Saruna ar režisoru Janu Villemu van den Bosu. Manipulācijas mums visapkārt

 
JANS VILLEMS VAN DEN BOSS. «Mēs padarām kādu tik slavenu kā Maikls Džeksons, noskatāmies, kā viņš nomirst. Tā ir arī mūsu atbildība. Svarīgākais ir ne jau tas, ka viņš būtu jānosoda vai kāda rīcība ir vienkārši riebīga, bet gan tas, ka mēs paši veidojam tādu pasauli tieši tāpat, kā Kardašjanas veido savus sociālo tīklu kontus.» ©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

«Tas biju es, kurš gribēja iestudēt Bīstamos sakarus,» bez vilcināšanās saka režisors Jans Villems van den Boss, – «tomēr, ja pavisam godīgi, šīs sarunas bija tik sen, ka vairs neatceros, kā īsti viss notika.»

Galvenais, ka tas tomēr ir noticis un Dailes teātra cienītājus var apsveikt ar vēl vienu šīs sezonas lielās zāles pirmizrādi. Tiesa gan, uzreiz jāpiebilst, ka Dailes teātrī šovakar iestudējumu nepiedzīvo Pjēra Šoderlo de Laklo klasiskā un visnotaļ ietilpīgā romāna iestudējums, ko būtu diezgan neiespējami pilnībā uzdabūt uz jebkuras skatuves. Nīderlandiešu/britu režisors Jans Villems van den Boss iestudē Kristofera Hemptona lugu, kas veidota pēc klasiskā un skandalozā franču literatūras parauga. Mūsu saruna notiek maija sākumā - līdz pirmizrādei tobrīd vēl garš ceļš ejams.

- Pieļauju, ka latviešu teātra skatītāji labāk zina Pjēra Šoderlo de Laklo romānu Bīstamie sakari, nevis Kristofera Hemptona lugu, kas veidota pēc tā motīviem. Sižets droši vien ir tas pats, bet kas ir galvenā atšķirība starp lugu un romānu?

- Romāns galvenokārt ir par saņemto apkaunojumu, nosodījumu. Tā varone marķīze ir ļauna sieviete, kura par savām intrigām saņem sodu - beigās viņa saslimst, zaudē vienu aci, vietu sabiedrībā, dodas uz provinci. Tas ir romānā. Bet lugā nekas tāds nenotiek. Viņa ir un paliek ietekmīga sieviete. Manuprāt, lugā uzsvars nav uz indivīdu, bet uz sabiedrību, kurā šie indivīdi dzīvo. Ja jums patīk romāns, kur cilvēki saņem sodu, tad lugā vairāk ir runa par sabiedrību, kas netiek tiesāta. Tekstā ir rakstīts, ka šie cilvēki pieder aristokrātijai, ka viņi ir sabiedrības krējums. Tā, manuprāt, ir galvenā starpība.

- Kad lasīju šo grāmatu pirmoreiz, man droši vien bija kādi sešpadsmit gadi. Pieļauju, ka toreiz man šķita, ka romāns ir tāda maiga pornogrāfija. Tagad man šķiet, ka Pjērs Šoderlo de Laklo pamatā rakstīja par manipulācijām ar cilvēkiem, izmantojot seksualitāti un mīlestību. Vai varat piekrist un vai manipulācijas ir galvenais, par ko gribat runāt?

- Jā, noteikti. Bet man tomēr nekad nepatīk nolikt kaut ko vienu iestudējuma centrā un tad teikt, viss centrējas ap to. Tas nav mans režijas stils. Ir režisori, kas uzliek savu uzstādījumu, bet man patīk palikt maksimāli tuvu tekstam. Tomēr mani ļoti interesē manipulācijas ar cilvēkiem. Jā!

Tas tāpēc, ka es redzu šīs manipulācijas mums visapkārt. Tās noteikti ir vērojamas lielajā politikā. Es nepārzinu Latvijas politiku un politiķus, bet britu politika un breksits - visi nemitīgi melo. Turklāt dažādi politiķi: konservatīvie, leiboristi. Viss, kas tiek ik dienu sacīts, domāts tikai tam, lai iegūtu varu. Bet tas pats jau notiek ar Eiropas Savienību, tas pats notiek ASV politikā. Jebkur pasaulē. Ir pietiekami daudz zīmju, kas rāda, ka pamatā mēs šīs manipulācijas uztveram kā normālu lietu kārtību. «O, jūs ar mani manipulējat? Tas ir lieliski. Jūs melojat? Jā, es saprotu, tā tam jābūt.» Protams, visi melo, un neviens pat netaisās likt, piemēram, Trampu aiz restēm vai breksita rīkotājus cietumā, jo ir šis - ak, jūs melojat? Nekas, no problems!

