Meliem ir garas, skaistas kājas

"Situāciju komēdijā vēl nebiju spēlējis. Tas ir ļoti grūti," atzīst Dailes teātra aktieris Andris Bērziņš. Viņam rītvakar pirmizrāde – galvenā loma angļu dramaturga Reja Kūnija komēdijā Ja mana sieva uzzinās... Dž. Dž. Džilindžera režijā. Tā ir Dailes teātra jaunās sezonas pirmā pirmizrāde uz Lielās skatuves.

Pamatiņš ir ielikts

"Komēdija nav viegls žanrs, un mums, latviešiem, jo īpaši – jo mēs jau tā baigi neuzvelkamies. Un tas ir jocīgi. Kāpēc krievu cilvēki, piemēram, smejas, ja viņiem nāk smiekli," aizdomājas Andris Bērziņš un, mirkli pirms veras pirmizrādes priekškars, pavisam vaļsirdīgi atzīst, ka mēģinājumu procesā aktieriem smieklīgi neesot nemaz. "Galīgi ne! Man ir izmisums! Jo tieši šobrīd jāsaliek visi punkti uz i, taču skatītāju vēl nav, un nav īsti skaidrs, kas ir smieklīgi un kas nav. Režisors jau reaģē tikai vienā veidā. Visi režisori, kad tuvojas pirmizrāde, reaģē vienā veidā: tas nav tā, un kāpēc tas nav tā... Mums visiem ir drudžaina vēlēšanās tikt ar to visu galā, un tāpēc nav smieklīgi. Bet tā jau ir, ka komēdija piedzimst reizē ar skatītāju, un es domāju, ka mēs esam ielikuši labu pamatiņu, lai rītvakar tas varētu notikt."

Robežnieks arī svīst

Lugas (tā saņēmusi prestižo Lorensa Olivjē balvu kā labākā 1991. gada komēdija) notikumus pārstāstīt nav iespējams, jo tās autors saviem personāžiem nemitīgi izliek lamatas. Tas ir neprātīgs pārpratumu karuselis, kas griežas arvien ātrāk, un nekas nav tā, kā izskatās. Dailes teātris brīdina, ka izrāde nav paredzēta īgņām un intelektuāļiem, un Andris Bērziņš atklāj, par ko ir šis stāsts: "Tās ir intrigas augstākajā un ne tik augstā sabiedrībā, kur kāds ierēdnis, atbildīga valsts amatpersona savā darba laikā nolemj aizšaut pa kreisi. Un kas no tā visa iznāk..." Un kas iznāk? "Vienas vienīgas nepatikšanas divu stundu garumā! Bet... ņemot vērā, ka politiķim ir profesionālas iemaņas melot, aci nepamirkšķinot, viņš no visas šīs jezgas veiksmīgi tiek ārā! Tā ir situāciju komēdija, Dailē kaut kas līdzīgs jau ir bijis, taču man tādā vēl nebija nācies spēlēt. Tas ir ļoti grūti. Vispirms jau fiziski – es svīstu ne pa jokam. Skatos uz Pēterīti [Pēteri Liepiņu], viņš ir deviņus gadus par mani vecāks, bet viņš turas! Man pirmā cēliena beigās viss tek, lai gan – Artim [Robežniekam], kurš ir jaunāks par mani, tāpat viss tek..." aktieris pasmaida un piebilst: "Lai tik jaunie tura līdzi!"

Tā tas ir, un tā tas būs

"Ar šo lomu beidzot esmu ticis pie sarežģītas dzīves," mēģinājumu starplaikā slaucīdams sviedrus, apjauš Andris Bērziņš. Viņš stāsta, ka, tikko būs nospēlēta pirmizrāde un pirmās trīs izrādes, viņam sāksies nākamais darbs teātra Kamerzālē – somu autora Mikas Milliaho lugā Vīrieši uz nervu sabrukuma robežas, ko iestudēs jaunais režisors Gundars Cauka. "Ģeniāls nosaukums! Tik precīzi, ja ņem vērā, ka tikko būs garām pirmizrāde..." aktieris smej un atklāj, ka jaunajā izrādē viņa skatuves partneri būs Pēteris Liepiņš un Juris Frinbergs.

