Par "Dona Žuana" iestudējumu Parīzes Garnjē operā. Žuans un Žordāns

 
©Publicitātes foto: Charles Duprat, Parīzes Nacionālā opera

Eiropu apsēdušā nenormālā karstuma viļņa laikā Parīzes operas 350. jubilejas sezonā līdzās starptautiskajai operas pētnieku konferencei tosc@paris2019 spontāns lēmums nokļūt Dona Žuana izrādē Garnjē operā realizējās neaizmirstamā interpretācijas piedzīvojumā.

Galvenais intereses objekts šoreiz bija nevis kopiestudējums ar Metropoles operu, kura autors ir beļģu režisors Ivo van Hove, bet tieši šveiciešu izcelsmes diriģents Filips Žordāns - leģendārais 21. gadsimta brīnumbērns, izcils pianists un viena no spožām zvaigznēm diriģentu vidū, šobrīd Parīzes operas galvenais diriģents jau desmit gadu un no nākamās sezonas Vīnes Valsts operas galvenais diriģents. Filipa Žordāna straujā karjera sākās apmēram divdesmit četru gadu vecumā, asistējot Danielam Barenboimam Berlīnes Valsts operā. Šobrīd viņam ir četrdesmit četri un visai iespaidīgs radošais CV, kurā ir debijas un regulāra sadarbība ar slavenākajiem operteātriem, ieskaitot Metropoles operu, Karalisko Koventgārdena operu, Bavārijas Valsts operu, Vīnes Valsts operu, kā arī Glainbornas, Zalcburgas, Ēksanprovansas un Baireitas festivālus un muzicēšanu kopā ar virkni labāko Eiropas simfonisko orķestru. Viņam pieder teiciens: «Ja diriģē tikai operas vai tikai simfonisko mūziku, tas ir tikai pusdarbs.» Žordāns ir slavens ar bezkompromisu kvalitātes prasībām, orķestra mēģinājumos bez solistiem viņš mēdzot laiku pa laikam iedziedāt solistu partijas, savukārt operā Dons Žuans līdzās diriģenta pienākumiem viņš pats izpilda arī klavieru partiju.

29. jūnija vakarā Garnjē opera bija pārpildīta. Pārsteidzoši, cik tomēr šajā lielajā teātrī izdodas panākt intīmu, kamermūzikas koncertam līdzīgu atmosfēru, kas lieliski piedien Mocarta Donam Žuanam ar stilistiski smalku un kontrastainu instrumentāciju. Līdz šim domāju, ka no visām trim Parīzes operas mājām šādu skanējumu iespējams panākt tikai relatīvi nelielajā Komiskajā operā. Tajā ir ļoti maza orķestra bedre, kurā satilpst tikai līdz 45 mūziķiem, un kurai savulaik operas rakstījuši Žoržs Bizē, Žils Masnē un Žaks Ofenbahs.

Jau uvertīrā top skaidrs - lai kāds būtu iestudējums, muzikāli Žordāna lasījums būs, iespējams, niansēm bagātākais, kādu līdz šim gadījies dzirdēt. Un tā arī notiek. Garnjē operā Dona Žuana Balles skatā, piemēram, 17 mūziķu atrodas uz skatuves, panākot hiperreālistisku balles dzīvās mūzikas efektu. Savukārt precīzi veidotie ansambļi izceļ mocartiskās harmonijas un frāzējuma eleganci. Nemaz nerunājot par brīžiem, kad diriģents sēžas pie klavierēm, lai spēlētu ievadakordus rečitatīviem un vienlaikus neļautu pārtrūkt orķestra pulsējošajai elpai. No pirmā balkona ložas iespējams sekot diriģenta vāgneriskajam multitāskingam ne tikai ar ausīm, bet arī ar acīm, un tas ir patiesi aizraujoši no pirmās takts līdz pēdējam morāles sekstetam otrā cēliena finālā.

Ivo van Hoves un viņa komandas veidotā iestudējuma estētika ir lakoniska, pat nedaudz statiska, mizanscēnas balstot solistu skatuves partnerībā. Marmora sienas, kāpnes un renesanses stila logu arkas nosacīti atgādina par Dona Žuana arhetipa seno vēsturi, sākot ar Tirso de Molinas varoni, kamēr klasiskā uzvalkā tērptais Etjēna Dipuī atveidotais Dons Žuans un viņa alter ego Leporello Filipa Slaja interepretācijā nepārprotami ir mūsdienu cilvēki. Komandors, kuru Parīzē dzied igauņu bass Ains Angers, tiek aukstasinīgi un absolūti ne nejauši nošauts ar revolveri no tuva attāluma kā gangsterfilmās un pēc tam asiņainā baltā kreklā, reizumis tinies šķidrā slāpekļa miglā, klīst pa skatuvi kā tāds tēva rēgs un mēms atgādinājums par Dona Žuana neģēlību. Šis raženais, cilvēkveidīgais rēgs ir daudz šausminošāks par nogrimētu pieminekli vai aizskatuves balsi, kas ir tipiskākie Komandora statujas risinājumi šīs operas iestudējumos.

