Aktrise Ieva Florence: Izbaudīšu otro sezonu Dailes teātrī

 
DZĪVOT! «Ir tik daudz patiesību, un katram tā ir sava. Un strīdēties par patiesību ir bezjēdzīgi, tam nav jēgas. Tāpat kā jautājumam, kāda ir dzīves jēga? Dzīves jēga ir dzīvot. Dzīvot! Lielāka jēga, man liekas, nav jāmeklē,» uzskata Dailes teātra jaunā aktrise Ieva Florence ©Rūta Kalmuka/F64

«Parasti šo lomu spēlē pieredzējušākas aktrises. No režisora puses tā ir diezgan liela uzdrīkstēšanās, un es neteikšu, ka man tas ir viegls uzdevums – šo lomu iepazīt, izprast, tajā iejusties un dzīvot,» atzīst Dailes teātra jaunā aktrise Ieva Florence. Viņa spēlē Stellu Tenesija Viljamsa lugā, kas latviešu skatītājam pazīstama kā Ilgu tramvajs un kas ir viens no pazīstamākajiem amerikāņu dramaturga darbiem. Režisors Regnārs Vaivars Dailes teātra Mazajā zālē to iestudējis ar nosaukumu Kaisles vilciens. Pirmizrāde rītvakar.

Blanšai (Anete Krasovska) nav ne darba, ne iztikas līdzekļu, taču viņas bagātā fantāzija tiecas uz visu skaisto un izsmalcināto - pat ja tā būtu tikai nožēlojama imitācija. Savukārt Stenlijam Kovaļskim (Gints Grāvelis) ir vienkāršas intereses, un Blanšas sapņi viņu kaitina. Viņi ir divi pretstati, un konflikts starp viņiem ir neizbēgams un nežēlīgs. Kad sentimentālai sapņainībai pretī stājas skarba brutalitāte, atliek izvēlēties - saņemt visu drosmi, lai skatītos acīs realitātei, vai arī palikt savā sapņu pasaulē.

Ja gribas atlaisties un nedarīt neko, viņa tā arī izdara, un atkal ir labi

Izrādes vizuālo noformējumu veidojis režisors Regnārs Vaivars kopā ar scenogrāfu Tomu Grīnbergu, kostīmu māksliniece ir Madara Botmane, bet gaismu mākslinieks - Harijs Zālītis. Miča lomā - Kaspars Zāle.

Teātris ir prieks

Ieva Florence ir redzējusi gan slaveno Holivudas filmu Ilgu tramvajs [A Streetcar Named Desire, 1951] ar Vivjenu Lī un Marlonu Brando galvenajās lomās, gan vairākus šīs lugas teātra iestudējumus, tāpēc jaunajai aktrisei šis stāsts bija jau pazīstams.

«Mūsu izrādē akcenti likti ne tikai uz Blanšu, bet uz abu māsu attiecībām. Tāpēc izrādes afišā esam divas, kas stiepjam to bizi jeb savu taisnību katra uz savu pusi. Un, kā vienā no mēģinājumiem noformulēja Regnārs Vaivars, mēs savā izrādē runājam par godu - par meitenes godu, par cilvēka godu. Par to, kā šie jēdzieni izpaužas mūsdienu pasaulē, kāpēc tos nodala - kāpēc piesienas pie meitenes goda, bet aizmirst par cilvēka godu? Kāpēc viens dara tā, bet otrs var darīt savādāk? Vai tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete, bet viņš - vīrietis? Un kur tad paliek cilvēka gods?! Kāpēc mūsdienās tam zūd vērtība? Regnārs šajā tēmā ir pamatīgi iedziļinājies, un mēs to mēģinām darīt kopā ar viņu - pieiet tai nopietni un no sirds, lai padarītu šo stāstu patiesu. Un, protams, neaizmirstot par to, ka teātris ir prieks,» smaidot saka Stellas lomas atveidotāja.

