TEĀTRIS. Par Ingas Tropas iestudēto "Alisi Brīnumzemē": Alise virtuālajos labirintos

 
AIZRAUJ. Nevar atzinīgi nenovērtēt entuziasmu, ar kādu kopā radošā komanda ir strādājusi, meklējot jaunu lasījumu hrestomātiskajam sižetam – vizuāli un konceptuāli, pūloties iekāpt mūsdienu bērneļu kurpēs un izaicinot jebkurus stereotipus savā domāšanā, cenšoties vienlaikus būt profesionāli interesanti un sociāli atbildīgi ©Publicitātes foto, Kristaps KALNS

Ingas Tropas iestudētā Alise Brīnumzemē bija, iespējams, viena no gaidītākajām šīs sezonas pirmizrādēm.

Pirmkārt, tādēļ, ka tā režisorei ir pirmā lielās zāles izrāde. Otrkārt - tā ir bērnu izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī ar jaunu, tehnoloģisku koncepciju un izaicinājumiem, turklāt nevis kā obligāta Ziemassvētku-Jaungada sezonas nodeva jaunākajai teātra auditorijas izklaidei, bet konceptuāli interesants produkts gan bērniem, gan vecākiem. Uz izrādi mani pavadīja divi desmitgadnieki, kuru reakcija un atsauksmes tad arī ir galvenais iedvesmas avots pārdomām par izrādi, kuru savu profesionālo gaitu un sociālo lomu krustpunktā, visticamāk, skatos un redzu atšķirīgi no mērķauditorijas.

Secinājums numur viens - protams, izrāde ar iespēju brīvdienā legāli lietot mobilo tālruni izrādes paralēlās pasaules baudīšanai mazos skatītājus sajūsmina, neliekot bažīties par to, ka ekrāns varētu kļūt par dominējošo uzmanības objektu iepretim īstajam teātrim. Tātad izrādes veidotājiem izdevies uztvert un veiksmīgi piepildīt nepieciešamo uzmanības pārslēgšanu starp dažādām realitātēm. Iespējams, mūsdienu bērniem šī spēja ir jau dabiski piemītoša, savukārt Ginta Gabrāna veidotā lietotne SAN ar Alises slepeno dārzu un trīsdimensionālu Brīnumzemi caur viedtālruni gan uz teātra fasādes, gan zālē un vestibilā bija tiešām atsevišķa pasaule, kuru nav iespējams un nevajag reprezentēt uz skatuves.

Secinājums numur divi - vecuma grupas noteikšana bērnu auditorijai ir visai piņķerīgs pasākums. Proti, izrādē bija skaidri redzams, ka dažas ģimenes norādītajā grupā ietilpstošajām atvasēm līdzi paķērušas arī kādu piecgadnieku, jo «tā taču bērnu izrāde». Tomēr šoreiz mazulis diez vai bija ieguvējs. Izrādē izmantotie tematiskie uzsvari saistībā ar datorspēlēm (Minecraft) un tajās lietoto leksiku Lūisa Kerola darbā aprakstītajās kāršu spēles epizodēs mulsināja arī dažu labu princeškleitā sapucētu droši vien septiņgadnieci. Tomēr vēl vairāk - viņu pavadošo vecmāmiņu, kura kļuva tīri pikta, nespējot atbildēt uz mazmeitiņas jautājumiem, ko nozīmē «izbanot» vai «error», kas ir divi no vārdiem, ko griezīgā balsī izkliedz Karaliene un citi spēles dalībnieki.

Šķiet, vecuma ierobežojums 7-12 gadi noteikts, atsaucoties uz to, ka Alisei saskaņā ar Kerola oriģinālu ir septiņarpus gadi un tādējādi izrāde šķietami paredzēta Alises vienaudžiem. Tomēr izrādes koncepcija vairāk liekas atbilstoša bērniem, sākot no kādas trešās klases jeb deviņu gadu vecuma. Iespējams, ka arī lielākajai daļa vecvecāku, kuri nereti mēdz vest mazbērnus uz teātri, var nākties saskarties ar faktu, ka viņu dzīves un tehnoloģiju, spēļu un virtuālā pieredze un kompetence izrādīsies nepietiekama zinātkāro bērnu jautājumu gūzmai, un tas izraisa saprotamu īgnumu pieaugušajos.

