Aktieris Rihards Jakovels. Lai degsme nepazūd

«Sācis spēlēt basketbolu, sapratu, ka esmu riktīgs komandas spēlētājs. Tāpēc man teātrī ir viegli, jo vairāk par manām individuālajām uzvarām man svarīgs ir mūsu kopīgais rezultāts – lai izrāde izdodas, lai kolēģi ir gandarīti, lai skatītāji ir apmierināti. Un, kad tā notiek, sajūta ir neizstāstāma. Tas ir tas foršākais teātrī,» saka Valmieras teātra aktieris Rihards Jakovels.

Šovakar pulksten 18.30 viņam pirmizrāde - Reja Bredberija atmiņās par nākotni Fantočini noslēpums, ko dramatizējusi un iestudējusi viesrežisore no Maskavas Jekaterina Polovceva.

Tas ir stāsts par ģimeni, tās mīlestību un uzticēšanos, zaudējuma sāpēm un spēju dzīvot tālāk. Izrāde padara iespējamu to, kas reālajā dzīvē ir utopisks sapnis - absolūtas mīlestības un nemirstības sasniegšana. ASV zinātniskās fantastikas, fantāzijas un šausmu literatūras autora Reja Bredberija (1920-2012) emocionālais un interesantais stāsts, kurā iekļauti amerikāņu dzejnieka Volta Vitmena (1819-1892) teksti, Latvijā iestudēts pirmo reizi.

Lomās: Dace Eversa, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks, Tālivaldis Lasmanis, Rihards Rudāks un Elīna Vāne. Kostīmu māksliniece Agnese Kaupere, scenogrāfs Emīls Kapeļušs (Sanktpēterburga), izrādē piedalās arī iluzionisti Dace un Enriko Pecolli.

Par ģimenes spēku

«Izrādes vizuālais risinājums varētu piesaistīt mazos skatītājus, bet pats stāsts - visu vecumu skatītājus. Jo mums katram ir ģimene, un šis ir stāsts par ģimenes spēku - par spēju tikt pāri dzīves grūtībām, arī nebaidoties lūgt palīdzību tik absurdai būtnei kā robotam. Jo Fantočini noslēpums ir elektriskā vecmāmiņa, kas ir tā saprogrammēta, lai palīdzētu konkrētajai ģimenei pēc smaga zaudējuma atkal nostāties uz kājām,» stāsta Rihards Jakovels, kam šai iestudējumā uzticēta tēva loma. Viņaprāt, stāsts ir ļoti mūsdienīgs, zinot, cik strauji mūsu ikdienā ienāk modernās tehnoloģijas. «Japānā jau esot auklītes roboti, kuras, lai attīstītu bērna runas spējas, ar viņu sarunājas un atbild uz jautājumiem. Cerams, ka tādas auklītes roboti nekad neaizstās māti un tēvu, bet - labi, ja tās palīdz attīstīt kādas maņas vai tikt pāri dzīves traģēdijām,» domā aktieris.

Viņš pats nāk no diezgan lielas ģimenes - Rihardam ir divi vecāki brāļi, abi dzīvo un strādā Rīgā. Līgava Linda. Un audžudēls Ernests - draudzenes Lindas dēls no iepriekšējām attiecībām.

«Viņam būs pieci gadi. Mūsu savstarpējā pieslīpēšanās jau ir notikusi, un no tā, ko redzu mājās, es šo to tagad tēva lomā varu izmantot arī uz skatuves. Pieredze man vēl ir ļoti maza, tikai gads, bet - es mācos,» aktieris smaidot piebilst.

Šitais būs aktieris

Vēl mācoties Rīgas 64. vidusskolā, Rihards Jakovels aktīvi trenējās basketbolā un plānoja studēt politoloģiju Latvijas Universitātē. «Man nebija ne jausmas, ka nokļūšu teātrī,» viņš vaļsirdīgi atzīstas un izstāsta, ka vācu valodas skolotāja, uzzinājusi, ka viņš grib studēt politologos, noteikusi: «Muļķības! Tu būsi aktieris!» Tikai tai mirklī jaunietis par to aizdomājās, tad ielūkojās Latvijas Kultūras akadēmijas mājaslapā un nolēma pamēģināt - stāties gan uz aktieriem, gan režisoriem. Jo skolā bija viens no aktīvistiem, kurš ģenerēja idejas pasākumiem, kuros klase piedalījās. «Jau režisoru pārrunās dzirdēju, kā komisija sačukstas: «Šitais būs aktieris.» Mani pārcēla uz otro kārtu, un tā es iestājos, pabeidzu un - joprojām turpinu mācīties, daudz un dikti. Jo es sevī nejūtu tik lielu talantu, kādu redzu savos kolēģos - dabas dotais man nav tik liels, bet man ir milzīgas darba spējas. Arī basketbolā nebiju izcili talantīgs, bet es tik daudz strādāju, ka sasniedzu, ko gribēju - biju pamatpiecniekā un daudz spēlēju. Un jau studējot aktieros, sapratu: ak, dievs, man visu mūžu vajadzēs ļoti daudz strādāt. Un tā arī ir - es turpinu ļoti, ļoti daudz strādāt. Es nevaru apstāties un paspēlēt tā vai šitā, es lieku sev arvien jaunus uzdevumus, lai turpinātu augt un attīstīties,» stāsta Rihards Jakovels.