TĀ IZSKATĀS MĪLESTĪBA. Pēc pieciem mīlestības piepildītiem gadiem aktieri Ieva Florence un Oskars Vīksne šovasar saderinājās. «Tas mums abiem bija lidojums, un mēs vienojāmies, ka būsim kopā arī turpmāk un pamatīgi strādāsim, lai veidotu kopīgu nākotni...» / Roberts ĀBOLTIŅŠ, no Ievas Florences personīgā arhīva

Kļūst par sievieti

Taujāta, vai viņa savos 25 gados saprot, par ko plosās Blanša un Stella, Ieva atteic, ka režisors ļoti labi strādā ar aktieriem, piemeklējot dažādus piemērus no dzīves, lai spētu to izskaidrot. «Tās jau nav nekādas pārpasaulīgas tēmas. Tās ir attiecības, kas mums katram, protams, dod atšķirīgu pieredzi. Nekas jauns pasaulē šajā ziņā jau nav izdomāts, atšķirība tikai, vai tu to esi pieredzējis vai nē. Nu jā, ir manī zināms kautrums, ka esmu Stenlija Kovaļska sieva, kura ir stāvoklī. Jo Gints Grāvelis jau ir vīrietis, bet es vēl tikai kļūstu par sievieti, un tas liek man nedaudz samulst... Bet - Regnārs arī nesaka, ka Stellai ir trīsdesmit divi gadi un Blanšai trīsdesmit četri. Mums ar Aneti ir mūsu reālie gadi, un tie ir attiecīgi divdesmit pieci un divdesmit četri. Mēs nemānāmies ar gadiem un nemēģinām spēlēt par sevi ne vecākas, ne pieredzējušākas sievietes,» stāsta Ieva Florence. Viņa secina: katra jauna loma iedod jaunu redzespunktu, un viņa sāk saprast, ka uz dažādām lietām, kāpēc dzīvē tās notiek tā vai šitā, var skatīties dažādi.

Jauniestudējuma tapšanas procesā viņu visvairāk nodarbinājis jautājums, cik tālu pati būtu gatava iet tā dēļ, kas viņai svarīgs? «Nereti cilvēka dzīvē iestājas rutīna, viņš grib ko mainīt, bet nevar, jo ir, piemēram, attiecības, kas paredz zināmas normas un lietu kārtību. Bet - kas ar tevi notiek tajā brīdī, kad jūti, ka gribi dzīvot citādi? Un kā to panākt, cik tas ir viegli vai grūti? Par to es daudz domāju. Arī par godu. Par to, ka mīlestība, kas aizrauj, bieži liek sevī ko zaudēt. Bet - kā to atgūt atpakaļ? Jo, kaut ko sevī pazaudējis, tu vairs neesi tu... Tajā es ļoti iedziļinos,» aktrise atzīstas. Viņa aizdomājas: «Vai tā vispār tad ir mīlestība? Varbūt tikai kaisle? Varbūt bēgšana pašam no sevis, no tā, kas tev sevī nepatīk?... Tas arī ir labs jautājums,» viņa nosaka un domā, ka Stellas loma viņai vēl sniegs daudzas atbildes. «Vēl jau viss ir ļoti svaigs un zaļš. Sāksim spēlēt, noņemsies nost stress un koncentrēšanās uz mērķi, un tad es par viņu vēl daudz uzzināšu...»

Staigāja kā nozombēta

Ieva nemēģina aizslēpties aiz Stellas pieredzes un ļoti atklāti runā par sevi, savām sajūtām. Viņa atzīstas, ka vienā no mēģinājumiem, kurā režisors stāstīja par Stellas un Blanšas attiecībām, meklējot piemērus no dzīves, viņa pēkšņi sajutās kā dabūjusi pliķi pa seju. «Atcerējos kādu savu mīlestību - neteikšu, kuru - un pēkšņi ieraudzīju sevi tajā laikā no malas. Ak, dievs, es tiešām ticēju, ka mūsu strīdi un kautiņi ir tā vērti, jo - «pēc tam» taču būs labāk...?! Un, kad Blanša saka Stellai, ka nekas nemainīsies, ka tā būs katru dienu un dienu no dienas, viņa neklausās. Viņa tic, ka mainīsies. Es arī ticēju, staigāju kā nozombēta. Pazaudēju gan cieņu pret sevi, gan savus draugus, kuri teica, ka mums nav nākotnes. Visus pasūtīju, jo biju pārliecināta, ka neviens neko nesaprot. Un tad - priekškars pēkšņi atvērās, un es sapratu ko tādu, kas man tolaik pat prātā nebija ienācis,» stāsta Ieva Florence.

