Ārzemju eksperti vērtē Latvijas teātru ražu

 
PAMATOJUMS. Ārvalstu eksperti īpaši atzīmēja Vēstures izpētes komisijā sasniegto meistarīgo dokumentālisma un fikcijas sinerģiju, gudru pieeju sensitīvai tematikai un izcilu aktieru komandas darbu mūsdienām neparasti garajā izrādē ©Publicitātes foto/ Jānis Deinats

Novembris Latvijā ir svētku mēnesis. 11. novembrī pieminam Brīvības cīņās kritušos, noliekot svecīti Daugavmalā, 18. novembrī svinam Latvijas dzimšanas dienu, šogad jau simtu pirmo.

Savukārt 23. novembrī katru gadu leģendārā režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā Latvijas teātra ļaudis pulcējas Spēlmaņu naktī, kad augstāko apbalvojumu teātra mākslā par darbu pagājušajā sezonā saņem spilgtākie aktieri, aktrises, režisori, dramaturgi, scenogrāfi, kustību mākslinieki, komponisti, videomākslinieki un, protams, iestudējumi kopumā.

Katru gadu novembra sākumā Latvijas Teātra darbinieku savienība sadarbībā ar Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas Latvijas nodaļu uz Rīgu aicina piecus septiņus ārzemju kritiķus, piedāvājot viņiem noskatīties Spēlmaņu naktij žūrijas nominētās izrādes, tādējādi veicinot interesi par Latvijas teātri tuvākajās kaimiņvalstīs un plašākā areālā. Šogad 6.-10. novembrī Rīgā viesojās seši citvalstu teātra profesionāļi, kuri noskatījās trīspadsmit iestudējumu un 11. novembrī dalījās iespaidos publiskā diskusijā ES mājā.

Eksperti

Tradicionāli uz Spēlmaņu nakts izrāžu skati aicināto viesu vidū ir lietuvieši un igauņi. Atšķirībā no Latvijas, kur liela daļa aktīvi rak-stošo teātra kritiķu paralēli nodarbojas ar akadēmisko darbu teātra zinātnē, Lietuvā un Igaunijā šīs profesijas ir striktāk nodalītas, proti, pētniecība tikai ļoti retos gadījumos pārklājas ar aktuālo kultūras kalendāru analizējošo žurnālistiku masu medijos. Šogad ārzemju kritiķu grupā bija divi igauņu žurnālisti - vairāku paaudžu lasītāju un radioklausītāju mīlulis, asu kritiku un komentāru autors Mēliss Oidsalu un Igaunijas lielākās dienas avīzes Postimees kultūras nodaļas redaktore un teātra kritiķe Heili Sibritsa. No Lietuvas Rīgā bija ieradušies Viļņas Mūzikas un Drāmas akadēmijas Teātra studiju departamenta vadītāja Ramune Balevičiūte un Kauņas Vītauta Dižā universitātes Teātra zinātnes nodaļas vadītājs, asociētais profesors Edgars Klivis. Parasti ārzemju kritiķu grupā ir arī kāds pārstāvis no Krievijas. Šogad tas nebija gan teātra kritiķis, bet dramaturgs, scenārists, aktieris un režisors Dmitrijs Minčonoks. Viņš Latvijas teātra publikas uzmanības lokā nonāca pirms diviem gadiem, kad atklājās, ka Dailes teātrī tapušais Rolanda Atkočūna iestudējums Karmena. Citādi nav vis režisora paša dramatizējums, bet gan veidots pēc Minčonoka lugas un slavenās Prospēra Merimē noveles motīviem. Cita starpā Minčonoks Latvijā viesojies ar divām savām autorizrādēm stāvdrāmas (stand-up drama) žanrā par mākslinieku Amedeo Modiljāni un Marku Šagālu. Savukārt sestā grupas dalībniece bija horvātu teātra kritiķe un Horvātijas nacionālo teātra skašu un starptautisko festivālu rīkotāja Žeļka Turčinoviča no Zagrebas. Savulaik ar viņas gādību uz Rijekas festivālu aizceļoja 2004. gadā Nacionālajā teātrī tapušais Gaļinas Poliščukas Pūt, vējiņi! iestudējums.

