"Man laimējās, ka tiku ārā no teātra, un nu jau daudzus gadus esmu viens no neatkarīgajiem aktieriem. Neviens mani nekomandē, man nav jāspēlē suņi un kaķi, zoofili un nekrofili. Es esmu laimīgs, jo varu darīt tikai to, ko pats gribu," saka aktieris un humora meistars Jānis Jarāns. Tikko nosvinējis vārdadienu un vakar nopūtis 55 svecītes savas jubilejas kliņģerī, aktieris ir dzīvesprieka pilns un izskatās apskaužami labi.
Ārpus mākslas rāmjiem
"Nevar jau mūsdienās tā lielīties, ka tu, cilvēks, labi jūties un ka tev labi iet. Jo daudziem nav darba, daudzi palikuši ļoti jūtīgi, varbūt jābūt mazliet piezemētākam. Bet man patiešām iet labi!" atzīst Jānis Jarāns un saka paldies dieviņam, ka viņam ir darbs. Tās ir divas monoizrādes – Roba Bekera populārā stand up izrāde Alu cilvēks un Islandes rakstnieka Bjarni Haukura Torsona Tētis. Tās abas tiek spēlētas uz kinoteātra Rīga lielās skatuves un vestas arī pa Latviju. "Tās iet uz bis!" priecīgi saka aktieris, piebilstot, ka uz bis iet arī režisora Oļega Šapošņikova iestudētie Kailie brieži un Orli striptiza, kur viņam ir loma gan latviešu, gan krievu versijā. "Spriežot pēc reakcijas skatītāju zālē, man iznāk diezgan labi. Turklāt esmu priecīgs, ka varu strādāt kopā ar jauniem cilvēkiem: jo tu esi tik vecs, cik veci ir cilvēki tev apkārt. Ja dzīvosi starp slimiem un nelaimīgiem, kas visu laiku sūdzas, ka nav darba un nav naudas, arī pats par tādu paliksi," viņš domā.
"Šodien gan izskatās, ka visa tauta mums ir nelaimīga. Tāpēc, ka esam savēlējuši tādus, un tūlīt atkal tādus pašus vēlēsim. Nu jā, un tad viens pēkšņi saka, ka viņam iet labi... "
Kanārijās lētāk
Jānis Jarāns nupat atgriezies no nedēļu ilgas atpūtas Kanāriju salās, tāpēc ir tik veselīgi iesauļojies un labā noskaņojumā. "Es jau kādu laiku esmu sapratis, ka nu nepaņemsi to dārgo gleznu, to plazmas televizoru, to dāču un to mašīnu līdzi tur, augšā. Ne jau pēc tā, cik mantas esi sakrājis, tev spriedīs to augsto tiesu. Tāpēc visu naudiņu, ko nopelnu, ieguldu ceļojumos. Daudzi gan nesaprot, kā varu atļauties aizbraukt tik tālu, ka tam taču vajag milzu naudu. Protams, var maksāt tūkstošus tūrisma firmām, bet, ja neesi slinks un ja tev vēl ir gudri bērni, kas parāda, kur internetā to pašu var atrast piecas reizes lētāk, tas nemaz nav dārgi. Un, tā kā man neinteresē pieēsties un piedzerties, es mēģinu vairāk pabūt pie tautas, tādās vietās, kur ekskursantus neved. Daudzi saka, ka pasaule šodien nav droša, bet arī Latvijā dzīvot nav droši – nekad nevari zināt, ko tev, jau aplaupītam līdz pēdējam, vēl atņems..."
Aktieris apgalvo, ka, izbraucot ārpus Latvijas, dzīve ir vismaz divas reizes lētāka. Jā, pat Kanāriju salās! "Satiku ļoti daudzus latviešus, kas tur strādā, jo tur vēl ir darbs. Viņi tur dzīvo jau trīs četrus gadus un ļoti labi dzīvo. Lielākoties nodarbojas ar ekskursiju organizēšanu un vadīšanu, un viņi tūristus ved uz interesantākām vietām nekā Latvijas tūrisma firmas, turklāt divreiz lētāk. Es laikam tur vēl atgriezīšos," aktieris domās joprojām ir Kanārijās, kurp varot aizlidot par 60 latiem – turpu un atpakaļ! Turklāt nedēļu pavadīt Kanārijās esot divreiz lētāk nekā ceļot pa Latviju un dzīvot viesu namos.
