Džakomo Pučīni opera Bohēma ir LNOB repertuāra zelta fondā. 1995. gadā Pētera Krilova veidotais iestudējums sasniedzis jau teju Franko Dzefirelli klasikas cienīgu vecumu. Tas piedzīvojis vairākkārtējus atjaunojumus un sastāva maiņas.
17. janvārī ar spāņu maestro Pedro Halfteru no Seviļas Maestranza opernama pie diriģenta pults izskanēja kārtējais Bohēmas atjaunojums. Tajā varējām vērot divas pašmāju solistu debijas - Rūdolfa lomā iejutās tenors Raimonds Bramanis, savukārt koķetās Mizetes lomā debitēja Marlēna Keine. Mimī lomu jau otrreiz pēc debijas 2012. gadā interpretēja soprāns Evija Martinsone. Savukārt pie iestudējuma ilglaicīgām vērtībām jau pieder jestrais Šonāra, Marsela un Kolēna trio - Armands Siliņš, Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis.
Šī opera tradicionāli kalpojusi kā atspēriena dēlītis jauniem, bieži vien tikko no Mūzikas akadēmijas sola nākušiem solistiem. Tajā ir daudz izteiksmīgu, tomēr ne tik sarežģītu partiju, iespēja pierādīt savas prasmes aktiermeistarībā, bet vadošajās lomās soprānam un tenoram - sevi parādīt vokāli krāšņi un daudzveidīgi. Turklāt Bohēmas saturs par mākslinieku dzīvi Parīzē 19. gadsimtā romantizēta mīta veidolā ir universāla formula, kas publikai un arī pašiem dziedātājiem patiks vienmēr.
Nesenākajā LNOB vēsturē varam atminēties 2003. gadu ar Inesi Galanti kā Mimī, Aleksandru Antoņenko kā Rūdolfu. Toreiz pie diriģenta pults stājās jauniņais Andris Nelsons. Mizetes loma ļāva plašākai publikai ieraudzīt Kristīnes Opolais aktrises talantu uz operas skatuves. Vēlāk no LNO štata solistu vidus izauga stabils otrā plāna sastāvs, kurā joprojām neaizvietojams ir viens no LNOB vadošajiem baritoniem Jānis Apeinis Marsela lomā. Spoža Mizete bijusi Inga Šļubovska-Kancēviča. Vēlāk lomu dziedājusi arī Dana Bramane.
Mimī un Rūdolfs gan biežāk izrakstīti no ārzemēm. Mimī lomu dziedājušas latviešu operdīvas ar starptautisku karjeru - Maija Kovaļevska, Inga Kalna, Kristīne Opolais, Marina Rebeka. 2012. gada atjaunojumā Mimī lomā debitēja divi pašmāju soprāni - Liene Kinča un Evija Martinsone. Tomēr tolaik šķita, ka šo abu balss materiāla ziņā tik atšķirīgo solistu balsis un Mimī loma nesasniedza tik ideālu saderību, kā varētu vēlēties. 2011. gadā, būdams Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents, Karels Marks Šišons publikai piedāvāja Bohēmas koncertuzvedumu ar diviem jauniem un daudzsološiem talantiem galvenajās lomās - itālieti Grāciju Doroncio un korejieti Hojunu Čunu.
Šis Bohēmas atjaunojums ir īpaši nozīmīgs tenoram Raimondam Bramanim, jo tā ir viena no ilgotām virsotnēm viņa operdziedātāja karjerā. Savulaik Bramanis absolvēja Mūzikas akadēmiju kā baritons. Šobrīd, klausoties, kā viņa balss skan augšējā reģistrā, šķiet netaisni, ka bija jāpaiet vairāk nekā desmit gadiem, lai to pilnvērtīgi uzzinātu klausītāji. Bramaņa stāsts ir par satikšanos ar īsto pedagogu, kas notika vēlāk nekā studiju laikā, profesionālajos šaubu un cīņas labirintos, pārmācoties no baritona par tenoru, soli pa solim un ar mainīgām sekmēm audzējot tenora repertuāru. Taču Rūdolfa lomā Bramanis pierādīja, ka mērķtiecīgā darbā sasniedzams arī cienījams rezultāts - maigas tembrālās krāsas, dziedoši legato, neforsētas, lai arī lielu koncentrēšanos prasošas augšējās notis. Pāri visam - beidzot arī daudz atraisītāks tēlojums nekā vēl pavisam nesen, kad vokālo izaicinājumu dēļ aktierspēlei dziedātāja sniegumā netika atvēlēta pietiekama uzmanība. Rūdolfs tomēr ir nopietna partija, ar pazīstamām ārijām, duetiem un ansambļiem, turklāt uz skatuves jābūt praktiski visu laiku.
