Inese Mičule: Paradoksus nav jāmeklē, bet ir jāierauga
«Šajā iestudējumā mēs runājam par cilvēkiem, viņu lietu uztveri, atbilstību vai neatbilstību vispārpieņemtajiem standartiem un mūsu katra iekšējiem kritērijiem,» saka režisore Inese Mičule. Ceturtdien, 7. martā, Nacionālajā teātrī iestudējuma Paradoksālā Latvija pirmizrāde. Tikai un vienīgi latviešu tematikai veltītajā teātra sezonā Inese Mičule piedāvās savu versiju par «īpatnēji domājošiem cilvēkiem, kuri dzīvo mūsu mazajā Latvijā un par kuriem daudz neko nezinām».
Izrādes pamatā ir Rimanta Ziedoņa stāstu krājums Paradoksālā Latvija (2006), kurā autors apkopojis aizraujošus un atraktīvus stāstus par ārmalniekiem - «par cilvēkiem Latvijā, kuriem sabiedriskie standarti nav tik ļoti svarīgi, par cilvēkiem, kuri par visām varītēm nespiežas VIP teritorijās». Rimants Ziedonis par savu grāmatu teicis: «Nu, nav jau tā, ka Latvijā ir tikai Vecrīga ar Doma baznīcu, Dziesmu svētki, politiski ķīviņi un Dainu kalns. Es nespiežu nevienu ticēt, bet - Latvijā ir arī lidojoši akmeņi, nopietnas ežu un strausu kopienas, piramīdas Vidzemes mežos, meteorītu krāteri, kuru malās aug milzu apšu bekas, lokatori, kas uzmanīgi novēro Sauli, pasaulīgu vēju neskartas vietas un vides, bet galvenais - cilvēki. Cilvēki, kuri dzīvo un domā mazliet citādāk.»
Paradoksi atrod
Režisore Inese Mičule, kura veidojusi arī dramatizējumu izrādei, atzīst, ka šie stāsti, līdzīgi kā citi darbi, viņu atraduši - jau krietni sen grāmatu pamanījusi plauktā bibliotēkā, izlasījusi un nodomājusi, ka varētu kādreiz veidot iestudējumu. «Šie stāsti mani uzrunāja ar lietām, kas man pašai patīk - daba, lauku cilvēku uztvere. Nodomāju - jā, tas ir mans, manā valodā,» saka Inese Mičule. Protams, tā ir daļa Latvijas, ko vairākums mūsu sabiedrības, kas dzīvo pilsētās, nemaz nepazīst, tomēr tieši tas iedvesmojis režisori. No daudzajiem stāstiem viņa atlasījusi astoņus. Tomēr dramatizējuma rakstīšanas periodā viņas dzīvē notikuši lieli atklājumi un sakritības. «Piemēram, vasarā, braucot kopā ar ģimeni, mēs nokļuvām Lubānā, pilskalnā, pie krucifiksiem un vēl daudz citur. Nevaru izstāstīt sajūtas vārdos, bet zinu - tas nav tāpat vien,» saka Inese Mičule. «Latvija joprojām ir pilna ar paradoksiem, tos nav jāmeklē, ir tikai jāierauga. Cilvēki daudz ko nepamana tāpēc, ka daudz ko pieņem kā pašu par sevi saprotamu. Līdz ko atbrīvojies no tā, tad arī pamani lietu neatbilstības, paradoksus.»
Iestudējumā Paradoksālā Latvija lomas atveido Daiga Gaismiņa, Daiga Kažociņa, Ģirts Jakovļevs, Uldis Anže un Mārtiņš Brūveris. Izrādā piedalās arī Latgales tautas muzikantu un mūzikas instrumentu un skaņu rīku meistars kolekcionārs Aleksandrs Maijers, kas skanēt liek pat vecam loga rāmim un dēļu grīdai.