Bērnus, par spīti elpu aizraujošajai vizualitātei Madaras Botmanes kostīmos, Ginta Gabrāna skatuves telpā, Oskara Pauliņa gaismās un videomākslinieku komandas veikumā, izrāde savā detaļu krāšņumā vispirms apžilbina ar formu, bet otrajā cēlienā sāk mazliet garlaikot buksējošā satura dēļ. Neapšaubāmi, ar bērniem ir ļoti būtiski runāt par tēmu «Tu vari būt tas, kas gribi būt», mudinot fantazēt un arī darboties neatkarīgi no kādā kopienā (klasē, grupā) dominējošajām tendencēm, tāpat apspriest datorspēļu ietekmi un atkarības riskus, kā arī, protams, personīgās izaugsmes un pasaules izzināšanas iespējas, tomēr tas viss izrādi pārblīvē ar informāciju, kuru iespējams sagremot tikai selektīvi.

Intensīvā vizuālā un skaņas telpa komponistes Annas Ķirses partitūrā ne tikai bērna, bet arī pieaugušā uztverei ir pietiekami nopietns izaicinājums. Tas pēc zināmas koncentrēšanās pakāpes izraisa atslābumu. Iespaidīgie, pat mazliet pārdabiskie sudraba Bruņurupucis un Grifs, kas komunicē virstoņu dziedājumos, repojošā Nurbuļa-Burbuļa kompānija, zāles stereoapskaņojums un apgaismojums tomēr mazliet pārslogo mazo (un arī lielo) skatītāju uztveri. Daudzajās detaļās liek smadzenēm mazliet apjukt un nogurt, neļaujot pārliecinoši izfiltrēt esenci par kritiskās domāšanas un ieklausīšanās sevī nepieciešamību, dažādu bubuļu pārvarēšanu un tamlīdzīgi.

Lauras Siliņas atveidotās Alises ceļš kopš iespaidīgā kritiena truša alā nepārprotami ir ceļš pašas apziņā, taču apšaubāms, vai šis vēstījums līdz galam sasniedz bērnu auditoriju. Fantasmagoriskā princeškleita izrādes finālā, kas, nolaižoties no griestiem, ietērpj Alisi, apklāj vītņveida kāpnes bezlaikā un viņas nominālā kļūšana par karalieni ir visai abstrakts atrisinājums viņas ceļojumam Brīnumzemē. Metaforiskais nozīmju slānis ir pārāk blīvs un smagnējs, lai arī ar pieaugušā acīm vietumis absolūti fascinējošs. Sīkajiem tā visa ir mazliet par daudz.

Toties nevar atzinīgi nenovērtēt entuziasmu, ar kādu kopā radošā komanda ir strādājusi, meklējot jaunu lasījumu hrestomātiskajam sižetam - vizuāli un konceptuāli, pūloties iekāpt mūsdienu bērneļu kurpēs un izaicinot jebkurus stereotipus savā domāšanā, cenšoties vienlaikus būt profesionāli interesanti un sociāli atbildīgi. Aktieri burtiski izbauda lomas un kolēģes Madaras Botmanes materiālos, krāsās un formās izcilos kostīmus, Lienes Gravas kustību partitūru un atrašanos krāšņajā vizuālajā un skaņas telpā. Sevišķi pārliecinošas ir Kaspara Zvīguļa metamorfozes no Ķirzakas līdz kosmiskajam Češīras kaķim, ezoteriskajam kāpuram un beigās embrija veidolā rādītajam Oliņam Boliņam. Simpātiska joprojām šķiet Nacionālā teātra aktieru darbošanās skatuves partnerībā un grupās: Maija Doveika un Mārcis Maņjakovs, Maija Doveika un Dita Lūriņa, Kristians Kareļins un Artis Drozdovs, Uldis Siliņš, Maija Arvena un Jurģis Spulenieks utt. Alise Brīnumzemē no režijas viedokļa šai sadarbībai ir ideāls piemērs - lielā daļā kostīmu aktierus pat grūti atpazīt, līdz ar to skatītājs ir brīvs no dažādu iepriekšēju pieredžu un priekšstatu pierakstīšanas konkrētam aktierim. Nacionālajam teātrim šī izrāde ir solis nākotnē, vēl ne stabili, tomēr ļoti droši un pārliecinoši sperts.

 

Rīgas namu pārvaldnieks