Pēc augstskolas absolvēšanas šī viņai ir otrā sezona teātrī, un viņa atzīstas, ka teātri iemīl arvien vairāk. «Agrāk paralēli darīju dažādus darbus, kas patiesībā ir mans izdzīvošanas instinkts un adrenalīns, bet tagad mēģinu nedarīt - jo man ļoti patīk būt šeit, teātrī. Es esmu procesa cilvēks, mani ļoti, ļoti saista process, un darbs ar Regnāru Vaivaru ir ļoti piesātināts un garšīgs. Es tiešām baudu, ka man ir iespēja strādāt ar šiem kolēģiem. Un, ja pēc pirmās sezonas bija sajūta, ka man, jaunai aktrisei, sevi vēl ir jāpierāda, jāpierāda un jāpierāda, kas, protams, nekur nepaliks, jo tā vienmēr ir bijis, ir un būs, tad tagad ir sajūta, ka es gribu just, sajust un atcerēties šo laiku - savus divdesmit piecus gadus, savu otro sezonu Dailes teātrī, savu Stellu un savas sajūtas, kā top šī loma. Nevis ātri un stresaini iet uz rezultātu, bet pamatīgi iedziļināties procesā, būt šeit un tagad. Un tā katru dienu. Jo man vēl tik daudz ir jāmācās, es arī gribu mācīties, un process ir tieši tas, kas māca,» aktrise sapratusi. Viņa aizdomājas: kam tev rezultāts, ja no procesa neko negūsti? «No tā, ka tev pasniedz Oskara balvu, tu neko neiegūsti. Tu vairāk iegūsti, ja tev to nepasniedz. Kaut kas tajā ir. Tāpēc es esmu pieņēmusi lēmumu, ka it visu, ko dzīvē darīšu, mēģināšu darīt ar prieku un gūt no tā piepildījumu. Neviens nav teicis, ka būs viegli un vienkārši, jo - nekas tāds nav. Tāpēc tās retās reizes, kad jutīšu sevi lidojam, es to baudīšu, es lidošu! Un neuztraukšos, vai tikšu atpakaļ uz zemes, jo - zemes pievilkšanas spēks strādā vienmēr.»

Mainījusi attieksmi

To, kā strādā «zemes pievilkšanas spēks», Ieva jau piedzīvoja pirmās sezonas noslēgumā. «Bija baigais lūziens saistībā ar veselību, un tie bija vairāki faktori kopā. Vasaras plānā bija remontēt dzīvokli, bet es sapratu, ka to nedarīsim, ka vienkārši aizbrauksim prom. Man vajadzēja atdzīvoties, tā es jutos. Jo daudzas manas patiesības - par to, ko dzīvē mīlu - bija sabrukušas. Un mēs ar Oskaru uz divām nedēļām aizbraucām uz Sardīniju. Tas nebija ilgs laiks, bet es tur atdzimu un atgriezos ar pavisam citu skatu. It kā jau nekas nebija mainījies, tikai es pati biju cita, mainījusi savu attieksmi - es sāku saprast, kas man pašai ir nozīmīgi,» stāsta Ieva Florence, atklājot, cik negaidīti brīnumains izvērtās ceļojums. «Es braucu atpūsties, bet sanāca tāds kā saderināšanās medusmēnesis... Tas mums abiem bija lidojums, un mēs vienojāmies, ka būsim kopā arī turpmāk un pamatīgi strādāsim, lai veidotu kopīgu nākotni.»