Šķiet, savi nopelni Bramaņa interpretācijā ir arī diriģentam Pedro Halfteram - smalkam mūziķim, Pučīni mantojuma pārzinātājam un, kas nav mazsvarīgi, arī komponistam, kurš diriģenta praksē spēj tulkot partitūru, veidojot atveidojamā tēla psiholoģisko portretu dažkārt pat meistarīgāk par dažu labu režisoru. Halftera lasījumā LNO orķestris kārtējo reizi apliecināja, ka spēlēt piano nav zem viņu goda. Savukārt muzikālās dramaturģijas kulminācijas brīžos arī forte neļāva pazust līdzsvaram ar solistu balsīm, veidojot niansēs interesantu atskaņojumu. Pirmā cēliena āriju sērija, kas noslēdzas ar mīlas duetu O, soave fanciulla starp mīlas pārņemtajiem Mimī un Rūdolfu, izskanēja vokāli pārliecinoši un harmoniski. Bez solistu savstarpējas konkurences, kas nereti piedzīvota, jo tenora ārija Che ghelida manina un Mi chiamano Mimi seko viena otrai tikai ar nelielu cezūru.
Evijas Martinsones balss pa šiem sešiem gadiem ieguvusi mazliet tumīgāku nokrāsu, ļaujot precīzi ietonēt Pučīni dramatismu tam paredzētajās vietās, vienlaikus caur vokālu manierīgumu panākot mazās ziedu izšuvējas koķetā rakstura atspoguļojumu. No jauno operas solistu vidus balss materiāla ziņā Mimī loma būtu lieliski piemērota arī Laurai Teivānei, tomēr Bohēma repertuārā ir tik reti, ka rodas jautājums, vai visās nozīmēs atmaksājas to mācīties paralēli jaunajam repertuāram.
Operas otrais cēliens ar krāšņiem masu skatiem no Parīzes Latīņu kvartāla piešķir operai kinematogrāfisku efektu, uzburot fona kņadu, kurā lieliski var izcelties Mizete - Marlēna Keine. Viņa ar vērā ņemamu pieredzi operetēs un harismātisku skatuves tēlu publikas uzmanību iekaro momentā. Mizetei piestāv mazliet uzspēlēts manierīgums, arī vokālajā sniegumā. Hrestomātiskais Mizetes valsis skan droši, skanīgi un ar korekti dozētu teatrālismu. No vokālās tehnikas viedokļa, vibrato šķiet mazliet par plašu, bet tas var būt arī skaņas gaumes jautājums.
17. janvāra izrāde pārsteidza ar trim starpbrīžiem. Ja atmiņa neviļ, pēdējā laikā parasti trešo un ceturto cēlienu atdalīja vien neliela pauze zāles tumsā. Tomēr šoreiz dalījums attaisnojas. Kaismīgā izskaidrošanās, kas noslēdzas ar kolorīto kvartetu un Mimī un Rūdolfa atmiņu duetu 3. cēliena izskaņā, un kontrastējošais, šķietami bezrūpīgais 4. cēliena sākums ar Rūdolfu un Marselu mākslinieka darbnīcā, kas pamazām pāriet traģiskajā finālā, negaidīti atgādināja par nepielūdzamo laika ritējumu aizkadrā. Tas lika domāt par to, vai rutīnas ritenis nenovērš uzmanību no būtiskām patiesībām. Fināla aina - Rūdolfa izmisums - ir kulminācija, uz kuru virzīta visa pēdējā cēliena muzikālā dramaturģija, ieskaitot Mizetes lūgšanu un Kolēna Mētelīša āriju. Tiesa, basa kolorīta Riharda Mačanovska balsī mazliet trūkst, balss daudz labāk skan tesitūrā, kas tradicionāli atbilst baritonam, par to liecina arī ansambļi. Tur tembrāli Jāņa Apeina un Riharda Mačanovska balsis kopskanējumā nešķiet piederīgas dažādiem balss tipiem.
Lai nu kā, Bohēma ir izrāde, kas pelnījusi atgriezties LNOB repertuārā, un lieliski, ka tā atkal paceļama ar pašmāju vokālajiem spēkiem. Diemžēl gan šosezon par to pārliecināties vēl būs tikai viena iespēja - 16. martā.