Krunkainie vēži
Šovasar gan Jānim Jarānam nāksies paceļot pa Latviju, jo režisore Laila Ilze Purmaliete veido jaunu oriģinālu humoršovu 100 g Latvijas, kas skatītājus aicinās ar smaidu paskatīties uz aktuālām norisēm Latvijā, sākot no deputātiem–cietumniekiem, viszinošiem ierēdņiem, izsalkušiem policistiem, šaujošiem biļešu kontrolieriem un visbeidzot ar mūžīgajām vērtībām – Skaidrīti un Mildiņu, kuras nolēmušas šoreiz vēlēšanās nekļūdīties un saprast, kura partija sola visvairāk, kurai atdot sirdis un balsis. Humoršova kvalitāti nodrošinās izcilie humora meistari Jānis Jarāns un Dainis Porgants, Indra Burkovska, grupa Baltie lāči un Andris Baltacis, Balto lāču muzikālais teātris (jauniešu koris) un jaunais dziedātājs Ainārs Bumbieris.
"Kad Laila Ilze Purmaliete pavasarī pirms gada mūs ar Daini uzrunāja, piedāvājot atkal kļūt par Mildiņu un Skaidrīti, pirmā reakcija bija, ka nekādā gadījumā! Jau trīs gadus tās kleitas nebijām mugurā vilkuši, domājām, kam tas vajadzīgs, taču viņa mūs pierunāja – pamēģināt taču varam! Un atkal bija pilnas zāles, pilnas estrādes! Cilvēkiem patīk. Un tā mēs gada laikā jau trīs programmas esam nomainījuši," stāsta Jānis Jarāns un atklāj, ka pa 100 g Latvijas visa jūlija garumā tiks svērts astoņās pilsētās.
Bet rudens pusē Jānis Jarāns kopā ar Daini Porgantu, Gunti Skrastiņu, Imantu Skrastiņu, Ritu Trenci un Žoržu Siksnu brauks pa Latviju kopā ar zaļajiem. "Nu, nezinu, kam šodien ticēt – laikam jau nevienam, bet draudzība mums ir sena, un zaļie nav sasmērējušies. Mums arī nav jāaicina balsot – mēs vienkārši darīsim savu darbu. Tāpat kā tajos astoņos koncertos 100 g Latvijas, kas patiesībā būs diezgan paasa smīkņāšana par to, kas šeit, Latvijā, notiek, – par visiem tiem vecajiem krunkainajiem vēžiem, kas mēģina ielīst atpakaļ tais kulēs."
Nav jāspēlē suņi
Ļoti ironisks, runājot par mūsu valdību un tās darbu, ir Jānis Jarāns, turklāt pārliecināts, ka arī pēc vēlēšanām nekas nemainīsies. "Nē! Nevar tur mainīt neko! Un, kamēr viņi cits pret citu vārīsies savā sulā, valdībā ienāks citas nācijas, un tās lems mūsu likteni. Un tas gan būs ļoti smieklīgi. Bet man nav problēmu – es krievu valodu zinu, krievu publika mani pazīst..." aktieris pasmīkņā.
"Noskatījos, kā Dainis [Porgants] pirms pāris gadiem mēģināja tur tikt. Nu žēl, ka netika, vismaz mūža pensiju būtu nopelnījis. Ojārs Grīnbergs arī kādreiz tur bija. Ir jau cilvēki, kas tur nekad nekāpj tribīnēs, jo nespēj neko mainīt – jo zina pārāk daudz. Es arī daudz zinu, bet labāk klusēju, jo citādi... ir vai nu jāspridzina gaisā, vai jāsēdina cietumos. Bet tur jau nevienu cietumā nesēdina, tur visi ir savējie, un pats sevi jau nesēdinās. Un jūs tiešām domājat, ka Šķēle beidzot parādīs savu labo pusi?! Nē, es tur nelīstu nekādā gadījumā! Bet, ja līstu, tad arī tikai ņemt – kāpēc gan ne, ja par to nekas nav, ja tur visi ir imūni?! Es varētu arī šantažēt: es zinu, ka tu esi paņēmis to un to... Bet nevajag līst tur, kur tev nav jābūt, – katram jādara savs darbiņš. Es negribu staigāt nospļaudīts, man labāk patīk, ka man aplaudē, ka mani drusku uzslavē. Jā, man labāk patīk darīt cilvēkiem prieku!" viņš nosaka un domā, ka laikam ir Latvijā vienīgais neatkarīgais aktieris.