Svarīgāk ir satikties

Bet, ja Ievai ir laiks tikai sev, viņa to dala ar dabu - vai peld, vai staigā pa mežu, vai rušinās dārzā. Ja gribas atlaisties un nedarīt neko, viņa tā arī izdara, un atkal ir labi. «Kad man ir laiks sev, es daudz rakstu - pierakstu savas domas, sajūtas, uzrakstu kādam vēstuli. Un, kad palasu atpakaļ - bieži tā nedaru, tikai nonākot kādās konkrētās situācijās -, viss kļūst skaidrs. Jo visas atbildes ir jāmeklē sevī, un visvieglāk tās atrast, kad esi dabā, viens ar sevi. Tur tu saproti, no kā kautrējies, ko dari, ko negribētu darīt. Ikdienā mēs izdarām daudz nevajadzīga, pasakām daudz lieka, bet, kad esi viens un par to padomā, saproti, ka patiesībā jau gribi tikai katru dienu otru cilvēku darīt mazliet laimīgāku... Dzīvē jau neviens nemēra, cik daudz esi izdarījis, bet - cik svarīgi tas bijis tev, tavam tuvākajam.»

Aktrise stāsta, ka viņai ļoti patīk arī gatavot ēst, bet, ja ir brīvas kādas piecas stundas, viņa var klīst arī pa Rīgu, iepazīstot un atklājot sev pilsētu arvien no jauna.

«Brīvajā laikā cenšos sazvanīties ar draugiem, kuri gan ir tikpat aizņemti kā es. Man nevajag stundām ilgi pļāpāt pa telefonu, man svarīgāk ir satikties, vismaz uz stundiņu. Mani velk arī pie ģimenes - tiklīdz ir brīvs laiks, uzreiz iedomājos par mammu un mazo brāli, kuram ir astoņi gadi, un par to, ko mēs varētu darīt kopā. Par viņiem daudz domāju, viņus vienmēr gribu satikt, jo tas mani uzlādē,» stāsta Ieva Florence, atzīstot, ka ar katru gadu viņa mammas atspulgā arvien vairāk saskata sevi. «Kad esmu nokļuvusi lomu virpulī, ik vakaru mainot dažādus tēlus, man vajag tikai satikt mammu, lai saprastu, kas ir Ieva. Jo viņai es vienmēr būšu meita, un tas neuzliek nekādus pienākumus. Pie mammas atkal varu būt maziņa, varu pačīkstēt par to, kas man nepatīk, ja vajag, arī paraudāt uz pleca, varu izteikt savas domas, un mamma vienmēr sapratīs. Un tā ģimenes sajūta - kā bērnības šūpulī - ir tik laba...»

Ieva FLORENCE

- Dailes teātra aktrise (kopš 2017./2018. gada sezonas), izrādēs piedalās kopš 2014. gada

- Dzimusi 1992. gada 19. oktobrī Rīgā

- Izglītība: mācījusies Rīgas Jāņa Poruka vidusskolā, Rīgas 64. vidusskolā un Rīgas Kultūru vidusskolā; absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiermākslas un kino kursu, iegūstot humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslās (2017)

- Repertuāra lomas: Stella (T. Viljamsa Kaisles vilciens), Dreikas jaunkundze, sekretāre/Junisa Hemonda (A. Rendas Būt Kejai Gondai), Nūķīte (Ē. Kūļa Niķa un Riķa stiķi), Leifa sieva (T. Vinterberga, M. Rukova Svinības), Huanita (P. Merimē, D. Minčonoka Karmena), Lilī, prostitūta (J. Sapdaru Klusā daba ar resno puisēnu), Asistente (I. Bergmana Laulības dzīves ainas)

- Loma Ģertrūdes ielas teātrī: Ziemeļmeita izrādē Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties (pēc K. Skalbes pasakas motīviem, rež. A. Jarovojs, 2015)

- Kinolomas: Mirdza (Dvēseļu putenis, rež. Dz. Dreibergs, 2019), ... (Blēži, rež. A. Ēķis, 2018), Vizāžiste (Maģiskais kimono, rež. M. Martinsons, 2015), Laila (Es esmu šeit, rež. R. Vimba, 2014), Līga (īsfilma PAPA, rež. V. Oļehno, 2015)

- TV lomas: Ilze TV3 seriālā Šķiršanās formula (rež. U. Cipsts, 2016), Dina TV3 seriālā Viņas melo labāk (rež. S. Račkis, no 2015), Signe LTV seriālā Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums (rež. V. Lejiņa, 2013-2014), vada STV raidījumu - realitātes šovu Kurš kuru (no 2015. gada)

- Saderinājusies ar aktieri Oskaru Vīksni