Cik tu pats gribi būt

Par Krustiņa lomu Rūdolfa Blaumaņa Pazudušajā dēlā saņēmis Spēlmaņu nakts 2016./2017. gada sezonas balvu kategorijā Gada aktieris, Rihards Jakovels neieguva lielāku drošības sajūtu. Viņš saka, ka gluži otrādi - šī balva viņu apgrūtināja. «Kad biju aizbraucis pie mūsu kursa vadītāja Edmunda Freiberga - uz simto Sudraba slidu izrādi Nacionālajā teātrī, kur spēlē daudzi mani kursabiedri -, mēs pēc tam pasēdējām, parunājām, un Edmunds Freibergs, kurš arī bija saņēmis Spēlmaņu nakts balvu [2011. gadā nominācijā Gada aktieris otrā plāna lomā - par Kareņina lomu izrādē Anna Kareņina], atzina, ka pēc tam bija ļoti, ļoti grūti spēlēt nākamo izrādi. Un es atcerējos, ka man arī nākamajās izrādēs bija sajūta, ka nu gan ir jāspēlē ārprātīgi labi, jo visi taču skatīsies, vērtēs... Tāpēc, kad jutu, ka jau sāku censties, teicu sev: «Rihard, nomierinies, tu taču tāpat vienmēr atdod sevi par simt, par simt desmit procentiem, ko tu vēl gribi...» Tāpēc turpinu ar sevi strādāt, lai neuzķertos uz šādām provokācijām, lai tiktu vaļā no stresa, ko pats sev radu. Jo zinu, ka tik un tā uz skatuves darīšu maksimāli labāko,» stāsta Rihards Jakovels.

Šī viņam ir astotā sezona teātrī, un par darba trūkumu aktieris nesūdzas. Jo jau sen sapratis, ka teātrī viss atkarīgs no tā, cik tu pats gribi tur būt, cik tu pats esi gatavs no sevis dot, negaidot kādas dāvanas vai pārsteigumus. «Pat ja no malas šķiet, ka man ir mazāk darba, es zinu, ka sevi piepildīšu maksimāli, lai mans pienesums būtu kvalitatīvs. Un tā ir mana atbildība to izdarīt.»

Ar sportu asinsritē

Aktiera atbildība ir arī uzturēt sevi skatuviskā formā, un, uzsākot jauno sezonu, Rihards Jakovels ir perfektā fiziskā formā. «Es ļoti daudz sportoju, eju uz trenažieru zāli, cilāju svarus, kādu laiku trenējos arī boksā, pat bija doma aizvadīt kādu cīņu. Sports ir mans niķis no jaunības gadiem, jau iegājis manā asinsritē,» viņš saka, uzsverot, ka, sezonai beidzoties, neslinko, bet arī vasarā turpina krāt savu fizisko bagāžu. «Ja sezonā ir trīs vai četri jauniestudējumi, vispirms izpumpējas ķermenis un tad aiziet arī galva, un tu vairs nespēj padomāt. Tāpēc visu laiku uzturu sevi labā fiziskā formā, lai uz šīs bāzes varu strādāt ļoti garas stundas, koncentrēties un nepagurt līdz pat sezonas beigām,» stāsta sportiskais aktieris, piebilstot, ka, sezonai sākoties, viņš uzreiz ir gatavs strādāt, dot pedāli grīdā.

Šī vasara gan pagājusi, no agra rīta līdz vēlam vakaram strādājot jauniegādātajā īpašumā. «Nopirku mazu mājiņu. Izlauzu divas sienas, ieliku arkas, ievilku siltumtrases. Pirmo mēnesi visu darīju pats, tad palīgā steidzās tētis, lai to visu pabeigtu. Nu jau divus mēnešus strādājam bez brīvdienām,» stāsta Rihards Jakovels, piebilstot, ka arī pēc mūsu sarunas dosies slīpēt nošpaktelēto sienu.