Par darba trūkumu Andris Bērziņš sūdzēties nudien nevar, taču to, ka viņam ikdienā apkārt būtu "baigā jautrība", viņš nevar teikt. "Zini, es pēdējā laikā esmu salasījies visādas interesantas grāmatas, un es saprotu: tā tas ir, un tā tas būs! Un ar to VAR sadzīvot! Sadzīvot var ar jebko, bet tikai tādā gadījumā, ja tu saproti šīs parādības gnozeoloģiskās saknes un saproti, ka tava kaut kāda ārkārtas rīcība, pozitīva vai negatīva – labāk jau, lai pozitīva –, un sevis šaustīšana, un mēģināšana no šīs situācijas izvairīties vai kaut ko saglābt neko nedos. Ir dzīvē situācijas, kad vienkārši jāļaujas plūdumam. Un šis ir tas brīdis! Ir jāmēģina sevi nemocīt ar lieku stresu: ak, kungs, bija tā, un tagad ir šitā... Šī pasaule ir ļoti mainīga, un īpaši mainīga tā būs uz priekšu, un ar to ir jāmēģina sadzīvot!" uzskata lieliskais aktieris.

Padomāt par Diogēnu

Vai aktierim pašam izdodas sadzīvot ar šodienas mainīgo pasauli? Andris Bērziņš atzīst, ka ne gluži, arī viņš vēl mācās. "Es, protams, ļoti labi saprotu cilvēkus, kuri dzīvoja uz kredīta un domāja, ka tas turpināsies mūžīgi. Izrādās – ņifiga! Vecais labais teiciens, ka par visu šai dzīvē ir jāmaksā, darbojas dzelžaini! Un tāpēc daudziem šodien ir histērija – jo viņu vēlmes ir bijušas pārāk neapvaldītas, viņiem likās, ka nu tikai dzīvos, baudīs un tērēs. Nē, kaut kas arī no sevis ir jādod pretī! Un patiesībā viss ir ļoti vienkārši!" uzskata aktieris un atgādina par Diogēnu, antīko laiku filozofu un dramaturgu, kurš "dzīvojis mucā". "Viņam viss bija pofig. Viņam neko nevajadzēja – viņš skatījās uz pasauli, filozofēja, viņam bija daži laicīgie miesas prieciņi un sava muca, kur patverties no pasaules. Un viņš bija laimīgs! Varbūt šodien ir pienācis laiks padomāt par Diogēnu?" aicina Andris Bērziņš.

Arī viņš uz savas ādas izbaudījis dižķibeles sekas: "Nu, kā tad! Saproti, mēs jau esam klauni, un, kad pieprasījums pēc klauniem katastrofāli sarūk, ir problēmas. Tad ir jāpārtiek tikai jo teātra aldziņas, kas, kā zināms, nav nekāda lielā. Bet es tiešām negribu sūdzēties, jo man vēl ir darbs arī televīzijā." Tas ir brīvdienu raidījums Dabas taka, kuru viņš vada kopā ar Nacionālā teātra aktrisi Annu Klēveri, un miljonāra Jagudina loma telekompānijas TV3 skatītāju iemīļotajā seriālā UgunsGrēks.

Ulmaņa vectētiņš

"Kamēr gatavojos pirmizrādei, seriālā bija drusciņ mazāk darba, bet nu jau būs atkal," saka Andris Bērziņš, kurš pirms paša dalības populārajā seriālā tam cītīgi sekoja līdzi, jo tajā spēlē arī viņa meita Marija Bērziņa. "Nu ja, bērna dēļ skatījos!" viņš uzsver un izstāsta, ka viņa bērns tagad spēlē arī Ulmaņa māti Nacionālajā teātrī tikko iestudētajā Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālajā drāmā Vadonis. "Redzi, kas tagad notiek: ja mana meita ir Ulmaņa māte, tad kas esmu es? Iedomājieties: Ulmaņa vectētiņš! Viņa mani ar to jau apsveica," aktieris sirsnīgi smej un, atgriežoties pie sava UgunsGrēka varoņa Jagudina, teic, ka viņš arī dzīvē gribētu tāds būt. "Ne tikai finansiāli. Arī neatkarības, tiešuma un principialitātes ziņā. Viņš ir čangaļu puses cilvēks un nav nekāds līferētājs – viņš ir tiešs, un tas man patīk! Nevis šitais, ko es tagad spēlēju izrādē Ja mana sieva uzzinās... – tāds es negribētu būt. Lai gan – viens foršums viņā ir: viņš spēj tā melot... acīs skatīdamies! Nē, es tā nevaru. Es pat jūtu, ka mēs ar Arti, tādi taisnprātīgi latvieši, vietām pat saminstināmies un kaut ko nočāpstinām – jo nu kā var tik nekaunīgi melot?!"