Izrādes

Ekspertu dienaskārtībā nepilnu četru dienu laikā bija tās nominētās izrādes, kuru izrādīšana bija iespējama, nemainot teātru regulāro repertuāru vai atrodot iespēju ieplānot mazās formas agrā pēcpusdienā vai brīvdienu rītos. Lielākajai daļai izrāžu ārzemju ekspertiem bija pieejams kopsavilkums angļu valodā, savukārt neatkarīgie teātri izrādīja pretimnākšanu, nodrošinot titrus vai tulkojumu angļu valodā. Jāatzīmē, ka izrāžu tulkošana ir viens no attīstāmiem un kopjamiem lauciņiem Latvijas teātrī, dodot iespēju Latvijā tapušām teātra izrādēm tapt uztvertām arī latviešu valodu nepārvaldošai publikai. Mums ir labs teātris, ar kuru ir pamats lepoties arī ārpus tēva pagastiņa, bet, kā jebkurai mazai valstij, nepieciešami ieguldījumi pašreklāmā. Teātra mākslā žanra specifikas dēļ jāiegulda mazliet vairāk nekā, piemēram, klasiskās mūzikas lauciņā, kur Latvijas vārds pasaulē mirdz itin spoži.

Varētu jautāt - kāpēc gan nepieciešams ārvalstu kritiķu viedoklis par mūsu teātri, ja viņi turklāt nespēj sekot pilnam izrāžu tekstam? Patiesībā ar teātri ir tāpat kā ar kleitu - nav slikti, ja ir spogulis, kurā sevi kritiski aplūkot, bet vēl labāk - ja kāds no malas paskatās un pasaka viedokli. Pasaulē, kurā arvien būtiskāk šķiet saprasties, skats no malas piešķir jaunu izpratnes dimensiju, liekot uzdot jautājumus par šķietami pašsaprotamām lietām, cita starpā drāmas nozarē, kas daudz kur pasaulē ir tikpat sensitīva un atzinību alkstoša kā Latvijā. Otrkārt, jebkurā jomā šobrīd svarīgākā prasme ir komunikācija, kas cita starpā ir izšķiroša nozares attīstības veicināšanai. Veselīga komunikācija starp dažādām nozarē iesaistītām pusēm - teātra radītājiem un baudītājiem, aktieriem, skatītājiem un kritiķiem. Cita starpā - tieša komunikācija, nevis ar masu mediju vai sociālo tīklu starpniecību. Turklāt katrs no Latvijas teātra skati redzējušajiem ārzemju kritiķiem katru gadu izrāžu skatē gūst vismaz kaut kādu priekšstatu par latviešu teātri un parasti pastāsta par to citiem.

Šogad skatē piedalījās šādi iestudējumi: Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā, Vēstures izpētes komisija Alvja Hermaņa režijā Jaunajā Rīgas teātrī, Hamlets Indras Rogas režijā Valmieras Drāmas teātrī, Mumu Viestura Kairiša režijā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Jēkaba Nīmaņa veidotā eksperimentālā skaņas izrāde Ceļojums uz Ziemeļiem Nacionālajā teātrī, KVADRIFRONA izrāde bērniem Perturbons Rīgas Cirkā, neatkarīgie projekti Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi Kristīnes Krūzes-Hermanes režijā, Pēc grāmatas motīviem Valtera Sīļa režijā un sajūtu izrāde Piramīda Viestura Roziņa versijā Dirty Deal Teatro, izrāde Dēls Intara Rešetina iestudējumā un Kalpones Viestura Meikšāna režijā Dailē, kā arī pēc atsevišķu ekspertu vēlmes - Lienas Šmukstes maģistra darbs teātra režijā Grāmata - zīme un Alvja Hermaņa iestudētā Linda Vista JRT.

Atsauksmes

Kritiķu diskusijas starp un pēc izrādēm bija intensīvas un pilna spektra emociju pilnas - no sajūsmas līdz vilšanās sajūtai pat par vienu un to pašu izrādi. Piemēram, Dmitrijam Minčonokam un Žeļkai Turčinovičai bija diametrāli pretēji viedokļi par Viestura Kairiša iestudējumu Mumu. Pirmais arī pēc visām pārējām skates izrādēm apgalvoja, ka Mumu viņam trāpījis tieši sirdī, raisot sen neizjustu aizkustinājumu un smeldzi, kamēr otrā sodījās par «vecmodīgu pieeju», pārspīlēti izstieptu temporitmu un garlaicību. Attiecībā uz latviešu klasiku - Raiņa lugas Pūt, vējiņi! Jauniestudējumu - visi to redzējušie pauda uzskatu, ka iestudējums uzskatāms par unikālu formas aspektā un vienlaikus reprezentē spēcīgus latviskās kultūras kodus, sevišķi caur atsaucēm uz Gunāra Pieša filmu ar Imanta Kalniņa mūziku, kas izmantota arī izrādē. Taču vienlaikus iestudējums balansē uz šauras laipiņas starp nacionālās pašapziņas veicināšanu un Eiropas kultūras kontekstā mazliet izaicinošu un ideoloģiski tonētu nacionālisma propagandu, Edgaram Klivim piesaucot Lenijas Rīfenštāles kinovalodu, bet Dmitrijam Minčonokam atminoties 1. maija demonstrācijas attiecībā uz deju kolektīvu darbošanos uz iespaidīgajiem podestiem. Ramune Balevičiūte, tieši pretēji, uztvērusi režisora meistarīgu pašironiju par nacionālās kultūras vērtībām Dziesmu svētku simboliskajā sadzīviskošanā, iedzīvinot Raiņa traģēdiju.

