Par režisores Mītas Varlopas izrādēm festivālā "Homo novus". Rotējošās relativitātes valdzinājums

Nemēģinot specifiski pārsteigt, izrādes vienkārši ievelk īsā, trakā, izdomātā rituālā. Tā struktūru veido dažādi ritma zīmējumi un rotējoša, nepārtraukta kustība kā koordinātu ass. Tajā uzplaukst dažādas, lielākoties ironiskas kultūratsauces par mūsdienu sabiedrību visā tās krāšņumā, splīnīgi iesmejot par reizēm absurdi primitīvajiem, tomēr perfekti strādājošajiem reklāmu paņēmieniem, taustot publikas robežas reliģiskajos priekšstatos un aizspriedumos, tomēr neizvirzot sociālo kritiku kā mērķi, drīzāk kā kontekstu plašākai refleksijai un dinamiskai ekspresijai katrā konkrētajā uzstāšanās vietā, jo gan izrāde Darba augļi, gan Spoku rakstnieks un salauztā rokas bremze ir ceļojošas.

Aizinterpretēties līdz pašiznīcinoša paštaisnuma, uzpūsta egoisma, izmisīgu atkarību un dziļuma trūkuma kritikai atstāšu psihoterapeitu ziņā, taču estētiski Mīta Varlopa ar saviem domubiedriem mūsdienu performatīvajai praksei raksturīgā veidā nojauc robežas starp žanriem, veidojot konceptuāli sinkrētisku priekšnesumu. Tajā mūzika, deja, fiziskais un objektu teātris gaismu, krāsu un apskaņošanas iekārtu ietvarā kļūst par atmiņā paliekošu performanci arī ļoti intensīvā dažādu žanru un stilu skatuves mākslas baudītāja ikdienā. Par spīti tam, ka Mīta Varlopa vismaz programmiņās figurē kā abu izrāžu konceptuālā autore un režisore, šis nepārprotami ir kopradīšanas teātra veiksmīgs piemērs. Performeri tajā ir vienlaikus mūziķi, dejotāji un aktieri, līdzautori un izpildītāji. Brīvi, profesionāli azartiski un pašpietiekami.

Pašpietiekamības iespaidu rada arī festivāls Homo novus, kam ir sava publika - tie, kas ar šo festivālu reizē pieauguši, un tie, kas, tāpat kā minētie pieaugušie pirms divdesmit gadiem, arī šodien meklē iespēju tvert kaut ko ārpus rāmjiem. Vienīgā problēma - jebkuri šķietamie kritēriji, kas pāris desmitgades atpakaļ ļāva mākslas parādības ar daudz drošāku roku nekā šodien sadalīt tradicionāli konservatīvās un novatoriski laikmetīgās, mūsdienās ieguvuši vismaz Salvadora Dalī atveidoto izplūdušo formu pulksteņu veidolu. Daudzveidība tikpat labi nozīmē vienveidību, un katrs nākamais darbs šo relativitāti tikai apstiprina. Tāpat kā lielveikalā, ir produkti dažādām gaumēm. Katrs savu groziņu var komplektēt pats - faktiski individuāla pastaiga pa Rīgu ar audiogidu pa japāņu spiega Onoderas takām, performance futbola stadionā, sajūtu teātris, skaņu instalācijas, kā arī iespēja aptumšotā zālē kopā ar citiem skatītājiem relatīvi tradicionālā formā uzņemt rūpīgi atlasīta laikmetīgā teātra koncentrātu. Nez, vai joprojām ir ļaudis, kas paņem atvaļinājumu, lai varētu baudīt rudens festivālu programmas, kā tas bija kādreiz gan Homo novus, gan kinofestivāla Arsenāls gadījumā? No tā varētu iznākt vesels pētījums.

Abas Mītas Varlopas izrādes izstaro rūpīgi atstrādātas saskaņotas sadarbības un savstarpējās uzticēšanās auru. Tā šāda tipa performancēs, kurās reizumis tiek pārbaudītas cilvēka attiecības ar gravitāciju, izmantota ilgstoša griešanās ap savu asi (protams, tehniski trenēta), kā arī veidotas dažādas kinētiskas instalācijas, ir izšķiroša. Līdzīgi kā laikmetīgais cirks Mītas Varlopas izrādes ietver noteiktus fizisko traumu riskus. Taču nenoliedzami tieši šis ir viens no faktoriem, kas fascinē un uzvelk publiku, liekot tai koncentrēt uzmanību, gluži tāpat kā apzināti lēna kustība, ļaujot pieguļošā spoguļtērpā ar diodēm ģērbtajai Mītai griezties uz ripas kā dekorācijai veikala vitrīnā.

Izrādē Darba augļi (2016) Kinostudijā 11. septembrī gan bija vērojams arī cits efekts. Daļa klausītāju vairāk ļāvās burvīgajam, lai arī decibelu ziņā visai iespaidīgajam rokmūzikas draivam ar aizvērtām acīm, neļaujot sevi mulsināt ne baltajam, multifunkcionālajam putuplasta klucim, ne ripojošajai bumbai, līstošajām ūdensstrūklām varavīksnes krāsās, birstošajam baltajam pulverim, kūpošajiem dūmiem un citām relatīvi haotiskajām darbībām, kurās jautās tīri huligānisks action prieks. Kad ūdens sāka līt nevis bungās, bet uz grīdas, atminējos kādu kolēģi, kurš reiz atzinās, ka izjūtot fizisku riebumu, kad tiek piecūkota skatuves grīda, vienalga, ar ūdeni, dubļiem, popkornu vai asinīm u.c. Atcerējos arī stāstu par Igaunijas vēstniecības pārstāvi, kas 2017. gadā Romā trijos naktī bija aizbraucis uz Argentīnas teātri katram gadījumam pārbaudīt, vai nu jau pastāvēt beigušais godalgotais Teātris Nr. 99 pēc savas izrādes, kurā aktieri apmēram pusotras stundas burtiski ņemas pa dubļiem, ir visu aiz sevis savācis. Mītas Varlopas gadījums ir līdzīgs tiem milzīgajiem ziepju burbuļiem, ko cilvēku izklaidēšanai pūš parkos un pilsētu laukumos - varavīkšņainie burbuļi ir iespaidīgāki par zem tiem palikušajiem slidenajiem un slapjajiem bruģakmeņiem un peļķēm.

