«Ja savā monoizrādē Lidojums, to spēlējot Krievijā, varu atļauties krieviski runāt ar akcentu, tad šajādarbā tas nav vēlams. Bet man patīk spēlēt svešvalodā, jo tas ļauj maksimāli koncentrēties tikai tam, kas ir jānospēlē, izvairoties no liekvārdības,» saka Dailes teātra aktieris Andris Bulis (37).
Sestdien, 30. martā, viņam pirmizrāde Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī (RKT) - prozaiķes, dramaturģes un dzejnieces Ingas Ābeles lugā Jūras vējš, ko no latviešu valodas tulkojis Roalds Dobrovenskis un iestudējusi režisore Māra Ķimele. Viņa to nodēvējusi par atmosfēras spiediena svārstībām divās daļās. Scenogrāfiju veidojis Reinis Suhanovs, kurš RKT izrādi noformē pirmoreiz, kostīmus - Ilze Vītoliņa, kura jau regulāri sadarbojas ar šo teātri, bet gaismas - Jevgeņijs Vinogradovs (Krievija), kurš savukārt līdz šim vairākkārt sadarbojies ar Dailes teātri. Izrādē skan grupas Instrumenti mūzika.
Mēs visi, kas dzīvojam Baltijas jūras krastā, pazīstam jūras vēja spēku: tas piepūš buras un jauc plānus, atnes lietu un izdzenā mākoņus, sajauc matus un atstāj uz lūpām sāls garšu, bet galvā - domas par pārmaiņām. Jūras vējš neuzklausa argumentus un neņem vērā veselo saprātu. Nu gluži kā mīlestība.
Režisore Māra Ķimele uzsver, ka Inga Ābele prot stāstīt dzīvus stāstus par dzīviem cilvēkiem - stāstus, kas ir tuvi un saprotami. Tāpēc, neraugoties uz notikumu asumu, spriedzi un neparedzamību, neviens neteiks, ka dzīvē tā nenotiek. Un Jūras vējš nav izņēmums: tā varoņos ir viegli pazīt ja ne sevi, tad draugus un kaimiņus. Un vēl šeit, tāpat kā dzīvē, ir savijies aizskarošais un aizkustinošais, rupjais un maigais, skumjais un smieklīgais.
Lomās: Andris Bulis, Jana Herbsta, Mārtiņš Vilsons, Anatolijs Fečins, Jeļena Sigova, Aleksandrs Maļikovs, Nataļja Smirnova/Anna Nele Āboliņa, kā arī Dana Bjorka, kurai šis ir pirmais darbs uz teātra lielās skatuves pēc stāšanās RKT direktores amatā. «Man bija plāns atgriezties uz skatuves tikai nākamajā sezonā, bet liktenis lēma citādi - man vajadzēja glābt situāciju, jo šai izrādei pietrūka vienas aktrises,» saka Dana Bjorka, paskaidrojot, ka gandrīz viss teātra kolektīvs šobrīd gatavo jauniestudējumu Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess, kam pirmizrāde plānota 10. maijā.
Interesanti, ka gan režisorei Mārai Ķimelei, gan viesaktieriem Andrim Bulim un Mārtiņam Vilsonam jauniestudējums Jūras vējš ir otrais darbs RKT. Māra Ķimele 1997. gadā tur iestudēja Ņinas Berberovas darbu Maza meitenīte. Mārtiņš Vilsons uz RKT skatuves pirmoreiz spēlēja 2002. gadā stāstā par liktenīgu mīlestību Marija Stjuarte, ko iestudēja režisors Romāns Viktjuks (Krievija). Savukārt Andris Bulis šajā teātrī atgriežas pēc 15 gadu pārtraukuma - 2004. gadā viņš tur spēlēja režisores Gaļinas Poliščukas veidotajā Ingas Ābeles lugas Jasmīns iestudējumā.
Starp citu, Andris Bulis ir režisores Māras Ķimeles audzēknis, un šī ir abu pirmā satikšanās kopš aktiera studiju gadiem. «Par ko man, protams, ir liels prieks,» uzsver Andris Bulis. Šajā sezonā Dailes teātrī viņš izveidojis trīs jaunas lomas - izrādēs Lulū, Lauva ziemā un Salemas raganas. «Mēģinājumu vairs nav, ir tikai izrādes, tāpēc varu atļauties spēlēt arī citā teātrī. Tikko biju arī Sanktpēterburgā, kur iefilmējos divsēriju melodrāmā Розы на стекле. Drīz jānāk ārā arī astoņu sēriju filmai Никогда не говори «никогда», kas veidota kā veltījums Krievijā populārās dziedātājas Tatjanas Bulanovas 50 gadu jubilejai. Tagad vēl jāiefilmējas seriālam Viņas melo labāk, ko drīz atkal sāks rādīt,» stāsta skatītāju mīlētā seriāla Māra lomas atveidotājs, secinot, ka šī viņam bijusi diezgan forša sezona.
Sarakstījis jau trīs dzejoļu grāmatas - Mans ego (2008), Pieturas (2012) un Etīdes Otrai pusei (2015) -, Andris Bulis atklāj, ka ar nelieliem pārrāvumiem atkal ir atsācis rakstīt, šis tas lēnām top un, iespējams, rudens pusē varētu iznākt viņa nākamais dzejas krājums. «Man vajag to apsolīt, un tad es izdarīšu,» viņš smaidot nosaka un tad secina, ka nupat to arī apsolīja.
