«Šī sezona man būs interesanta ar to, ka strādāšu ar trim režisoriem, ar kuriem iepriekš nav bijusi sadarbība,» saka Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš. Sestdien, 8. septembrī, viņam pirmizrāde – Liepājas teātris savu 112. sezonu sāks ar Rasas Bugavičutes-Pēces sarakstītās lugas Liepāja – Latvijas galvaspilsēta iestudējumu Valtera Sīļa režijā.
Izrādes dramaturģisko materiālu veido vairāki īsi stāsti, kas rasti 1919. gada periodikā par laiku un notikumiem, kas norisinājušies Liepājā, kamēr tur atradās Latvijas pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Laiks, kuru piedzīvojuši Liepājas iedzīvotāji, bijis samērā baiss un nedrošs, taču tai pašā laikā viņiem bija jāturpina sava ikdienas dzīve neatkarīgi no sociālpolitiskajiem apstākļiem. Izrāde atklāj, kā jaunas valsts rašanos izjuta cilvēki, kuri tieši nebija saistīti ar politisko lēmumu pieņemšanu - gan Latvijas kultūras vēsturē labi zināmas personības, gan vienkāršie pilsētas iedzīvotāji.
Aktieri Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris, Agnese Jēkabsone, Anete Berķe, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Ilze Trukšāne un Laura Jeruma katrs atveidos vairākas lomas.
Scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, komponists Reinis Sējāns, horeogrāfe Kristīne Brīniņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, pie klavierēm - pianists Normunds Kalniņš.
Iestudējums top Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros, un to iespējams noskatīties arī 9., 11. un 29. septembrī.
Ceļojums laikā
«Mana vēlme, atgriežoties šajā Latvijas valstij nozīmīgā laikā, ir nevis runāt par politiskajām intrigām, bet gan par to, kā šīs intrigas un politiskie pavērsieni atbalsojās ikviena cilvēka dzīvē. Lai arī izrāde skars nopietnus jautājumus, tā nebūs drūma, jo, neskatoties ne uz ko, cilvēki dzīvoja tālāk. Gribam šo vitalitāti noķert arī izrādē,» tā par topošo iestudējumu saka tās režisors Valters Sīlis, kas par vēsturiski nozīmīgām tēmām runājis jau vairākos savos iestudējumos.
«Mēs dzīvojam laikā, kad varam atrast un lasīt simt gadu senus avīžrakstus, klausīties tā laika mūziku, dzirdēt valstsvīru balss ierakstus un ļaut vaļu fantāzijai, kā bija dzīvot brīdī, kad tapa Latvijas valsts. Man pašai lugas rakstīšanas process bija ārkārtīgi izglītojošs un arī jaunus apvāršņus atklājošs, jo, jāsaka godīgi, iepriekš par laiku, kad Kārļa Ulmaņa veidotā pagaidu valdība uzturējās Liepājā, nezināju neko daudz,» stāsta Rasa Bugavičute-Pēce. «Lasot tā laika periodiku, bija diezgan interesanti domāt, kā politisko notikumu fons ietekmēja mazo cilvēku ikdienu, sadzīvi, attiecības ar tuviniekiem. Un tas lika aizdomāties arī par to, kāds priekšstats par mums paliks nākamajām paaudzēm - par to laiku, kādā tagad dzīvojam mēs. Jo gan laikā pirms simt gadiem, gan tagad cilvēki dzīvo politisko notikumu fonā, kas ietekmē viņu ikdienu,» uzskata Rasa Bugavičute-Pēce, piebilstot, ka viņai šis darbs bija diezgan liels piedzīvojums un ceļojums laikā.
Vairāk par Liepājas vēsturi
Aktieris Edgars Ozoliņš atzīst, ka viņam ir mazliet kauns, ka nav zinājis daudz vēsturisku faktu, ka zināšanas par Liepājas vēsturi bijušas virspusējas. «Bet darbs pie šī iestudējuma bija lielisks iemesls iedziļināties dažādos vēsturiskos faktos, jo šajā gadījumā tā nav luga, kurā jāizprot un jāatšifrē atveidojamā varoņa psiholoģiskais portrets - šeit ir reāli fakti, patiesi notikumi, turklāt tie visi ir bāzēti Liepājā,» stāsta Edgars Ozoliņš. Viņš atklāj, ka izrādes radošā komanda ir izveidojusi savstarpēju whatsapp grupu, kurā viens otram sūta ar izrādes tēmu saistītu informāciju, ko pamana savā pilsētā. «Piemēram, par piemiņas plāksni pie kāda nama, ka tur dzīvojis Jēkabs Alksnis [1870-1957, ķirurgs, Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministrijas Sanitārās daļas priekšnieks]. Līdz šim tādas lietas nepamanījām, bet tagad tām pastiprināti pievēršam uzmanību. Un tā ir ar katru izrādi - gatavojoties katrai jaunai lomai, tu padziļinātāk interesējies vai par to laiku un tā laika notikumiem, vai kādu konkrētu sfēru, vai noteiktu profesiju. Un tas ir aktiera profesijas lielākais bonuss, ka tā dod iespēju paplašināt redzesloku,» sapratis Edgars Ozoliņš. Viņam, starp citu, šai jauniestudējumā uzticēta arī Kārļa Ulmaņa loma, un viņš tagad zina, kurā namā Liepājā 1919. gada sākumā dzīvoja Pagaidu valdības ministru prezidents.