Neaizmirstams ir bundzinieka un aranžētā Tima Koenena sniegums. Viņa ritma zīmējuma izteiksmīgā performance, pārvietojoties starp vairākām bungām un šķīvjiem, atklāja Darba augļus, gan uzjautrinot, gan sējot intrigu par izrādes kopējo dramaturģiju, kas attaisnoja cerības, veiksmīgi kombinējot statiskākas un dinamiskākas epizodes. Izrāde bija burtiski pieblīvēta ar ironiski tonētām reprezentācijām un simboliem, teiksim, improvizētu korridu, kad improvizētas banderiljas (koši dekorēti duramie, ko parasti korridas pirmajā trešdaļā sadur vērsim mugurā) tiek saspraustas jau pieminētajā putuplasta klucī (vērsī), nesaudzīgi kariķētu operu vācu valodā ar žanram raksturīgo ilgo miršanu ārijas laikā, jau zem līķauta paceļot rokas un melodiski gārdzot Ich sterbe, rotējošo dervišu imitēšanu, skatuves strādnieka (roadie) tēlu, kurš ir reizē simbolisks un reāli funkcionējošs, un tā tālāk. Mītas Varlopas komanda nebaidās no banalitātes, drosmīgi tver realitāti un atļaujas to, ko daudzi mūsdienās aizmirst - nebūt racionāli. Viņi ir traki šī vārda pozitīvajā nozīmē, un tāpēc viņiem jūra līdz ceļiem. Komandas darba augļi izrādes kontekstā - tiešā un pārnestā nozīmē ir viņu mākslinieciskās brīvības apziņa.

Savukārt Spoku rakstnieks un salauztā rokas bremze (2018) ir Mītas Varlopas šī rudens aktīvās tūres galvenā izrāde. Tā pēc Homo novus Rīgā un divām izrādēm Antverpenē dodas uz Prato Itālijā, Marseļu, Birmingemu, Briseli, Cīrihi, Amsterdamu utt. Par spīti garajam nosaukumam, izrāde ir ļoti īsa un galvenokārt sastāv no grupas dalībnieku labi trenētās griešanās ap savu asi. Šoreiz Rīgā - mazliet spokainajā, bet telpas ziņā nevainojami piemērotajā Rīgas cirka arēnā. Trīs mākslinieki griežas gaismas apļos, kamēr publika elpu aizturējusi, sēžot uz rampas malas, tos vēro. Pamazām klusums un ritmiskā kāju dipoņa, performeru ieelpas un izelpas kļūst par izrādes partitūru, kurai, nepārtrūkstot rotējošajai kustībai, pamazām pievienojas mūzika, tostarp instrumentiem kā nemanot ar prasmīga palīga roku iegulstot arī Mītas, Vītses un Jopes rokās. Rodas sajūta, ka atvērusies un uzkārusies mūzikas lādīte, kurā neskan vis liriski zvaniņi vai Mocarts, bet psihedēliski caur pastiprinātāju elso neregulāri ģitāras akordi un rīb bungas. Spoku rakstnieka Raimunda Malasauska dzeja angļu valodā dīdās uz izdrukātājām programmas lapiņām atdzejojama savā neviennozīmībā: Absolute relativization/ Relative, relative absolution - absolūta relativizācija, relatīva, relatīva kas? Grēku piedošana? Vai tomēr attaisnojums? To the moment of transition/zero chance/hard decision - Līdz pārtapšanas brīdim/nekādu izredžu/smags lēmums… Rotējoša relativitāte, salauzta rokas bremze kā metafora mūžīgajai kustībai, kā dzīvības plūsmas simbolam. Vienlaikus arī nespējai apstāties mūsdienu pasaulē, kura griežas arvien ātrāk, izaicinot mūsu katra vestibulāro aparātu un spēju saglabāt līdzsvaru, lai izvairītos no šķietami neizbēgama nelabuma un reiboņiem apstājoties, lielākoties piespiedu kārtā, jo rokasbremze pēc definīcijas ir salauzta. It kā banāli un dziļi reizē. Vienkārši, profesionāli un bez izlikšanās. Izrāde meteorīts, kas smuki un ātri nokrīt, bet par kuru vēl kādu laiku jādomā.

Lai arī mobilitātes dēļ pasaule šobrīd ir kļuvusi daudz mazāka nekā kādreiz un līdz ar to laikmetīgais teātris un māksla kā tāda - pašsaprotama un regulāri pieejama mūsdienu kultūras sastāvdaļa, ja vien ir vēlēšanās un laiks to baudīt, Homo novus ir gana stabils nišas festivāls. Tas joprojām veiksmīgi pulcē visu paaudžu jaunas performatīvās pieredzes meklētājus un kalpo par nozīmīgu domubiedru un iedvesmas ķeršanā ieinteresētu nozares profesionāļu tikšanās platformu.