Par izrādi "Ceļojums uz ziemeļiem": "Kingsize" zirnekļa tīkls un Ziemeļmeita

 
©Publicitātes foto

5. februārī ir dzimšanas diena amerikāņu rakstniekam Viljamam Barouzam – bītņikam, postmodernistam un multimāksliniekam, kurš cita starpā sarakstījis savulaik par skandaloziem dēvētos romānus Narkomāns (1953) un Kailās brokastis (1959) un kura citāts nejauši aizķērās uz manas soctīklu laikjoslas: «Ko ēd naudas mašīna? Tā ēd jaunību, spontanitāti, dzīvi, skaistumu, un pāri visam – tā ēd radošumu. Tā ēd kvalitāti un pēc sevis atstāj kvantitāti.»

Šo atziņu atcerējos pāris dienas vēlāk (07.02.), pēc tam, kad Nacionālā teātra LMT zālē noskatījos komponista Jēkaba Nīmaņa veidoto jauno izrādi Ceļojums uz ziemeļiem.

Ceļojums uz ziemeļiem ir trešā izrāde ciklā, kura ietvaros plānots katrā no četrām izrādēm priekšplānā izcelt vienu atsevišķu zīmju sistēmu vai izteiksmes līdzekli, šoreiz centrā novietojot skaņu ar tās iespējām dramaturģijas veidošanā, kas arī bija galvenā ar šo iestudējumu saistītā intriga. Uzreiz jāteic, ka Ceļojums uz ziemeļiem tomēr nav kļuvis par mūzikas teātri šā jēdziena laikmetīgajā izpratnē, jo tomēr ļoti būtiska, ja pat ne būtiskākā, nozīme šajā izrādē ir tekstam - gan fragmentiem no Kārļa Skalbes Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties, gan Kārļa Vērdiņa veidotajiem dialogiem un dziesmu tekstiem ar Nīmaņa mūziku. Taču tas nemazina prieku par to, ka tapusi simpātiska kamerformāta izrāde, kas, neraugoties uz šādi nepozicionētu mērķauditoriju, ir lieliski piemērota arī jauniešu auditorijai - ar reti sastopamu līdzsvaru starp klasiku un laikmetīgumu, obligāto literatūru un popkultūru, turklāt izgaismojot allaž aktuālo mietpilsoņu masas un ideālistiska indivīda pretnostatījumu bez dzēlīgas didaktikas, toties ar pietiekamu, meistarīgi dozētu ironijas daudzumu, kas proporcionāli pausts skaņā, tekstā, kustībā un vizuālajā tēlā. Fakts, ka komponists darbojies arī kā režisors (šķiet, līdz šim vienīgais gadījums pārskatāmā latviešu teātra vēsturē), protams, palīdzējis skaņu ainavai nekļūt par mehānisku, darbību ilustrējošu numuru virkni, bet ļāvis to izmantot kā dramaturģijas pamatstruktūru kopā ar tekstu, līdzīgi kā operās. Ar to starpību, ka varoņi «nesarunājas» dziedot (izņēmums ir mikrofona atbalss un skaņas amplifikācijas efektiem ietonētā Madaras Botmanes balss Ziemeļmeitas tekstos) un skaņa pati par sevi brīžiem kļūst nevis par izteiksmes līdzekli, bet darbojošos personu vai tēlu, kas komunicē ar pārējiem personāžiem. Madara Botmane izrādē darbojas vairākās lomās, taču, izvairoties no Ziemeļmeitas tēla sadzīviskošanas, tajā iemiesojas tikai aktrises balss - un tas arī ir vairāk ar mūzikas teātri saistīts, dramatiskajā teātrī ne tik bieži izmantots risinājums. Izrādē izmantota aktieru Ulda Siliņa (klavieres), Gundara Grasberga (ģitāra) un Madaras Botmanes (balss) muzicētprasme, turklāt, šķiet, tā ir viena no retajām reizēm, kad to paredz iestudējuma koncepcija, nevis dzejas vakara, «muzikālās izrādes» vai koncerta - kapustņika formāts, un komponists ņēmis vērā katra izpildītāja tehniskās un mākslinieciskās iespējas, piemēram, gūstot labumu no Ulda Siliņa iemaņām klavierspēlē.