Lūk, tāpēc mani interesē šis darbs. Kas par to, ka tā darbība notiek pirms vairākiem gadsimtiem? Luga parāda sabiedrību, kura pieļauj, ka tas notiek. Mēs dzīvojam pasaulē, kura pieņem melus, un manipulācijas ar cilvēkiem ir ikdiena.

- Tas atgādina frāzi, veco Euritmics dziesmu Sweet Dreams - visi vēlas tevi izmantot, katrs grib, lai viņu izmanto tu.

- Jā, man ļoti patīk šī dziesma!

- Patiesībā reizēm šķiet, ka ir trakāk nekā tajā vecajā un didaktiskajā romānā, jo visi taču saprot, ka vienu dienu par šīm manipulācijām tomēr var gadīties, ka būs jāsamaksā. Breksits savā ziņā arī var kļūt par tādu kā sodu tam, kas izdarīts, un tam, ko ir ļauts izdarīt.

- Tieši tā. Viss notiek, bet neviens par to neatbild. Neviens taču neatzīst - piedodiet, es sameloju. Viss turpinās. Nevienu neinteresē, vai man tas patīk vai nepatīk. Man šķiet, tas, ko mēs runājam, nav tik daudz par indivīdiem, cik par sabiedrību kopumā. Tā ir zīme, kas raksturo sistēmu: sabiedrību, ģimeni. Bet kur paliek gods, augstsirdība, uzticība? To pat pieminēt jau izklausās nedaudz… naivi.

- Vai varbūt vecmodīgi?

- Jā, ja kāds to pasaka, tas izskatās bērnišķīgi, muļķīgi. «Nopietni? Tev taču nevar būt taisnība! Galvenais ir vara.» Kāda tur uzticība vai mīlestība?

- Varbūt tas, par ko mēs runājam, arī ir pamats Pjēra Šoderlo de Laklo popularitātei, kas nu jau turpinās vairākus gadsimtus. Viņš būtībā runā par to.

- Tieši tā. Tas, kas man patīk viņa raksturos un ko es vēlos uzlikt uz skatuves, Pjēra Šoderlo de Laklo varoņi ir pievilcīgi. Viņi taču nav nekādi kriminālisti. Viņi pieder augstākai sabiedrībai gluži tāpat kā tagad mūsu politiķi - jauki, šarmanti cilvēki. Tas, kas man patīk šai lugā un ko gribu parādīt varbūt ne tik ļoti didaktiski, ka mēs kā sabiedrība esam ļoti bērnišķīgi, mums patīk ātri nosodīt, ātri atrast vainīgos.

Nupat bija šī filma par Maiklu Džeksonu, kur tie puiši teica - oi! Kāds tagad nosoda viņus, kāds domā, ka Maikls Džeksons meloja. Mani tas neinteresē!

Interesanti ir tas, ka esam radījuši sabiedrību, kur abas šīs pretējās puses ir iespējamas. Ka tas ir iespējams, ka slavenības var tā izdarīties, ka ir šie zēni. Viss iespējams, bet mēs visu to pērkam, pērkam šos sūdus. Mēs padarām kādu tik slavenu kā Maikls Džeksons, noskatāmies, kā viņš nomirst. Tā ir arī mūsu atbildība. Svarīgākais ir ne jau tas, ka viņš būtu jānosoda vai kāda rīcība ir vienkārši riebīga, bet gan tas, ka mēs paši veidojam tādu pasauli tieši tāpat, kā Kardašjanas veido savus sociālo tīklu kontus. Vai viņas visas tiešām ir slavenas? Bet mēs jau esam tie cilvēki, kas dodam viņām šo iespēju, mēs taču pērkam šo dzelteno presi. Lūk, tas ir tas, kas mani interesē.

- Mani tas vienmēr uzjautrina arī Latvijā. Es atveru kādu dzelteno mediju un lasu virsrakstu - slavenā latviešu popdziedātāja? Uzvārds pilnīgi nepazīstams, bet tekstu var droši nelasīt, jo Latvijā nav slavenu popzvaigžņu un stāsts būs par kādu margināla televīzijas šova dalībnieci, kura izkritusi ceturtdaļfinālā. Labi, ja viņa vispār prot kaut nedaudz padziedāt.

- Tas ir tieši tas pats, ja esi slavens tāpēc, ka ir daudz sekotāju sociālajos tīklos. Mediji rada šo viedokli. Es, reizēm runājot ar aktieriem par darbu, vaicāju, bet kāpēc tavs vai mans viedoklis vispār kādu interesē? Tu taču esi vienkārši aktieris, es - režisors. Viss, ko darām - vienkārši spēlējam par prieku cilvēkiem. Reizēm taču mums nav viedokļa pašiem par sevi. Kāpēc cilvēki tomēr ieklausās? Tas notiek tikai slavas dēļ. Es taču neesmu speciālists visos jautājumos! Esmu vienkārši režisors. Iestudēju lugas. Labi, protams, es cenšos darīt to vislabākajā veidā. Nu un? Ir neskaitāmi režisori, kas to dara. Bet viņi pauž šo viedokli visos iespējamajos jautājumos. Kāpēc? Ja esi režisors, iestudē kādu lugu, bet ko tu zini par lielo politiku? Par jebko! Tomēr pasaule pērk viņu viedokļus. Kāpēc mēs neieklausāmies tajos bezgala garlaicīgajos ļautiņos, kas patiesībā šīs lietas pārzina profesionāli? Ja zinātnieks uzraksta rakstu vai sniedz interviju, neviens taču par to neinteresējas. Mēs paši to radām.