Kad saku, ka viņš taču, līdzīgi kā Jagudins, savās izpausmēs ir visai tiešs un principiāls, Andris Bērziņš atteic, ka it kā jau ir gan. "Kādreiz vairāk, tagad mazāk," viņš atzīst un izstāsta, ka pēc Vadoņa pirmizrādes Nacionālajā teātrī, uz kuru bija sanākušas "baigās prominences", viņš aizgāja no banketa – jo pieļāva iespēju, ka kāds varētu uzplīties ar kādām sarunām un viņš varētu pateikt to, ko domā...

Meliem īsas kājas?

Bet Vadoni Andris Bērziņš nevar viennozīmīgi novērtēt. "Baigi dīvaini... Pats darbs ir foršs, interesants, nostrādāts aizkustinoši, bet, tā kā man kabatā bija līdzi arī mans režisora diploms, es nesapratu, kāds ir šā darba mesidžs, kāds ir sūtījums skatītājam... Man tas nepalika skaidrs. Manuprāt, tas mesidžs ir baigi dīvainais, tāda drusku provokācija," pavisam nopietni aizdomājies, spriež pieredzējušais aktieris. Bet jau pēc mirkļa viņš atkal smej un teic, ka Džilindžera jaunās komēdijas mesidžs gan viņam ir pilnīgi skaidrs: "Latviešiem ir tāds slavens teiciens, ka meliem ir īsas kājas. Bet izrādās, ka ņifiga! Un tas jau ir citāts, ka "meliem var būt arī ļoti skaistas un garas kājas..." Jo būtībā viņi visi iziet cauri sveikā!"

***

ANDRIS BĒRZIŅŠ

• Dailes teātra aktieris.

Deviņdesmito gadu sākumā aizgājis no teātra, lai 2008./2009. gada sezonas sākumā atgrieztos teātra štatā

• Dzimis 1952. gada 26. jūlijā Līgatnē

• Izglītība: Cēsu 1. vidusskola; Dailes teātra VI studija, vēlāk arī teātra režijas fakultāte

• Savulaik kopā ar kolēģiem Ivaru Kalniņu, Jāni Paukštello un Vari Vētru nodibinājis ansambli Mūžīgais unisons

• Apliecinot savu režisora izglītību, iestudējis R. Paula un J. Petera mūziklu Cits Šerloks Holmss (pēc A. Konana-Doila darbu motīviem, 2006)

• Ilgus gadus bijis uzņēmējs un līdzīpašnieks klubam Austrumu robeža un pirmajam Latvijas neatkarīgajam teātrim Kabata

• Šajā sezonā spēlē izrādēs Andris Bērziņš jeb... un Slieksnis (teātrī-klubā Austrumu robeža); Ne tāds kā visi citi un Zirņu vakara gaidās (Dailes teātrī);

Sala (Jaunajā Rīgas teātrī) – par Oduma lomas atveidošanu nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā Gada aktieris otrā plāna lomā

• Precējies, sieva – aktrise Lenvija Sīle. Meita – Nacionālā teātra aktrise Marija Bērziņa

***

VIEDOKLIS

Anita Sproģe, aktrise un režisore:

– Iespējams, daudziem ir savs priekšstats par Andri Bērziņu, arī man tāds bija, pirms sākām strādāt kopā: ka viņš jau cilvēks gana pazīstams, daudz sasniedzis, ka viņš jau, iespējams, slinkos vai darīs tikai to, ko viņš grib darīt vai nedarīt. Bet tā nav! Ja viņu ieinteresē un ja viņš redz, ka režisors nav atnācis muļķi vālēt, bet viņam ir ko teikt, izveidojas ļoti laba sadarbība. Andris dzird, ko viņam saka, un viņš cenšas darīt to, ko viņam saka. Vēl vairāk – viņš cenšas likt klāt arī savas idejas, un beigās sanāk ļoti foršs kopdarbs. Un par to man ir liels prieks! Andris sirdī un dvēselē, un savā attieksmē pret dzīvi ir mūžam jauns un traks, kamēr daudzi jaunie ir lielāki vectētiņi un vecmāmiņas. Viņš nav pazaudējis bērnišķību sevī, viņš tic tam, ko dara, viņš priecājas par dzīvi, viņš spēlējas, viņš spēj būt visāds. Un tikai tāds jau arī var būt labs aktieris. Un Andris tāds ir!