Mūzika šajā ceļojumā savieno divas paralēlās pasaules, kurās dzīvo Students - reālistisko, kurā viņš, padzīts no ERASMUS apmaiņas programmas, nolēmis mazliet paklīst pa pasauli, un viņa iekšējo pasauli, kurā jaunības maksimālisms liek alkt pēc kaut kā cēla, nezināma, iespējams, tā, ko mēs pragmatiski apzīmētu ar jēdzienu «garīgā vertikāle» un ko reprezentē Kārļa Skalbes radītā Ziemeļmeita. It kā ir pilnīgi vienalga, vai Students viņu meklē un pat sastop psihotropo vielu lietošanas rezultātā, sapņos vai iedomās, fonā skanot plaukstas švīkstoņai pa saplākšņa bloku, ierakstītai viļņu skaņai, vienveidīgiem ambienta akordiem vai modificētiem popa ritmiem, taču katrā šajā muzikālajā ietvarā veidojas atšķirīgs skatītājiem uztveramo nozīmju kopums, sevišķi pretnostatījumā Gundara Grasberga atveidotajam latviešu viesstrādniekam kādā Ziemeļvalstī (Miera un pieticības malā jeb Trekno cūku zemē) un viņa «Meitucītei», kuru vērtību skalu izsaka IKEA gultu izmēri, pašieviesta «pozitīvās domāšanas» programma, ko pavada ironiska pentatonika vai sintētiska ritma monotonija kopā ar piezīmēm par 100. debiju un Kredo, kā arī grupas Queen izpildīto Bohemian Rhapsody, kurai gan diemžēl Grasberga varonis nezinot vārdus, lai arī pašu dziesmu esot dzirdējis. Mazliet shematiski izrādē izmantota tango dejas tehnika (horeogrāfe Elīna Lutce) un tās klišejiskais, lai arī precīzais salīdzinājums ar sabiedrībā pieņemto uzvedības modeļu apgūšanas nepieciešamību. Dažādu mūzikas stilu un izmantoto paņēmienu mikslis liek domāt par Hārdija Lediņa un Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas smalki inteliģento muzikālo humoru pagājušā gadsimta 80. gados, kad šāda tipa eksperimentus uz meinstrīma fona dēvēja par alternatīviem. Viss atkarīgs no atskaites punkta un tā, ko skatītājs sagaida no mūsdienu teātra. Kriša Salmaņa un Lindas Ģībietes veidotie video šajā iestudējumā lielākoties ilustrē tekstu vai vizuāli atveido ritma zīmējumu, sevišķi, ja tas ir nemainīgi monotons. Episkā teātra paņēmiens, kad Gundara Grasberga varonis jau izrādes finālā vēršas pie publikas, aicinādams starp rindām rāpojošo un par kingsize izmēra zirnekļiem, kas sūc mūsu smadzenes un dzer sirds asinis, kliedzošo Studentu nomierināties, atvainojoties, ka «jaunais cilvēks netver robežas un pārlasījies Skalbi», tāpat kā piezīme par to, ka «Skalbe arī vēlāk kļuva par deputātu un labi dzīvoja», ir asprātīgi, lai arī neobligāti, jo kontrastē uz pārējo izteikti atsvešinājuma garā ieturēto izrādi, kur katrs no aktieriem demonstrē, ka spēlē vairākas - vismaz satura līmeņa personāžu un mūziķu - lomas un distancējas no atveidojamajiem tēliem.

Ceļojums uz ziemeļiem uzskatāma par «eksperimentālu», iespējams, tādēļ, ka atšķiras no Nacionālā teātra piedāvātā «meinstrīma», tomēr kopumā izrādes pamatā ir auglīgā sadarbībā tapuša materiāla augsnē visai cerīgi izdīgusi viegli uztverama, kvalitatīva muzikālā oriģināldramaturģija pēc Kārļa Skalbes motīviem. Atgriežoties pie Viljama Barouza citāta, Ceļojums uz ziemeļiem rāda, ko un kā labprāt notiesā naudas mašīna, ja ļaujas tās piedāvātajiem spēles noteikumiem, un ka grūtībās noformulēt savas patiesās vēlmes var palīdzēt arī apzināšanās, ko noteikti nevēlamies, kas, gribas ticēt, izdodas Studentam.