«Ne jau vēsture mani interesē, bet šodiena un rītdiena. Vēsturē var saskatīt, no kā veidojās mūsdienu politiskās un demokrātiskās kultūras trūkumi. Jo tie jau neveidojās šodien, tie veidojās no dziļām traumām un pāridarījumiem. Bet mēs nedrīkstam nevēlamus vēstures aspektus paslaucīt zem tepiķa un uzskatīt, ka tādu nav bijis,» uzskata režisors Viesturs Kairišs. Šovakar Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrāde viņa iestudētajam Zigfrīda fon Fēgezaka Baltiešu gredzenam.
Vidzemes muižnieku dzimtas fon Kampenhauzenu atvases Zigfrīda fon Fēgezaka (1888-1974) romāns Baltiešu gredzens ir četru nelielu romānu tetraloģija, un izrādes pamatā būs tā ceturtā daļa Pēdējais cēliens (latviešu versijā Baltiešu mijkrēslis), kurā darbība notiek 1939. gadā, kad tā galvenais varonis Aurels pēc pasaules klejojumiem atgriežas mājās - Latvijā. Viņš piedzīvo ļoti skaistu mīlestību, bet drīz vien nāk Hitlera uzsaukums visiem vāciešiem atgriezties vēsturiskajā dzimtenē. Viņi ir spiesti aizbraukt, bet daudziem tā ir liela traģēdija, jo viņu saknes daudzus gadu simtus ir Latvijā.
Baltiešu gredzens ir viens no ļoti retajiem literārajiem darbiem, kurā dzīve Latvijā tiek rādīta no vācbaltieša* skatu punkta. Retrospekcija no Aurela bērnības līdz 1939. gadam dod iespēju iepazīt vairāku muižu ļaudis un viņu likteņus, bet pirmām kārtām - ieraudzīt Rīgu, Latviju un tās lauku ainavu no nogrimušas un izzudušas Atlantīdas skatu punkta. Tā dod iespēju iepazīt vācbaltiešu likteņus mūsu kopējos vēstures griežos.
Dramatizējuma autore ir Inga Ābele. Lomās: Arturs Krūzkops un Agnese Cīrule, Uldis Dumpis vai Voldemārs Šoriņš, Inta Tirole, Ināra Slucka, Lolita Cauka, Maija Doveika, Kaspars Zvīgulis, Laura Siliņa, Raimonds Celms, Jēkabs Reinis, Kārlis Reijers, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais un Artis Drozdovs.
Viestura Kairiša scenogrāfija, kostīmu māksliniece Rūta Kuplā, horeogrāfe Jana Jacuka, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, Māras Uzuliņas leļļu režija, pianisti - Mārtiņš Zilberts vai Aldis Liepiņš.
Ļoti būtiska trauma
«Zigfrīda fon Fēgezaka darbu biju lasījis jau pirms kāda laika, tas man bija ārkārtīgi tuvs, taču tik specifisku darbu teātrim baidījos piedāvāt, jo, kā zināms, mūsdienu teātri vairāk interesē kaut kas vieglprātīgs. Tā bija Ieva Struka [teātra zinātniece, Latvijas Nacionālā teātra Literārās daļas vadītāja], kura par to ieminējās, un es teicu: ja vien no teātra puses ir mazākā vēlme, šis darbs būtu jātaisa. Pie vainas ir arī bēdīgi slavenā simtgade, jo Latvijas vēsturei tik ļoti būtisks temats nav bieži cilāts, varētu pat teikt, ka tiek noklusēts un arī ne līdz galam adekvāti interpretēts. Varbūt šis ir laiks atdot cieņu šim mūsu tautas aspektam - vācbaltiešu kultūrai,» uzskata jauniestudējuma režisors. Viņš stāsta, ka Baltiešu gredzens ir par laiku pirms Otrā pasaules kara, kad vācbaltieši Latvijā dzīvoja jau pilnīgi citādi nekā bija to darījuši septiņsimt gadu. Kad, nodibinoties Latvijas republikai, sekoja agrārā reforma, viņiem tika atņemti visi īpašumi, faktiski visa muižu zeme tika sadalīta zemniekiem, pašiem muižniekiem atstājot vien ļoti mazu daļu. No privileģētas šķiras pārstāvjiem vācbaltieši tika padarīti par vienkāršiem zemniekiem, nostādīti diezgan grūtos apstākļos. Tas bija vesels saimniecības modelis, kas tika iznīcināts.
