«Neviena lieta pasaulē nebūtu atklāta, ja nebūtu tādu dullo, kuri iet, meklē un mēģina saprast lietu kārtību. Jo šis izzināšanas process ir pats svarīgākais,» uzskata jaunais aktieris Emīls Krūmiņš (28).
Rīt un parīt, 19. un 20. septembrī, pulksten 19 viņam pirmizrāde Cēsu Mazajā teātrī (Pasaules latviešu mākslas centrā Lielā Skolas ielā 6 Cēsīs) - galvenā loma Kristas Burānes lugā Dullais (pēc Sudrabu Edžus Dullā Daukas motīviem), ko iestudējis režisors Mārtiņš Eihe.
Kas ir aiz horizonta? Kā tas ir, ka Zemi, Mēnesi un Sauli nekas netur? Kur paliek Saule, kad tā noriet? Vai atpazināt, kuram šie jautājumi bija ļoti svarīgi? Vai atcerējāties zēnu, kurš nolēma aiziet līdz horizontam un pats apskatīties, kas tur ir? Jā, tas bija Dauka. Režisors Mārtiņš Eihe kopā ar aktieriem Neli Annu Āboliņu, Lienu Šmuksti, Emīlu Krūmiņu un Ģirtu Rāviņu radījuši Daukas vēlmi saprast lietu kārtību un atceras, kā tas bija - būt pusaudzim pieaugušo pasaulē.
«Tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri grib izzināt pasauli, redzēt, kas notiek aiz robežām, tur, kur neviens nav bijis, jo valda uzskats, ka tas ir pārāk riskanti un bīstami. Jo ir cilvēki, kuri šo izzināšanas garu mēģina salauzt - nekas nav jāpēta, ir tikai akli jātic, ka tā ir... Bet Dullais negrib akli ticēt,» uzsver jauniestudējuma titullomas atveidotājs Emīls Krūmiņš. Viņš atminas, ka arī pašam skolas gados bijušas situācijas, kad, apgūstot kādu sarežģītāku mācību priekšmetu - fiziku, ķīmiju, piemēram -, radusies interese, kā un kāpēc tā notiek. Bet pedagogi ne vienmēr to izskaidrojuši, vien noteikuši, ka formulā tā rakstīts, tātad - tā ir.
Taujāts, ko šodien Emīls gribētu izzināt, noskaidrot, saprast, viņš atteic, ka ir gan daudz domājis par notiekošo kosmosa plašajā telpā, gan mēģinājis izprast dzīvo dabu - piemēram, kā kalni un meži komunicē savā starpā...
Bet paralēli domām par to, kas ir aiz horizonta, jaunais aktieris regulāri mēro ceļu no Cēsīm uz Valmieru, kur Valmieras Drāmas teātrī (VDT) viņam ir darbs pie režisora Edmunda Freiberga, kurš Lielajā zālē iestudē Īva Žamiaka lugu Uz Akapulko, kundze! ar Ievu Puķi un Imantu Stradu galvenajās lomās. Pirmizrāde 18. oktobrī.
2017. gadā absolvējis Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova vadīto kursu, Emīls Krūmiņš aizdomājies, kāpēc nav paņemts neviena teātra štatā. Tas garantētu zināmu stabilitāti - regulāru darbu un arī atalgojumu. «Bet, jo ilgāk esmu brīvmākslinieka statusā, kas man ļauj izvēlēties darīt, ko vēlos, jo labāk jūtos. Un es esmu sapratis: lai kaut ko sasniegtu, viss ir jādara pašam, un nevajag gaidīt, kad kāds cits tevi pabaros,» saka jaunais aktieris, piebilstot, ka ārpus jau pieminētajiem projektiem viņš spēlē arī Jaunajā Rīgas teātrī - izrādē Pēdējā Ļeņina eglīte (2017), ko iestudējis režisors Uldis Tīrons, Ģertrūdes ielas teātrī - režisora Andreja Jarovoja iestudējumā Vingrinājumi ar ābolu un loku (2018) un Lienas Šmukstas režijas maģistra diplomdarbā - sajūtu teātra izrādē Grāmata - Zīme (2019), kas tiek spēlēta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
«Ir arī lietas, kas mani pašu interesē, un tad nu meklēju materiālus un domubiedrus, ar ko kopā tās realizēt. Vienīgais brīvmākslinieku mīnuss - ne vienmēr visu var paredzēt tālu uz priekšu, jo viss ir plūstošs.»
Varbūt tāpēc Emīls ir aizrāvies ar slackline - ķermeņa un prāta līdzsvara meklēšanu. Tā ir staigāšana uz gaisā nospriegotas lentas starp diviem kokiem. Tas ir instruments ne tikai līdzsvara, bet arī koncentrēšanās spēju attīstīšanai. «Tas nenotiek augstumā, jo vēl neesmu sasniedzis tādu meistarību,» nosaka aktieris. Starp citu, viņu aizrauj arī galdniecība, un tur savu pašmācības ceļā iegūto meistarību viņš izkopj, veidojot no koka dažādas mājā nepieciešamas praktiskas lietas.