Mācās nepieķerties
Kā zināms, Inese Mičule nav «piesaistīta» konkrētam teātrim, ir veidojusi izrādes vairākumā Latvijas profesionālo teātru, un brīvmākslinieces statuss viņai pagaidām patīk. «Man ir paveicies, ka darbs neapstājas, man galvā riņķo idejas daudziem darbiem - tādiem, kas jau ir iekļauti teātru plānos, un tādiem, kas vēl pat nav pieteikti. Kamēr es esmu iekšēji nodarbināta, tikmēr man viss ir kārtībā; kamēr es spēju sabalansēt savu iekšējo meklējumu pasauli ar ārējām izpausmēm, tikmēr man viss ir labi. Ja iekšējais darbs netiek ārēji apmierināts un gandarīts, tad gan varētu nebūt labi,» saka Inese Mičule. Kopš viņas pirmā darba režijā ir pagājis krietns laiks, un režisore atzīst, ka, protams, ir mainījusies viņa, ir mainījusies attieksme pret profesiju, pret darbiem, ko iestudē, pret laiku, ko velta darbiem. «Ir gan pieaudzis prasīgums, gan paļaušanās uz intuīciju. Un noteikti tagad man ir izpratne, ka darbs nav visa mana dzīve,» saka Inese Mičule. «Līdz 30 gadu vecumam man bija izteikta vēlme meklēt vienīgo patiesību, saprast, kas īsti ir patiesība, šobrīd man tas vairs nav aktuāli, jo vienas patiesības nav, un, pat ja tā būtu, priekš kam to meklēt, jo katram ir sava patiesība. Šobrīd man daudz aktuālāks ir jautājums - kā jēdzīgi aiziet no iestudējuma, kas ir dzīve? Es nedomāju par pēkšņu aiziešanu, bet - kā jēdzīgi aiziet 95 gadu vecumā? Mēs jau visi ar katru dienu ejam projām. Un kad tad par to domāt? Šī dzīve nav viss, kas ir. Sienas, mēbeles, apģērbs, rotaslietas, ārējās lietas nav viss, kas mums ir, un man svarīgi ir tas, ko redz mana iekšējā redze? Kā tā gatavojas... nezinu, vai citai dzīvei?»
Ceļš uz režiju Inesei Mičulei bija pagarš - vispirms studēja socioloģiju un sabiedriskās attiecības, pēc tam - jurisprudenci, līdz nonāca režisoros. Lai arī juristi ir daudz labāk apmaksāta profesija, Inesei nekad nav bijusi nožēla par savu izvēli. «Ir bijušas neveiksmes un sarūgtinājumi, neizpratne, bet tas nemaina to virzienu, kuru es izvēlējos. Es jau nezinu, cik ilgi es to iešu. Ja man pēc pieciem, desmit vai 15 gadiem ienāks prātā braukt uz laukiem audzēt gotiņas, nedomāju, ka nožēlošu to, ka vairs neinteresē režija. Mēs tik ļoti gribam pieķerties kaut kam. Teiksim, ja pērkam dzīvokli, tad uz visu mūžu, ja izvēlamies profesiju, tad uz mūžu, bet - tā nav. Viss ir paša rokās. Šobrīd man patīk tas, ka neesmu piesaistīta ne vietai, ne laikam, ne izvēlēm... Jā, esmu piesaistīta atbildībai un pienākumiem, kurus esmu uzņēmusies, piemēram, manai ģimenei, maniem vecākiem, maniem draugiem, bet tas ir iekšējs darījums pašai ar sevi. Jā, arī man bijis grūti šķirties no tuviem cilvēkiem, dzīvokli pārdot, mantas atdot, arī tagad tā nav, ka es priecājos, ja man kas pazūd vai kaut ko nozog... Es mācos nepieķerties, brīžam pat piespiežu sevi mācīties dzīvot. Primitīvi jau tas skan, bet kaut kas tajā ir.»
Cits gadu desmits
Drīz pēc pirmizrādes Inesei Mičulei būs dzimšanas diena, un šogad vajadzētu to svinēt īpašāk, jo iekāps jaunā gadu desmitā. «Par to maz domāju, jo laiks paiet strādājot. Par to domāšu pēc pirmizrādes - kā nosvinēt, kā iepriecināt savu mammu, jo viņai arī tie ir svētki. Vai tas mani uztrauc? Man dīvainu sajūtu raisa tikai tas, ka naktī vairs nevaru ilgi pastrādāt, ka, maz guļot, no rīta nevaru ielēkt sliedēs tik ātri, kā varēju līdz 30 gadu vecumam. Tā ir fiziska sajūta - vajag vairāk mieru, miegu, bet citādi... » saka Inese Mičule.