«Šeit ir stāsts arī par bēdīgi slaveno Molotova-Ribentropa paktu, ar kuru hitleriskā Vācija un staļiniskā Krievija sadalīja Eiropu. Iesākoties kara darbībai, viņiem bija nospļauties par vācbaltiešu likteni, un Hitlera slavenais aicinājums vācbaltiešiem atgriezties vācu zemēs bija ārprātīgs eksperiments. Tas ir kaut kas prātam neaptverams, kā viena tautas daļa tika pārstādīta citā vietā! Ļoti daudzi negribēja braukt prom, jo Vāciju viņi neuzskatīja par dzimteni. Viņi bija tādi paši kā mēs, viņi bija daļa mūsu nācijas un mūsu kultūras. Bet divu gadu laikā šī kultūrvide mainījās līdz nepazīšanai, tika izravētas divas ļoti būtiskas minoritātes - vācbaltieši un pēc diviem gadiem arī ebreji. Tā vietā tika mākslīgi iepludināta padomju cilvēku minoritāte, un mēs pat nespējam aptvert, cik ārkārtīgi nozīmīgi Latvija mainījās,» saka Viesturs Kairišs, mēģinot atrast vistrāpīgāko salīdzinājumu: «Ja no tava ķermeņa vispirms norauj kāju, bet pēc diviem gadiem arī roku, jā, tu vēl esi dzīvs un funkcionē, un tomēr - tu esi ļoti būtiski traumēts...»
Režisors piebilst, ka viņš šobrīd lasa vācbaltiešu rakstnieces Ģertrūdes fon den Brinkenas (1892-1982) dzeju Valda Bisenieka tulkojumā un tik sāpīgas un plosošas atvadas no dzimtenes, tādas ilgas un smeldzi, tādu mīlestību pret dzimteni viņš ir reti kur sastapis latviešu literatūrā.
Nebūsim kā mankurti
«Ne jau vēsture mani interesē, bet šodiena un rītdiena,» uzsver jauniestudējuma Baltiešu gredzens režisors, paskaidrojot, ka vēsturē var saskatīt, kā veidojās mūsdienu politiskās un demokrātiskās kultūras trūkumi. «Jo tie jau neveidojās šodien - tie veidojās kā dziļas traumas un pāridarījumi. Mums pagātnē bijuši ļoti daudzi kļūdaini lēmumi, bet nevajag par tiem kautrēties, jo moderna sabiedrība un stipra nācija ir tā, kas par šiem jautājumiem runā. Par tiem nerunājot, mēs nekad nekļūsim par stipru nāciju, bet, ja gribam tāda kļūt, manuprāt, mums ir jāiziet cauri savam lokālajam nirnbergas procesam - par vācbaltiešiem, par 1905. gadu, par sarkanajiem strēlniekiem, par latviešu dalību holokaustā, par attiecībām ar Latgali, par tiem pašiem čekas maisiem un kolaboracionismu. Nevajag jau meklēt vainīgos, bet analizēt. Mēs nedrīkstam nevēlamus vēstures aspektus paslaucīt zem tepiķa un uzskatīt, ka nekā tāda nav bijis,» uzskata Viesturs Kairišs, norādot, ka maldīgi ir uzskatīt, ka kļūsim stiprāki, ja kaut ko noklusēsim. Viņaprāt, mēs stiprāki kļūsim tikai, ja visu zināsim, sapratīsim un vairs nekad tādas kļūdas nepieļausim un neatkārtosim.
«Daudziem padomju cilvēkiem pārmetam, ka viņi par savu sarunvalodu izvēlas krievu valodu un pret mūsu vēsturi izturas bez vajadzīgās pieredzes, ka viņi ir kā mankurti, kurš izdzēš no sevis vēsturi, jo, to nezinot, ir vieglāk dzīvot. Bet varbūt mums jāpaskatās pašiem uz sevi - vai mēs paši daudz zinām?! Vai mēs arī neesam tādi latviešu mankurti, kuri īsti neapzinās, no kurienes cēlušies?...» jautā Viesturs Kairišs, aicinot aizdomāties, piemēram, par to, kas izveidoja latviešu literāro valodu, kas bija galvenie mūsu valodas kopēji, kas pirmie iztulkoja Bībeli latviešu valodā?... Vācbaltieši. «Es jau arī ar vācbaltiešiem, dzīvojot Latvijā, neesmu saskāries, tikai ar krieviem. Bet - es dzīvoju mājā Āgenskalnā, ko ir cēluši vācbaltieši,» piebilst Viesturs Kairišs.
Interesē tikai nākotne
Šobrīd režisors ļoti daudz lasa par Latvijas Tautas frontes laikiem, tostarp Sandras Kalnietes grāmatu Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza. (2000), Daiņa Īvāna Gadījuma karakalpu (1994). «Sāku aktualizēt to vēsturi, ko pats esmu piedzīvojis, tiesa gan - kā neko neaptēsts jaunietis, kuram tobrīd aktuālākas bija jauniešu problēmas. Bet es jau te biju, to redzēju un tagad meklēju izskaidrojumu tam, kur mēs esam - nevis lai kādu vainotu, bet lai saprastu, kāpēc šodien esam tādi un kas varbūt ir jādara citādi. Jo tikai nākotne mani interesē. Pagātne mani interesē vien tāpēc, ka mani interesē nākotne, un vēsturiskais fons tam noder.»