Dons Žuans ir auksts, paštaisns un cinisks, apsēsts ar varas demonstrēšanu gan pār saviem upuriem, gan kalpu Leporello, Etjēnam Dipuī realizējot raksturā pilnīgu antipodu viņa nesen atveidotajam cēlajam Rodrigo di Pozam Verdi operā Dons Karloss. Interesanti, arī francūža Dipuī un kanādieša Slaja līdzīgie basbaritonālie tembri realizē režisora iecerēto spoguļa efektu ne tikai pārģērbšanās ainā, bet visā operā, pretēji ierastajam modelim, kad Donu Žuanu atveido baritons, bet Leporello loma tradicionāli uzticēta basbaritonam ar izteiktām basa krāsām balsī. Donna Anna amerikāņu soprāna Žaklīnas Vāgneres atveidojumā skan ar pilnasinīgiem virstoņiem, tomēr varētu vēlēties lielāku balss kustīgumu koloratūrās. Taču viņas interpretācijā top pilnīgi skaidrs, ka dramatiskākais sieviešu tēls operā ir tieši Donna Anna un nevis Donna Elvīra kā nereti ierasts domāt. Neizpaliek arī komiskais elements - lielākos smieklus zālē izpelnās moments 2. cēliena beigās, kad, jau pēc Dona Žuana neitralizēšanas, Dons Otavio kārtējo reizi pauž savus kaismīgos mīlas apliecinājumus, Donna Anna lūdz gadu pārdomām.

Franču tenora Stanislasa de Barbeiraka Dons Otavio pārsteidz ar ļoti siltu, lirisku, tembrāli izlīdzinātu dziedājumu gan ārijās, gan ansambļos. Vokāli pārliecinoša ir austrāliešu soprāna Nikolas Karas Donna Elvīra, kura Parīzes versijā dzied visas trīs ārijas. No rakstura viedokļa Donnas Elvīras tēls izstaro emocionālu atkarību no meļa un varmākas, kas liek domāt par režisora centieniem atsaukties uz vēl pavisam nesen plaši aktuālo #metoo kustību un tās atgriezeniskajai saite, kas izpaužas pastiprinātā sabiedrības uzmanībā arī pret vardarbību ģimenē. Šajā sastāvā sevi spilgti apliecināja arī otrā plāna pāris Cerlīna un Mazeto Elzas Dreisigas un Mihaila Timošenko lasījumā. Cerlīna nav naiva ciema muļķīte, bet aušīga, pat nedaudz avantūristiska koķete, kurai patīk gan spēlēties ar uguni, gan pārmācīt viegli uzliesmojošo līgavaini. Raksturs spilgti attēlojas arī balss krāsās, īpaši mātišķajā Bati, bati bel Maseto. Arī Mazeto tēls šajā iestudējumā ir daudz pamanāmāks nekā citkārt - greizsirdīgs, aizvainots, bezkompromisa atriebības apsēsts, tikpat paštaisns kā sociopātiskais bezemociju slepkavnieks un pavedinātājs Dons Žuans.

Scenogrāfijas, gaismu un videomākslas mijiedarbība paspilgtina operas muzikālo dramaturģiju. Spēcīga metafora ir masku balles skatā logos izvietotās lelles samta kleitās ar sejas maskām, simbolizējot Dona Žuana seksuālās apetītes neskaitāmos upurus. Ar gaismām un krāsu spektra maiņu no vēsā uz silto ietonēta arī Dona Otavio, Donnas Annas un Donnas Elvīras ierašanās ballē, bet galvenā varoņa paraušana ellē eleganti atrisināta ar tālummaiņu gan scenogrāfijas elementos, gan videoprojekcijā. Sākotnēji tās šķiet stilizētas elles liesmas, bet, pievelkot attēlu tuvāk, nepārprotami reprezentē kailus, baudā vai mokās izlocītus sieviešu ķermeņus gravīru rastrā. Savukārt pēckulminācijas atplūdi vizuālajā aspektā pārsteidz ar gandrīz naivu sadzīviskumu. Dekorācijām pagriežoties pa 180 grādiem, ieraugām mūsdienu namu fasādes ar balkoniem, kur uz žāvētājiem izkārta veļa, podos zied puķes, vējā mazliet plīvo aizkari, lodžijā stāv piesliets velosipēds. Vienvārdsakot, vēstījums, ka Dona Žuana arhetips migrē cauri laikiem un sociālpolitiskām vai kultūras paradigmām, nemainīgi palikdams aktuāls arī tad, kad šķietami romantiskais piedzīvojumu meklētāja imidžs jau sen izgaisis. Taču vislielākais prieks par to, ka mūsdienu pasaulē ir tādi diriģenti kā Filips Žordāns, kas spēj atdzemdināt Mocarta ģēniju visā tā krāšņumā.