Lelles teātrī nav domātas tikai bērniem – marionetes ļoti labi iederas izrādēs pieaugušajiem. Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors Ģirts Šolis ir iestudējis izrādi pieaugušajiem – Kazanova. Viegli pikantu fantāziju par šīs neparastās personības dzīvesstāstu muzikālas marionešu komēdijas formātā. 16+. Pirmizrāde šodien, Visu mīlētāju dienā.
Izrādes radošais kodols ir mākslinieces Velta Emīlija Platupe un Vita Radziņa, komponists Mikus Frišfelds, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko, kustību konsultante Inga Krasovska. Lomās: Baiba Vanaga, Dana Avotiņa-Lāce, Miķelis Žideļūns un Pēteris Galviņš. Nākamās izrādes: 8. un 22. martā.
«Cīņa ar Džakomo Kazanovu Latvijas Leļļu teātrim ilgst jau padsmit gadu garumā, kad pirmais ar viņu mēģināja tikt galā mans pasniedzējs Aleksandrs Mindļins [Sanktpēterburga]. Lelles jau bija gatavas, bet - vai bija kādas nesaprašanās, vai pats Kazanova negribēja līst ārā no skapja, un viss palika, gaisā karājoties. Kad pabeidzu akadēmiju [Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā un leļļu teātra aktiera specialitātē, 2005], bija runa, ka es to varētu darīt, bet - nebija skaidra koncepta, un es sapratu, ka svešās biksēs būs grūti iekāpt. Pirms diviem gadiem ar dubultu sparu Kazanovam klāt ķērās mans kursabiedrs Andris Kalnozols, bet viņu pievīla veselība. Kādam ar viņu taču ir jātiek galā, un tad nu es kā teātra galvenais režisors pieņēmu šo izaicinājumu, jo sapratu, ka laikam jau neviens cits to nedarīs. Nu, es ļoti ceru, ka mums viss izdosies,» mirkli pirms pirmizrādes smaidot saka jauniestudējuma režisors Ģirts Šolis. Viņš jau ilgāku laiku dzīvojas ar šo tematiku, mēģinot izprast, kā Kazanova šodien varētu runāt ar skatītāju un ko viņam pavēstīt. Un kas viņš īsti bija šis Kazanova - brunču mednieks, avantūrists, biseksuāls superpavedējs, garīdznieks, karavīrs, vijolnieks, bibliotekārs, spiegs, spēlmanis vai varbūt meistarīgs lubeņu rakstnieks, kurš spējis radīt leģendu, kas folklorizējusies barona Minhauzena un Santaklausa cienīgos apmēros? «Man nācās tajā pamatīgi ieurbties, pat biju aizbraucis uz Venēciju, lai izstaigātu tās vietas, kur viņš varētu būt bijis, bet nu jāsecina, ka taustāmu pierādījumu, ka tāds cilvēks tiešām ir eksistējis, bija grūti atrast,» stāsta izrādes režisors, atklājot, ka viņa versijā Kazanova iemieso to nerimstošo kaisli, kas būtībā mīt katrā vīrietī, jautājums tikai, kāds ir formāts, sajēga un zināšanas. «Līdz ar to ir sanākusi pikanta rotaļa par gultas lietām un intīmās dzīves peripetijām. Tā jau par vīriešiem mēdz teikt, ka viņi domā ar galvu, bet dažkārt - ar citu vietu. Un mūsu gadījumā, pasekojot Kazanovas gaitām, diezgan tiešā veidā par to varēs pavīpsnāt,» piebilst Ģirts Šolis.
Paralēli darbam Latvijas Leļļu teātrī viņš skolo arī topošos Leļļu teātra aktierus, kuriem šajā pavasarī jābeidz Kultūras akadēmija. «Es esmu kursa vadītājs, un diplomdarbi aizņems visu pavasari. Jaunajiem darīt gribēšana ir liela, materiāls ir ļoti labs, un viņi varētu iepūst teātrī svaigu elpu. Teātrim ir izveidojušies arī labi Baltijas un starptautiskie sakari, bet ir viena bēda - teātris ir tikpat maziņš, kā agrāk. Turklāt šajās mazajās telpās cīnās divas trupas. Ir jādomā un jārisina, kā to visu izmantot racionāli, lai varētu apmierināt gan mazo, gan pieaugušo skatītāju - lai tas iet veselīgā sazobē un teātris var attīstīties,» saka Leļļu teātra galvenais režisors.
«Daudzi Leļļu teātri asociē ar bērnu teātri. Nu tad iedomājieties, ka Latvijas mazākais teātris - ar 250-280 vietām - ir vienīgais, kas šo auditoriju apkalpo. Aktieriem ir svarīgi spēlēt arī pieaugušo auditorijai, tāpēc jādomā par paplašināšanos. Jā, tas mani šobrīd visvairāk nomāc,» atzīst Ģirts Šolis, sakot, ka ir apņēmības pilns mēģināt to risināt. Viņš saprot, ka tas, kā tiks sadalīts finansējums, ir atbildīgo ministriju rokās, bet režisors ir optimisma pilns un cer, ka izdosies atrast dzirdīgas ausis un būs iespēja spert kādu soli uz prieku. «Salīdzinot, piemēram, ar lietuviešiem, mēs esam krietni iepalikuši - kamēr mums ir tikai viens Leļļu teātris, viņi ar saviem leļļiniekiem var uztaisīt festivālu. Un tas ir mazliet skumīgi, ka par mums ir aizmirsuši...»