Lūgts atklāt savus tuvākās nākotnes radošos plānus, Viesturs Kairišs atteic, ka viņam ir ļoti daudz ieceru. Pirmkārt, jāpabeidz filma Pilsēta pie upes, kuras darbība notiek no pagājušā gadsimta 30. gadiem līdz Otrā pasaules kara beigām un kuras pirmizrāde plānota nākamā gada janvārī. Otrkārt, jāuzraksta jauna filma. Treškārt, šosezon iestudējis krievu literatūras klasiķa Ivana Turgeņeva stāstu Mumu (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī) un nu arī Baltiešu gredzenu, viņš sajutis kaifu no prozas taisīšanas. «Es gribētu uztaisīt Skārda bungas [Gintera Grasa vēstures romāns, 1959], iespējams, Ingas Ābeles Dunu [tā vēsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē, 2017], citus lielus romānus. Man nav ļoti konkrēta plāna, un pateikt, kas būs mana nākamā izrāde, šobrīd vēl nevaru. Tāpat kā nevaru pateikt, par ko būs mana lielā filma, ko rakstīšu. Vēl nepieciešama iekšēja pārliecība, kas man jādara, un līdz tai ir jānonāk. Tie ir augstāki spēki, kas to nosaka. Cerams, ka augstāki,» režisors pasmaida un atzīst, ka vairs neārdās, ļaujot lietām nobriest un atnākt pašām. «Es nospraužu virzienu, ārkārtīgi intensīvi par to domāju, tam gatavojos, un tad tas notiek.»
Bīstama tendence
Viesturs Kairišs bija viens no tiem, kurš strikti iestājās par tā dēvēto čekas maisu atvēršanu, uzsverot, ka tas būtu būtisks solis, lai Latvija varētu attīstīties, jo dažkārt nevarot saprast, «no kurienes kam aug kājas». Tagad, kad čekas maisiem gals ir vaļā, tos varbūt vajadzētu likt uz skatuves? «Es domāju, ka noteikti vajag, jo tā ir svarīga un ļoti būtiska tēma. Esmu dzirdējis, ka JRT jau kaut ko taisa [režisors Alvis Hermanis iestudē izrādi Vēstures izpētes komisija, pirmizrāde plānota 2. aprīlī], bet man personīgi vēl nav lielas intereses ar to nodarboties, jo - tas ir pārāk aktuāli. Kā dzeltenā prese. Tāds putu laiks. Personīgi man vēl ir pāragri par to runāt,» domā Viesturs Kairišs, piebilstot, ka viņš mēģina nereaģēt uz tik lielām aktualitātēm. Kad putas būs nosmeltas, tad.
«Šobrīd valda haoss, bet paldies Dievam, ka tas nav agresīvi. Daudzi nāk ar pašlustrāciju, un man ir interesanti paklausīties tos stāstus. Jā, tie varbūt ir mazliet izskaistināti, jo loģiski, ka katrs izstāsta labāko iespējamo versiju par sevi. Bet galvenais, ka tas ir izdarīts, ka cilvēki par to runā un cenšas skaidrot,» saka Viesturs Kairišs. Arī Jāņa Dripes intervija, kurā viņš runāja par kultūras darbinieku sadarbību ar čeku, liek daudz dziļāk aizdomāties par kolaboracionismu. «Man pat liekas, ka šī tēma ir svarīgāka mūsdienās, nevis bija tolaik, kad daudzi (bet ne visi) saprata - gribi vai negribi, ir jāsadarbojas. Jo tieši mūsdienās, kad nevienam nekas nedraud, vien katra paša labklājība, ļoti bieži izpaužas kultūras darbinieku pašcieņas trūkums, kas robežojas ar gļēvumu un kultūras nodevību. Nepieciešamība būt pie siles un ietekmēšanas kultūras vidi padara viduvēju, un tā ir bīstama tendence,» uzskata režisors. Viņaprāt, kultūras darbiniekiem vajadzētu būt daudz asākiem, iestāties par mākslas brīvību, tai kalpot un mazāk apkalpot. Jo starp kalpošanu un apkalpošanu ir milzīga atšķirība.
*Vācbaltieši jeb Baltijas vācieši - etniska pamatiedzīvotāju grupa, kura mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā veidojās kopš 14.-15. gadsimta etnoģenēzes procesā, pakāpeniski saplūstot vienā tautā Livonijā ieceļojušo vācu, zviedru, franču, britu, skotu, krievu un citu tautību, kā arī vietējo līvu, latviešu un igauņu pirmskristietības laika elites pēctečiem, un iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot Krievijas impērijas Baltijas guberņās savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti. Visi vācbaltieši prata arī pārējās vietējās valodas: latviešu vai igauņu, vai krievu. 1920.-1925. gadā latviski runājošo vāciešu īpatsvars Latvijā pieauga no 74,1% līdz 80,5%. 1914. gadā sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotājs.
