«Inspektora Tutū loma ir mana pirmā lielā loze pēc desmit gadiem, neko tik fiziski smagu vēl nebiju darījusi – es vispār nenoeju no skatuves, turklāt man ir polsterēts kostīms un jārunā vīrieša balsī. Tas man ir tāds trenažieris, ka jau pēc pirmā cēliena esmu putās, un liekas, ka izrādei jābeidzas. Bet nē – ir vēl otrais cēliens,» smaidot saka Dailes teātra aktrise Inita Sondore.
Viņai šodien pirmizrāde teātra Mazajā zālē - titulloma režisora Intara Rešetina iestudētajā franču autora Pjēra Gripari (1925-1990) pasakainajā izrādē bērniem Inspektors Tutū (1984).
«Inspektors Tutū ir omulīgs vīrietis labākajos gados, gluži kā Karlsons, kurš visās situācijās meklē labo, visiem grib palīdzēt. Šī loma ir fiziski smaga, tāpēc kolēģi jau prasa, cik esmu nometusi svaru, bet - es apzināti piedomāju, lai nekristos svarā. Katru dienu ēdu bulciņas un šokolādi, un man arī prasās cukuru, jo inspektors ir ļoti pozitīvs, viņam vajag enerģiju, prieku, sajūsmu,» stāsta Inita Sondore, uzsverot, ka jauniestudējums būs interesants ne tikai bērniem, kuri jau interesējas par pasakām un saprot, kurš ir labais un kurš - sliktais, bet arī mammām un tētiem, jo izrādē ietvertas tēmas un zemteksti, ko spēs uztvert tikai vecāki.
Aktrisei pašai ir bērni pasaku klausītāju vecumā - Augusts (3,5) un Pauls (2), tāpēc viņa zina, kādi pasaku tēli tagad ir modē. Tas ir Zibens Makvīns, princeses Anna un Elza no Disneja multfilmas Ledus sirds. Bet šobrīd puikām topā ir Astrīdas Lindgrēnas pasaka par Karlsonu visās tās izpausmēs - grāmatās, multfilmās.
«Sākot strādāt pie šīs izrādes, sapratu, ka saviem bērniem neesmu lasījusi ne pasaku par Sniegbaltīti, septiņiem rūķīšiem un Ļauno Karalieni, ne par Ērkšķrozīti, ne par Alibabu un četrdesmit laupītājiem. Manuprāt, šis būs zināms eksperiments - cik daudz bērnu zina šīs klasiskās pasakas, kas, patiesībā, ir ļoti interesantas. Tāpēc mūsu uzdevums ir nospēlēt tā, lai, noskatoties šo izrādi, bērnam būtu interese pajautāt mammai vai tētim, lai izlasa pasaku ar Sniegbaltīti, Ērkšķrozīti, Alibabu...» saka Inspektora Tutū lomas atveidotāja. Viņa saviem puikām pasakas lasa nevis monotonā balsī, lai bērnus nomierinātu un viņi ātrāk aizmigtu, bet izspēlējot visas lomas, lai viņiem būtu interesanti sekot līdzi un domāt par pasakās notiekošo. «Varbūt uz nakti tā nevajag, bet es savādāk neprotu,» aktrise pasmaida un izstāsta, ka Augusts noteikti nāks skatīties jauno izrādi, bet viņš pat nenojauš, ka mammai tur galvenā loma. «Bērnus uz teātri līdzi neņemu, jo darbs un mājas ir divas dažādas pasaules, un tās nav savienojamas. Protams, bērni zina, ka es braucu uz darbu un darbs ir teātrī, bet, ko es daru teātrī, viņi nezina. Un, tā kā izrādē būšu nopolsterēta un runāšu vīrieša balsī, domāju, dēls mani neatpazīs. Tāpēc jo interesantākas būs viņa emocijas un iespaidi, noskatoties šo izrādi,» domā Augusta un Paula mamma.
Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma šosezon atgriežoties teātrī uz pilnu slodzi, Initai Sondorei repertuārā bija tikai viena loma - Sofija ģimenes drāmā Dēls, kas pirmizrādi piedzīvoja pagājušās sezonas izskaņā. «Šajā sezonā man ir četri darbi pēc kārtas: pirmā bija Monikas loma pie režisora Rolanda Atkočūna izrādē Nepanesami ilgi apskāvieni, tagad ir Inspektors Tutū, nākamā būs Elodī loma izrādē Māte, ko iestudēs Intars Rešetins (pirmizrāde plānota 29. janvārī), un uzreiz pēc tam darbs pie Mihaila Gruzdova, kurš iestudēs Jaroslavas Pulinovičas Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu. Riktīgi garā distance, īsts maratons, bet tā mēs augam, caur grūtībām arvien attīstāmies un - viss notiek! Jā, ir lielāks skrējiens, bet - jo vairāk jādara, jo vairāk var izdarīt,» aktrise sapratusi. «Kad sēdēju mājās ar bērniem, biju simtprocentīga mamma un sieva, un es izsmēlos - man vairs nebija prieka no četrām sienām un tikai divām lomām. Tagad, kad ir darbs un klāt nāk jauna informācija, parādās arī jauna enerģija un es varu izdarīt daudz vairāk.»
Kopā ar ģimeni pārcēlusies no Rīgas uz Bausku, aktrise stundas braucienu ik rītu līdz teātrim un ik vakaru mājup izmanto atpūtai un restartam. «Braucot uz darbu, salieku sev uzdevumus, kas jāizdara mēģinājumā, bet, braucot mājās, domāju par bērniem. Jā, bērni paņem daudz enerģijas, bet viņi arī ļoti daudz dod. Tas, kā viņi katru vakaru mani sagaida, priecīgi saucot: «Mamma mājās!», ir tik aizkustinoši un sirdi sildoši...
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2019/11/27/par-sniegbaltiti-erkskroziti-alibabu