Sīlis, Petrenko, Bogomolovs
«Šīs vasaras atvaļinājums bija tik ļoti labs, ka atgriezties darbā teātrī bija diezgan grūti,» aktieris neslēpj. Taču viņu radoši uzlādēja apziņa, ka šajā sezonā būs daudz interesantu iestudējumu, turklāt trijos viņu gaida nezināmais - sadarbība ar režisoriem, ar kuriem iepriekš uz skatuves vēl nav sanācis tikies. Jau ir notikusi sapazīšanās un ledus salaušana ar Valteru Sīli, «un nu jau iet diezgan jautri, kas ir labi, jo aktierim galvenais, lai režisors iedrošina, un viņš to dara ļoti labi». Vēl priekšā sadarbība ar režisoru Dmitriju Petrenko, kurš Edgaram Ozoliņam uzticējis vienu no galvenajām lomām Ronalda Hārvuda lugā Ģērbējs, kam pirmizrāde plānota 9. martā, un viesrežisoru Konstantīnu Bogomolovu, kurš sezonas izskaņā atkal atgriezīsies Liepājas teātrī, lai iestudētu Antona Čehova Ķiršu dārzu. Pirmizrāde - 14. jūnijā.
Bet tas vēl nav viss - vēl šajā sezonā aktierim būs atkārtota sadarbība ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, kurš iestudēs izrādi Kleo-Kleo-Kleo-Patra, un tās pirmizrāde būs 10. novembrī, un arī ar Lauru Grozu-Ķiberi, kura iestudēs Bernāra Marijas Koltesa Roberto Zuko.
«Viegli nebūs,» aktieris apzinās. Jo viņa sieva - Liepājas teātra aktrise Agnese Jēkabsone - arī ir ļoti noslogota, turklāt ģimenē aug meitiņa Odrija, kurai ir divi gadi un pieci mēneši, un tas nozīmē, ka laiks būs ļoti jāmenedžē. Patiesībā, tas jau ir sācies, jo jauniestudējumā Liepāja - Latvijas galvaspilsēta spēlē viņi abi. «Ja vienlaikus neesam uz skatuves, Agnese pieskata meitu. Kad man beidzas, es eju pie bērna. Bet no 1. septembra viņa sāk iet valsts dārziņā, un, tā kā mums tuvojas pirmizrāde, uz šo nedēļu mums palīgā atbraukusi Agneses mamma,» stāsta Odrijas tētis. Viņš atklāj, ka meitiņa ir ļoti patstāvīga, vairāk vai mazāk jau pieradusi pie dažādām auklēm, un vecākiem nav problēmu pateikt, ka ir jāiet uz darbu - nav jālavās prom un jāpārdzīvo, ka bērns paliek raudam.
Nebija ilūziju
Edgaram Ozoliņam šī ir jau devītā sezona teātrī, un viņš nevar teikt, ka kādas ilūzijas par aktiera profesiju būtu sabrukušas. «Man nebija nekādu ilūziju. Pirms iestājos aktieros, teātrī biju divas reizes, un es atceros, ka man patika Disko cūkas [īru dramaturga Enda Volša luga, ko 2001. gadā Liepājas teātrī iestudēja režisors Juris Rijnieks] - ar Kasparu Godu, kas tagad ir mans kolēģis, un Annu Šteinu galvenajās lomās. Man tas likās: vow! Tas bija forši: nodzisa gaisma, atvērās priekškars, un - notika brīnums... Bet - kad esi tur, aiz priekškara, tā nav,» viņš pasmaida un teic, ka priekškaram otrā pusē ir darbs. Un, cik tas ir grūts, skatītājs nezina. Turklāt, gadu no gada strādājot režīmā - mēģinājums, izrāde, mēģinājums, izrāde -, var ieslīgt arī rutīnā. «Kādā brīdī katram rokas nolaižas un uznāk sajūta, ka jāiet prom no teātra, un nav noslēpums, ka tas ir arī finansiāls jautājums. Taču aiziet ir ļoti, ļoti grūti - lai vienā dienā kā ar nazi nogrieztu tos gadus, ko esi pavadījis, studējot un pēc tam strādājot teātrī, ir jābūt ļoti stipram cilvēkam. Jā, es uzskatu, ka tie, kuri ir aizgājuši, ir ļoti spēcīgi,» saka Edgars Ozoliņš, uzsverot, ka no rutīnas teātrī glābj tas, ka katrs jauniestudējums iemet citā vidē, citos notikumos un citās cilvēku attiecībās. Tas aktierim dod iespēju atkal mācīties un augt. «Un tas dod spēku cīnīties tālāk...» viņš piebilst, atklājot, ka viņa kursabiedriem šo astoņu sezonu laikā katram jau kādas divas krīzes ir bijušas. Un tomēr visi joprojām ir teātrī, vien Madara Melne-Tomsone ir aizgājusi no Liepājas teātra, bet - turpina strādāt savā profesijā.
