Ar franču dramaturga Īva Žamiaka komēdijas Uz Akapulko, kundze! iestudējumu Valmieras teātrī atgriežas Edmunds Freibergs. «Pirms 45 gadiem no Valmieras es devos uz Rīgu un kopš tā laika šajā teātrī neko neesmu darījis. Atgriešanās vienmēr saistīta ar sentimentu,» saka režisors. Jauniestudējuma pirmizrāde piektdien, 18. oktobrī.
«No Valmieras teātra puses bija piedāvājums iestudēt komēdiju. Pārskatīju dažādus variantus, apstājos tieši pie šīs lugas - tā ir smalki eleganta un vairākslāņaina, proti, tā ir komēdija, kurā nav tikai humors un asprātība, bet arī smeldze, lirika un pat zināms dramatisms. Autors runā par ļoti būtiskām problēmām - par attiecībām ģimenē, par attiecībām starp vīrieti un sievieti, par to, cik svarīgi ir dzīvot, nevis eksistēt, un cik viegli pazaudējam to, kas mums ir visdārgākais - mīlestību un sev ļoti tuvus cilvēkus. Domāju, ka izrādē varēs gan pasmaidīt, gan pasmieties, bet tā nav tikai, kā mēdz teikt, smejamā izrāde,» saka režisors Edmunds Freibergs.
Dramaturga Īva Žamiaka komēdijā Uz Akapulko, kundze! stāsts ir par Natu, kas ir 20 gadu laimīgi precējusies, viņai ir uzticams vīrs, viņa ir māte mīlošam pusaudzim, viņas māsa, kura dzīvo pie viņas, beidzot precēsies. Un pēkšņi Natai piezvana kāds noslēpumains svešinieks ar piedāvājumu doties uz Akapulko, un tas viņai liek paskatīties uz sevi un savu dzīvi no malas. Kādreizējais Valmieras teātra aktieris un režisors Edmunds Freibergs lugu pirmo reizi iestudēja Nacionālajā teātrī 1989. gadā ar Astrīdu Kairišu un Uldi Dumpi galvenajās lomās, Valmieras teātra iestudējumā režisors galvenās lomas ir uzticējis aktieriem Ievai Puķei un Imantam Stradam.
«Par to, ka katra teātra repertuārā jābūt arī komēdijai, nebūtu jāstrīdas. Sava vieta tai bijusi jau antīkajā, Šekspīra un Moljēra laika teātrī. Pēdējā laikā izvērtusies milzīga diskusija par to, cik tas ir šausmīgi, ka teātrim ir jādomā par to, kā sevi uzturēt. Man gribas teikt - mīļie cilvēki, tā ir realitāte. Protams, par galveno mērķi nevar izvirzīt tikai naudu, tomēr ir jādomā par to, kā zāles piepildīt. Kamēr valsts nedotēs teātri simtprocentīgi, par to būs jādomā. Ja plašākai auditorijai varam piedāvāt izrādi, kurai ir sava kvalitāte, kur nav tikai prasta smīdināšana, domāju, tas nav nekāds nāves grēks. Vai tad iestudēt komēdiju ir kauns, šausmas un ārprāts? Komēdijai vienmēr ir bijusi, ir un būs sava vieta, tāpat kā vienmēr būs publikas daļa, kas teātrī gribēs redzēt komēdiju,» uzsver Edmunds Freibergs. «Man pašam ilgus gadus bija jādomā par to, kā teātrim izdzīvot. Nacionālā teātra mākslinieciskā vadīšana man iekrita tieši pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas, un tas nebija viegls laiks, jo cilvēkiem bija daudz kas prātā un prioritāšu vidū nebija teātra apmeklējums. Mēs visi gribētu dzīvot ideāli, bet realitāte ir mazliet cita, un to bieži negrib saprast. Nacionālā teātra politiskā kabarē izrāde Teātra žurka bija skatītāju iemīļota izrāde - mēs vēl nezinājām, par ko tā būs, bet 30 izrādes jau bija izpārdotas. Par skatītāju ir jādomā, neviens jau nevar dzīvot ziloņkaula pilī un teikt - izrādi veidošu sev un saviem draugiem. Mēs strādājam par nodokļu maksātāju naudu. Un labi zinām, ka tai auditorijai, kas apmeklē lielos teātrus, ir dažādas prasības. Repertuāram jābūt dažādam, bet sabalansētam, un nevar par grēku uzskatīt to, ka teātris domā, kā sevi finansiāli varētu nodrošināt.