"Man laimējās, ka tiku ārā no teātra, un nu jau daudzus gadus neviens mani vairs nekomandē, man nav jāspēlē suņi un kaķi, zoofili un nekrofili. Es esmu laimīgs, jo varu darīt tikai to, ko pats gribu! Es esmu pats par sevi, ar savu mākslu. Pilnīgi neatkarīgs! Esmu pats sev saimnieks, pats plānoju savu laiku un nevienam nekalpoju. Tikai savam skatītājam. Es jau sen to esmu sapratis un pieņēmis, un es smīkņāju par visu pārējo. Jā, es zinu, ka smīkņā arī par mani, – tie, kas sevi uzskata par kultūras nesējiem, par mākslas zinātājiem: ko tad tas Jarāns, uzvelk kleitiņu un tirinās kā āksts, un spēlē kaut kādus stand up... Bet man ir pilnas zāles! Un man nav nepieciešana nedz reklāma, nedz kritiķu atsauksmes. Es savā radošajā darbā visu laiku kaut ko mainu, meklēju arvien ko jaunu, nemitīgi esmu kopā ar jauniem cilvēkiem, līdz ar to arī pats esmu visu laiku jauns un optimisma pilns. Kādi gadi! Man apkārt ir tikai trīsdesmitgadnieki, un es turu viņiem līdzi!" apgalvo Jānis Jarāns, un enerģija viņam tiešām gāžas pāri malām. Viņš ar smaidu atminas kādu sarunu ar sievu, kad teicis, ka jāiet uz jubileju vienai vecai tantei, mazliet izklaidēt. Kad sieva jautājusi, cik tad tai vecai tantei gadu, aktieris atbildējis: kādi 52 vai 53. Uz ko sieva pasmaidījusi: vai viņš maz zina, cik viņam pašam gadu... "Tad tikai sapratu: oi, johaidī! Bet es tā nejūtos! Es varu skriet, lēkt, visu darīt! Ziemā braucu uz kalniem slēpot, vasarā spēlēju golfu un vēl katru dienu daudz staigāju kājām," aktieris atšifrē savas jaunības kodu.
Ir jāpalūdz dieviņam
Jānis Jarāns var saukt sevi par veiksminieku, jo viņa radošajā dzīvē viss nācis viegli, bez īpašas piepūles. Arī viņš pats atzīst, ka daudz kas ir nokritis no gaisa. "Ir tikai jāpalūdz dieviņš. Elementāri!" viņš sapratis. "Es vienmēr Viņam esmu ticējis un uzticējies, Viņš mani vienmēr ir vadījis un palīdzējis sakārtot dzīvi. Es nekad neesmu lauzies pretī, bet ņēmis visu, ko Viņš man piespēlē. Un es palūdzu: iedod man, lūdzu, kaut ko... Es tikai nepateicu, cik daudz man vajadzētu... " aktieris pasmaida un piebilst, ka vienā mirklī viņš attapās darbos pāri galvai, līdz vienā brīdī pat sastreikoja sirds. "Redzi, nevar tā jokot."
