt Latvijas Nacionālajā operā un baletā rītvakar, 29. novembrī, pasaules pirmizrādi piedzīvos komponista Pāvela Akimkina un režisora horeogrāfa Sergeja Zemļanska balets

Trīs draugi, kas top pēc Ē. M. Remarka populārā romāna motīviem un ko dramatizējusi Rasa Bugavičute-Pēce.

Bet viņas jaunās oriģināllugas Vienaldzības gadsimts, kas akcentē tēmu par mūsu atbildību par to, ko runājam skaļi un ko patiesībā domājam, skatuves versijas pirmizrāde plānota jau nākamā gada 25. janvārī, un to Liepājas teātrī iestudēs režisors Dmitrijs Petrenko.

Tikmēr Rasas Bugavičutes-Pēces un komponista Raimonda Tigula kopdarbs - dziesma Klusi čuksti Dievs - autoriem par pārsteigumu izvēlēta par šā gada labdarības maratona Dod pieci! himnu.

 

Abonē