11 mēneši Skotijā
Būt par aktieri nebija Edgara Ozoliņa bērnības sapnis. Gluži otrādi: pabeidzis vidusskolu, viņš nezināja, ko gribētu dzīvē darīt, un, sekojot māsas Laumas un bāļa Mārtiņa piemēram, aizbrauca strādāt uz Skotiju. Sāka viesnīcā kā virtuves zēns, pēc diviem mēnešiem viņu paaugstināja par pavāra mācekli. Nostrādājis 11 mēnešus, jaunietis uzzināja, ka Liepājā tiks uzņemts aktierkurss. «Man nebija tik liela gribēšana kļūt par aktieri, lai no Liepājas pārceltos uz Rīgu, bet Liepāja man vienmēr bijusi mīļa. Un, tā kā brālis jau bija atgriezies mājās, palūdzu viņu aiziet uz konsultāciju, lai noskaidro, kas un kā. Patiesībā, Skotijā man bija zelta apstākļi - es tiešām biju labā vietā un pelnīju ļoti labi. Un tomēr izlēmu atgriezties un pamēģināt iestāties,» stāsta Edgars Ozoliņš. Jau vidusskolas laikā daudzi teica, ka viņam vajadzētu iet uz aktieriem, un, iespējams, pirmoreiz viņš par to nopietni aizdomājās, kad, mācoties 12. klasē, piedalījās skaistumonkursā Misters Liepāja. «Gatavošanās konkursa finālam bija tik interesants laiks, ka tas vairs neko neizšķīra, vai tur dabūšu kādu titulu vai ne. Tamāra Ēķe mums pasniedza horeogrāfiju, Ēriks Vilsons - aktiermeistarību, un, iespējams, tas viss kopā izprovocēja domas par teātri,» aktieris atzīstas. Starp citu, konkursa fināls notika uz Liepājas teātra skatuves.
Bet tu tā nedari
Sarunas noslēgumā atgriežamies pie bērnu tēmas, un Edgars Ozoliņš izstāsta, ka praktiski visiem kursabiedriem ir ģimenes, tikai diviem vēl nav bērnu, bet dažiem jau aizgājis pa otru apli. «Bet es baigi šaubos, ka kāds no mums savus bērnus laidīs uz aktieriem. Jā, tās sajūtas ir tādas. Atceros, kā savulaik jautāju padomu aktierim Ingum Kniplokam, vai stāties aktieros, uz ko viņš atbildēja, ka profesija ir superīga, bet viņš nevienam to neiesaka. Jocīgi, bet man arī tagad ir tieši tādas izjūtas: teātris ir maģija, noslēpums, ir baigi forši, bet - tu tā nedari! Nevis tāpēc, ka es negribu, lai tu arī esi aktieris, bet - padomā, ko tu dari ar savu dzīvi...»
***
Edgars OZOLIŅŠ
• Liepājas teātra aktieris (no 2009. gada)
• Dzimis 1987. gada 26. februārī Skodā, Lietuvā, bērnību un skolas gadus pavadījis Dunikas pagasta Sikšņos (tagad Rucavas novads)
• Izglītība: Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskola, Klaipēdas Universitāte
• Piedalījies skaistumkonkursā Misters Liepāja 2005
• 11 mēnešus strādājis viesnīcā Skotijā
• Repertuāra lomas: Džons - Moljēra Mizantrops (M. Krimpa skatuves versija), Anučkins - N. Gogoļa Precības (no 2018. gada marta), Lauva - Smaragda pils@ta. Enter (A. Volkova pasakas Smaragda pilsētas burvis skatuves variants), Uldis - Esi sveicināta, bohēma!, Melu zemes karalis Džakomone - Dž. Rodāri Dželsomīno Melu zemē, Dons Kaspars - A. Zīgleres 51. fotogrāfija, Frederiks Trīvss - B. Pomeransa Ziloņcilvēks
• Lomas Goda teātrī: Garais - S. Valters Žurka (2011), Juris (Bite) - R. Bugavičute Tikai nesaki nevienam (2013), Olivers - K. K. Sukurs Čomiņi (2017)
• Precējies Lasvegasā (23. 06. 2013.), sieva - Liepājas teātra aktrise Agnese Jēkabsone
• Meitai Odrijai ir divi gadi un pieci mēneši