Ārpus Rīgas, uz Valmieras Hamletu, devās Heili Sibritsa un Dmitrijs Minčonoks. Klasikas mūsdienīgs lasījums ir izaicinājums jebkuram, kas ķeras pie Šekspīra hrestomātiskās lugas. Šajā gadījumā izvēloties ar režisores Indras Rogas un titullomas atveidotāja Mārtiņa Meiera spalvu daļēji mūsdienīgot arī tekstu. Interesanti, ka abi eksperti atzīmēja ar ausi uztveramas atšķirības starp agrākā tulkojuma ritmu un mūsdienīgoto frāžu intonācijām, kas esot padarījušas izrādes tekstu neviendabīgu. Par absolūtu favorītu gan Hamleta tēla interpretācijas, gan aktierprasmju ziņā kļuva kategorijai Labākais aktieris nominētais Mārtiņš Meiers. Par sevišķi asprātīgu eksperti atzina arī Indras Rogas izmantoto paņēmienu, Peļu slazdam pieaicinot, kā rakstīts programmā, «dažādus galvaspilsētas aktierus», konkrētajā izrādē tie bija Nacionālā teātra aktieri Kaspars Zvīgulis, Mārtiņš Egliens un Jurģis Spulenieks. Savukārt krasais kontrasts starp pirmajā cēlienā dominējošo farsu un otrajā izkāpināto traģēdiju raisīja jautājumus par režijas koncepcijas konsekvenci, vienlaikus atzīstot, ka Indrai Rogai izdevies no jauna izlasīt šo teātra klasiku.

Visi Spēlmaņu nakts skatē iesaistītie ārzemju eksperti kā viens uzteica jaunos latviešu teātra māksliniekus, īpaši neatkarīgo projektu īstenotājus, apzinoties, ko nozīmē atrasties pastāvīgā konkurences situācijā ar valsts teātriem, - runa ir par Laumas Balodes un Kristīnes Krūzes-Hermanes izrādi Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi, arīdzan Alises Danovskas un Jāņa Kroņa tēlojumu Valtera Sīļa izrādē Pēc grāmatas motīviem, Toma Veļičko iespaidīgo sniegumu titullomā izrādē Dēls, aktieriem, kuri darbojas Lienas Šmukstes sajūtu izrādē Grāmata-zīme un KVADRIFRONU, kuram var tikai silti ieteikt padomāt par kādu bukletiņu par saviem projektiem angļu valodā. Igaunis Mēliss Oidsalu saka: «Ja par Igaunijas teātri šobrīd var teikt, ka tā temperatūra ir visai mērena, Latvijas teātris šķiet aktīvāks, radoši burbuļojošāks.»

Favorīts

Kā katru gadu, arī šogad ārzemju kritiķu grupa balsoja par savu favorītu. Lai arī šim balsojumam nav tiešas saistības ar Spēlmaņu nakts rezultātiem, pēc pieredzes ik gadu šajā balsojumā mačojas tās pašas izrādes, par kurām strīdas žūrija. Pēc kaismīgām diskusijām un garas, dažādu argumentu pieblīvēts viedokļu apmaiņas atzinības rakstu ārvalstu kolēģi nolēma pasniegt Alvja Hermaņa veidotajam iestudējumam Vēstures izpētes komisija, īpaši atzīmējot meistarīgo dokumentālisma un fikcijas sinerģiju, gudru pieeju sensitīvai tematikai (sadarbošanās ar VDK) un izcilu aktieru komandas darbu mūsdienām neparasti garajā izrādē, kas veidota kā savdabīgu etīžu virknējums. Horvātu eksperte Žeļka Turčinoviča, kura jau sākotnējā sarakstē par savu prioritāti izvirzīja Alvja Hermaņa iestudējumus, noskatījās arī Treisija Letsa Linda Vista, kuru sauc par veselīgu vilšanos priekšstatos, ka lieli režisori iestudē tikai labas izrādes. Linda Vista, viņasprāt, ir komerciāla izrāde, kurai, protams, ir vieta teātra procesu kopainā, taču drīzāk izklaides nekā mākslas sektorā.

«Tā noteikti nav festivālu izrāde, tā paredzēta vietējās publikas izklaidei,» saka pieredzējusī festivālu programmu atlasītāja. Vienlaikus viņa atzīst, ka Latvijas teātra galvenais trumpis ir profesionāli spēcīgi aktieri, kuri var veikt pat visprasīgāko režisoru uzdevumus. Par aktieriski spilgtāko līdzās Vēstures izpētes komisijai Turčinoviča min Dēlu Dailes teātra Mazajā zālē, kur spēlē Toms Veļičko, Ģirts Ķesteris, Vita Vārpiņa, Inita Sondore, Juris Bartkevičs un Aldis Siliņš.