Līdzās M. Zadornova komēdijai Pērku jūsu vīru, kas tiek spēlēta jau daudzus gadus, aktieris tika pie lomas N. Saimona lugā Pēdējais kvēlais mīlnieks, R. Bekera pasaulslavenajā darbā Alu cilvēks, S. Paruļska reālistiskajā komēdijā Rīga–Dakara (kopā ar Janu Duļevsku) un vēl B. H. Torsona humora pilnajā pētījumā par vīrieša būtību Tētis. "Un tad vēl režisors Lauris Gundars pēkšņi mani izsauca uz kafiju un teica, ka grib man piedāvāt spēlēt Indrānu tēvu [Teātra TT izrādē Indrāns]. Es ilgi uz viņu skatījos: tu tiešām tici, ka es to varētu? Un jā, viņš bija pārliecināts, ka tieši es to varētu nospēlēt. Man tas bija neliels šoks," aktieris neslēpj. Taču viņš pieņēma šo izaicinājumu un par to ir gandarīts. Žēl tikai, ka šis darbs piedzīvoja maz izrāžu. "Bet bauda to spēlēt man bija liela. Galvenokārt jau no tā, ka skatītāji uz šo izrādi nāca ar izjūtu: Jarāns – Indrānu tēvs, ha, ha, pasmiesimies. Pirmās minūtes arī varēja just tādu hi hi, taču pēc tam līdz pat izrādes beigām zālē bija kapa klusums, pat varēja dzirdēt, kā muša lido. Lūk, tā aktierim ir bauda! Es kārtējo reizi pierādīju, ka varu būt arī nopietns aktieris." Starp citu, par Jura Indrāna lomu Jānis Jarāns pērn tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai – kā Gada aktieris.
Lai laba veselība
Gatavojoties kārtējai humora vasarai, Jānis Jarāns atzīst, ka patiesībā viņš ikdienā ir diezgan liels īgņa. "Visi komiķi ir īgņas," viņš ir pārliecināts. "Paskatieties uz Fredi [Andri Freidenfeldu] – vai tad viņš ikdienā daudz smejas? Nē. Viņš ir īgņa. Un es arī esmu īgņa, jo īpaši, kad man prasa, lai izstāstu anekdoti. Taču man apkārt ir foršas kompānijas, kurās dabūju riktīgi izsmieties. Piemēram, kad satieku Daini [Porgantu] un viņš man stāsta par savu dzīvi, par to, kā viņš audzina savu mazo puiku, es smejos pilnā balsī. Viņš nav redzējis manu izrādi Tētis, bet, viņā klausoties, es saprotu, ka ar to esmu trāpījis desmitniekā, jo viņš stāsta burtiski fragmentus no tās izrādes. Un tas ir tik smieklīgi! Viņam jau ne, man."
Otra kompānija, kurā aktieris dabū dzīves prieku un adrenalīnu, ir draugi, ar kuriem viņš brauc uz Norvēģiju, uz lielajām zivīm. "Nekad nebiju bijis zvejnieks, bet pirms diviem gadiem mani uzsēdināja, un jūlija beigās jau atkal dosimies jūrā. Tajā kompānijā arī ir tikai jauni cilvēki, un ar viņiem kopā nu nepārsmieties!" aktieris no sirds sajūsminās.
Viņš ar prieku atceras arī piecas dienas, kas šopavasar, lai pārbaudītu "sirds motoru", pavadītas Stradiņa slimnīcā. Jānis Jarāns pateicas saviem ārstiem un noliec galvu viņu priekšā. Viņš stāsta, ka neparko nav gribējis pārcelties uz atsevišķu palātu, jo, sākotnēji ielikts piecvietīgā palātā, jau bija sapazinies ar palātas biedriem. "Man apkārt bija tādi veči – ap astoņdesmit, bet tādi žirgtie un spriganie! Īsti latviešu veči, kuri līdz tam pat nebija zinājuši, ka viņiem ir kādas sirds problēmas. Kādi stāsti, kādi piedzīvojumi! Tās piecas dienas kopā ar viņiem es biju izsmējies un pārsmējies! Tā bija tāda vitamīnu deva! Māsiņas pat nāca mūs kušināt, lai netraucējam citiem. Tas bija fantastiski! Lai viņiem visiem laba veselība!" viņš novēl un to pašu vēl arī sev. Bet uz jautājumu, ko viņam novēlēt apaļajā dzīves jubilejā, Jānis Jarāns atteic: "Lai būtu darbs un lai būtu skatītāji, kam darīt prieku. Ja darīsi prieku otram, arī pašam būs prieks!" viņš jau sen to ir sapratis. Nekādas mantiskās dāvanas aktierim nevajag, viņš pats tās var sev nopelnīt. "Bet man jau neko arī nevajag, man viss ir. Patiešām! Man ir pavisam normāls dzīvoklis, kur pārgulēt. Engurē sievas radiem ir lauku mājas, kur atpūsties. Man NAV kredītu, par ko esmu ļoti laimīgs, bet ir darbs, kas ļoti patīk! Jā, man dzīvē ir ļoti laimējies!"