- Varbūt problēmas ir tāpēc, ka vēl pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit daudzas lietas pasaulē noteica dažādi lielie institūti. Bet to eksperti meloja, pauda to, kas bija izdevīgi politiķiem. Varbūt tagad izbaudām sekas?

- Piekrītu. Ir droši vien grūti pateikt vienu iemeslu, bet lielās institūcijas, tādas, kāda ir baznīca, politika, - viņi vienmēr manipulē ar sabiedrību. Jo tas ir varas jautājums. To visu es redzu šai lugā. Kaut vai tas, kā tāds Hārvijs Vainstīns izmantoja sev piederošo varu, vai Maikla Džeksona gadījums, tie vienmēr ir saistīti ar seksu un politiku. Šīs lietas vienmēr paliek priekšplānā.

- Tomēr, ja mēs atgriežamies pie lugas, kas ir galvenā problēma, to iestudējot?

- Galvenais ir nepasniegt šos cilvēkus kā tādu ļaunuma sakni. Tas ir ļoti svarīgi. Neparādīt viņus kā no cita gadsimta. Tie ir normāli cilvēki, kurus apbrīnojam, un tad pēkšņi pamanām - fui! Grūtākais ir tas, ka aktieriem reizēm ļoti patīk spēlēt sliktos varoņus. Bet es domāju, ka šie varoņi ir jānospēlē, viņus nenosodot, atstājot šo nodarbi skatītājiem. Ja tas izdodas, tad šajā procesā mēs varam sākt vērtēt arī paši sevi. Nevajag tiesāt citus cilvēkus. Mēs visi manipulējam. Jebkurš no mums, pat mazi bērni. Mēs visi melojam. Pajautājiet bērnam - kurš nočiepis konfekti? Ja viņš zinās, ka saņems par to sodu, atbilde taču būs - nē, es to neesmu ņēmis. Visaizraujošākais ir radīt ko skaistu, ko mēs sajūtam, ar ko varam identificēt sevi. Lai nebūtu - ak, šie briesmīgie ļautiņi!

- Tas nedaudz izklausās pēc jūsu iestudētā Amadeja Dailes teātrī. Tur arī, zālē sēžot, bija sajūta - es esmu tāds pats kā tie, kas stāv uz skatuves.

- Tā jau ir mana mūžīgā tēma. Skatuve ir spogulis. Es aktieriem vienmēr saku - mēs vienmēr esam dialogā paši ar sevi. Tas, kas notiek uz skatuves, ir vīzija par mums pašiem. Tas, ko redzat jūs sev apkārt, un tas, ko redz skatītāji, ir atspulgs no jums pašiem.

Kas ir kas

Pjērs Šoderlo de Laklo (1741-1803) - franču rakstnieks un artilērijas speciālists, kura slavenākais darbs - romāns Bīstamie sakari (Les Liaisons dangereuses, 1782) pārdzīvojis laiku un kļuvis par klasiku. Darbs, kas sarakstīts vēstuļu formā, kļuva par sava laikmeta bestselleru. Pirmo tā tirāžu izpirka mēneša laikā. Grāmata kļuva tik populāra, ka tās autors saskārās ar 18. gadsimta autortiesību pirātu mēģinājumiem publicēt to bez rakstnieka atļaujas. Bīstamie sakari ietekmējuši dažādu žanru mūsdienu mākslu. Pēc šī darba motīviem vairākkārt uzņemtas filmas, miniseriāli, iestudēts balets.

Kristofers Hemptons (1946) britu režisors, dramaturgs, tulkotājs, kurš veiksmīgi adaptējis Pjēra Šoderlo de Laklo romānu Bīstamie sakari, pārvēršot to lugā. Hemptona luga ir ļoti populāra kopš pērnā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, kad to iestudēja Royal Shakespeare Company un pēc tam arī Brodvejā

Jans Villems van den Boss (1961) - Dailes teātra viesrežisors, ar kuru teātrim izveidojusies veiksmīga sadarbība kopš 2005. gada, kad viņš DT iestudēja Spilvencilvēku. Citi iestudējumi: Amadejs (2011), Vējiem līdzi (2013) Slazdā (2013) un Vakariņas ar Elvisu (2014)

Bīstamie sakari - pirmizrāde Dailes teātrī 2019. gada 24. maijā

 

Abonē