Latvijas teātra kopainā samērā jauna parādība ir sajūtu teātris, ko šī gada Spēlmaņu nakts skatē pārstāvēja Viestura Roziņa Piramīda un Lienas Šmukstes Grāmata - zīme. Kolēģi no Lietuvas atzīmē, ka jaušama ir lietuviešu režisores Karolīnas Žernītes ietekme uz latviešu teātri. Karolīna Žernīte jau daudzu gadus Lietuvā veido izrādes, iesaistot aklus un vājredzīgus cilvēkus, kā arī veidojot iestudējumus īpaši šādiem skatītājiem, koncentrējoties uz pārējām maņām un pieskārieniem. Pagājušajā gadā Žernīte vadīja sajūtu teātra meistarklases Latvijas Kultūras akadēmijā, un sēkla, šķiet, kritusi auglīgā augsnē. Turklāt, kā atzīmēja Ramune Balevičiūte, Piramīda konceptuāli ir jauna sajūtu teātra attīstības pakāpe, kurā savijas māksla un terapija. Savukārt pēc Lienas Šmukstes izrādes noskatīšanās Dmitrijs Minčonoks jautāja, kādēļ studentu diplomdarbi nevarētu kvalificēties Spēlmaņu naktij nominantu rindās. Šis jautājums jau pamatoti izskanējis arī saistībā ar Kārļa Krūmiņa iestudēto Nelabo roku un Elmāra Seņkova Medībām, tādēļ, iespējams, šajā jomā nākamgad gaidāmas pārmaiņas.

EKSPERTU LĒMUMS. JRT Literārās daļas vadītāja un dramaturģe Margarita Zieda saņem ārzemju kritiķu grupas Spēlmaņu nakts nominantu skatē piešķirto atzinību JRT iestudējumam Vēstures izpētes komisija (rež. Alvis Hermanis) / Publicitātes foto/ Sandris Vorobjovs

***

Ekspertu viedokļi

Daži fragmenti no 11. novembrī notikušās diskusijas ES mājā, kur ārvalstu teātra eksperti dalījās iespaidos par Spēlmaņu naktij nominētajiem iestudējumiem. Arī viņi Spēlmaņu nakts žūrijas balsojuma rezultātus 23. novembrī gaidīs tikpat ļoti kā mēs.

Mēliss Oidsalu (Igaunija): «Uz mani vislielāko iespaidu atstāja Alvja Hermaņa Vēstures izpētes komisija, un ne jau tādēļ, ka tā bija, iespējams, garākā izrāde, kādu līdz šim esmu redzējis. Mani pozitīvā nozīmē šokēja viņa pieeja ļoti sensitīvai tēmai un visas aktieru komandas bezkompromisu atdevīgums, nepārtraukti atrodoties uz skatuves. Nebiju gaidījis, ka vairāk nekā piecas stundas garu izrādi, turklāt tikai ar kopsavilkumu, bez tulkojuma, būs tik viegli skatīties.»

Dmitrijs Minčonoks (Krievija): «Mana izrāžu izrāde šajā skatē ir Viestura Kairiša Mumu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Pirms vairākiem gadiem skatījos Uguni un nakti Nacionālajā teātrī, un toreiz es apbrīnoju, kā Kairišs strādā ar Raini, kā ierauga šā darba laikmetīgumu. Bet Mumu burtiski satriec dvēseli, liek raudāt un atklāj no jauna it kā šķietami klasisko Turgeņeva stāstu, kuru visi, vismaz Krievijā, esam mācījušies skolā. Un tas, protams, nav par sunīti. Tas ir par vergu katrā no mums, par verdzību kā dvēseles stāvokli pat ne konkrētos sociālvēsturiskos apstākļos, kurus varētu vainot, bet par izvēlēm, kuras izdara vai neizdara katrs no mums.»

Ramune Balevičiūte (Lietuva): «Mani tomēr ļoti uzrunāja Elmāra Seņkova Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī. Es aizdomājos par to, ka Lietuvā Dziesmu svētki mums nav tik nozīmīgi, kā tas ir Latvijā, vismaz tāds ir mans iespaids. Un režisoram īstenībā ir izdevies izveidot tiltu starp klasiku un mūsdienām, veidojot reizē arhetipisku un laikmetīgu stāstu ar pietiekamu devu pašironijas, kuru man izdevās sajust tieši tajās mizanscēnās, kur nepārprotami tiek norādīts uz Dziesmu svētkiem kā mūsdienu dzīves sastāvdaļu, nevis simbolu.