«Ir viegli to darīt, izdzīt sevi, kad zini, ka to dari sev. Es vienmēr esmu gribējis dzīvot mājā. Līdz sešpadsmit gadu vecumam dzīvojām dzīvoklī Mežciemā, pēc tam pārcēlāmies uz māju Jaunciemā. Un to pāris gadu laikā, ko tur nodzīvoju, es sapratu, ka gribēšu, lai arī mana ģimene izbauda to, ko esmu izbaudījis, dzīvojot vecāku mājās - to, cik forši ir iziet paēst brokastis savā dārzā. Tā ir liela vērtība. Jo mūsdienu pasaule ir tik pārapdzīvota, bet mums vēl ir mūsu dārzi, ābeles un ērkšķogu krūmi, un mēs varam iziet savā dārzā un padzert rīta kafiju...»

Vajadzētu savākties

Kad saku, ka sapnis par politoloģijas studijām palicis neizsapņots, Rihards Jakovels atteic, ka viņš ļoti, ļoti interesējas par politiku. Ļoti. Var negulēt nakti pēc kāda politiska raidījuma noskatīšanās un dusmoties par to, kas notiek Latvijā. «Man ļoti rūp tas, kas notiek mūsu valstī, un es par daudzām lietām esmu dusmīgs. Visvairāk mani kaitina meli - ka TĀ var melot... Ja esi kļūdījies, esi atbildīgs - atzīsti savas kļūdas! Es spēju atzīt savas neveiksmes un muļķības, jo es no tām mācos un eju uz priekšu. Bet, kad pilnīgi atklāti melo cilvēkiem, kuru labā tu esi deleģēts strādāt, tajos mirkļos es ļoti dusmojos.»

Un par ko no tā, kas notiek Latvijā, aktierim ir prieks? Viņš ilgi domā un tad saka: «Savādi izklausīsies, bet man ir prieks, ka mēs vēl esam. Un es ļoti ceru, ka beidzot sāksim domāt. Jo kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājis diezgan liels laiks, beidzot vajadzētu savākties un darīt to, uz ko esam spējīgi. Un mēs esam spējīgi uz ļoti daudz ko! Es skatos uz saviem vienaudžiem, klasesbiedriem, kuri katrs jau ir speciālisti savās nozarēs, un es viņos redzu ļoti lielu spēku. Galvenais, lai degsme nepazūd. Katrā ziņā, es par degsmes trūkumu galīgi nesūdzos. Jo mēs vēl esam jauni, un mēs varam dot, sevi netaupot. Mums vēl ir spēks gan piecelties, ja gadās nokrist, gan otrreiz uz tā paša grābekļa neuzkāpt. Un to jaunības spēku, kas ir mūsos, vajag likt lietā,» uzskata Rihards Jakovels.

***

Rihards JAKOVELS

• Valmieras drāmas teātra (VDT) aktieris (kopš 2011. gada)

• Dzimis 1988. gada 19. jūnijā Rīgā

• Izglītība: Rīgas 64. vidusskola (2007), Latvijas Kultūras akadēmija (dramatiskā teātra aktieris, 2011)

• Studiju laikā izglītību papildinājis meistarklasēs pie Dāvida Džovanzanas (Itālija, Somija), Rišarda Olesinska (Polija) un Vojceha Koščeļnaka (Polija)

• Repertuāra lomas: tēvs (R. Bredberijs. Fantočini noslēpums), Anneles balss (Anna Brigadere. Dievs. Daba. Darbs.), Ļaudis krogā, Jānis, Ādams Roga (R. Blaumanis/J. Kļava. Vidzemnieki), Dons Huans (A. Puškins. Mazās traģēdijas), Matiass (I. Viripajevs. Klusa nakts, dzēra nakts), Krustiņš (R. Blaumanis. Pazudušas dēls), Grūbers, mājas pārvaldnieks (Emmijas laime, pēc R. V. Fasbindera Bailes saēd dvēseli scenārija motīviem), Pjotrs (Muiža kaņepēs, pēc A. Ostrovska lugas Mežs motīviem)

• Lomas TV un kino: Oskara tēvs (spēlfilma Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, 2017), Uģis (TV3 seriālā Ēnu spēles, 2012)

• Saņēmis divas VDT balvas kategorijā Gada aktieris - par lomu izrādē Bask@bols.lv un citās sezonas izrādēs (2013/2014) un par Krustiņa lomu izrādē Pazudušais dēls (2016/2017)

• Saņēmis Spēlmaņu nakts 2016./2017. gada sezonas balvu kategorijā Gada aktieris - par Krustiņa lomu R. Blaumaņa lugā Pazudušais dēls

• Neprecējies