Jau piecus gadus ģimene mīt Cēsīs un par šo izvēli ir ļoti apmierināti. Laiks, kas nepieciešams braukšanai uz un no darba, ir pietiekams, lai pieslēgtos vai atslēgtos no darba un profesiju nenestu mājās. It īpaši, ja brauc ar vilcienu vai autobusu - izguļoties, lasot, skatoties pa logu... «Vislielākais ieguvums no pārcelšanās uz dzīvi mazpilsētā ir laiks. Rīgā es nevarēju tik daudz izdarīt kā Cēsīs. Tur ir tik daudz laika! Nav steigas, nav konkurences, nav sacensības, tā laiks arī ieekonomējas. Jo konkurence rada stresu, bet stress apēd laiku. Mums visu laiku šķiet, ka ir jāpaspēj. Ja neapmeklēsim to pasākumu, kultūras notikumu, nenoskatīsimies ziņas, neizlasīsim kādu blogu, tas mūs ietekmēs, mēs izkritīsim no aprites. Jo tālāk esi no epicentra, jo vieglāk un skaidrāk var saprast, ka tas nav būtiskākais. Ir cilvēki, kas bez tā nevar, es varu. Dzīve mazpilsētā ir kā brīnišķīgs siets - atsijājas liekais, paliek būtiskākais. Jo visu nekad neredzēsi, visu - neizlasīsi, tu nekad nevarēsi būt visur,» saka Inese Mičule. Divu dēlu mamma ir priecīga arī par to, ka vecākais dēls pats var iet uz skolu, ka nav jādzīvo režīmā - mājas, mašīna, skola, mašīna, mājas. «Es savulaik gāju ar kājām uz skolu, tajā bieži atgadījās kas interesants. Tas ļoti baro iztēli,» uzskata Inese. Vecākais dēls gan mācās mūziku, gan apmeklē mākslas skolu. Savukārt jaunākajam dēlam ļoti patīk dziedāt, pūst vecākā brāļa flautu. Inese smej, ka, iespējams, tas tāpēc, ka, viņu gaidot, strādājusi pie diviem muzikāliem projektiem - Latgales gredzena un Raxtu Raxti lieluzveduma.
«Mums ir brīnišķīgi kaimiņi, kas palīdz ar padomiem siltumnīcas jautājumos, ar stādiem un, ja aizbraucam kur tālāk, nāk taisīt ciet un vaļā siltumnīcu. Dārza darbi ir, bet - samērīgi, nepārvērtējot savus spēkus un laiku, neaizraujoties ar pārmērībām. Kad pārvācāmies, draudzenēm teicu, cik labi, ka būs savi tomāti un gurķi, bet draudzenes teica, ka nealkst ravēt, stādīt, marinēt. Katram savs. Es nealkstu braukt uz Ņujorku, lai tur pavadītu atvaļinājumu, mani arī nevilina Taizeme, kur daudzi brauc atbrīvot prātu. Man patīk, ka vīrs ar dēlu iet sēņot, ka mums visu gadu ir sēnes - saldētas un marinētas. Konservēšana nav zemē nomests laiks, jo es zinu, cik labi tas garšos. Un kā visi priecāsies! Un tas savukārt vairo enerģiju! Mēs tur neesam izdeguši. Rīgā man bija sajūta, ka esmu izdegusi, ka nevienam neko vairs nespēju dot. Tagad esmu iemācījusies nodalīt - ja ir darbs, tad ir tikai darbs, bet tajā nav jāzaudē viss laiks un veselība, jo manis vajag vēl bērniem, dzīves piedāvātajiem priekiem un baudām. Man viss nav samests vienā katlā. Tagad jau izklausās viss tik rožaini, lai gan arī tur ir haotiskās dienas, kad ir smagi un neko negribas, ir nogurums, vitamīnu trūkums, bet tas ir pārejoši. Un, kad patiešām ir smagi, tad vispirms eju dušā, jo ūdens visu aizskalo, dedzinu mājās sveces, nodarbojos ar mājas darbiņiem. Sakārtojot vidi, sakārtojas domas.»
***
Inese MIČULE
• Režisore
• Dzimusi 1979. gada 26. martā Preiļos
• Dzīvesbiedrs Kārlis Freimanis, dēli: Kārlis (9) un Andrejs (1,5)
• Mācījusies Preiļu 1. vidusskolā, absolvējusi Rīgas Centra Humanitāro vidusskolu (1997), Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti (2005), Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra režijas mākslas programmu (2008) un maģistrantūru (2010).
• Diplomdarba izrāde Fundamentālists (2008) tika iekļauta Jaunā Rīgas teātra repertuārā, ar to 2009. gada Spēlmaņu naktī saņēmusi balvu Gada spilgtākā debija
• Iestudējusi izrādes gandrīz visos teātros Latvijā (Kaķis uz nokaitēta skārda jumta (Valmieras teātrī, 2017, nominācija 2017./2018. gada sezonas Latvijas Teātra balvai kategorijā Gada mazās formas izrāde), Vaidelote (Valmieras teātrī, 2016), Dejas Lūnasas svētkos (Latvijas Nacionālais teātris, 2014), Ilgu tramvajs (Jaunais Rīgas teātris, 2013) u.c.