Voldemārs Šoriņš. Dzīvesprieks bez didaktikas
«Annas Brigaderes stāsts ir par to mūžīgo cilvēku «meklēšanos». Nu nevar tas vīrišķis bez sievišķa un otrādi. Un tas celiņš uz otra sirdi ne vienmēr ir rozēm kaisīts,» saka aktieris un režisors Voldemārs Šoriņš, kurš kopā ar režisoru Juri Kalniņu veidojis teātra brīvdabas izrādi – Annas Brigaderes luga Lielais loms.
Piecu cēlienu komēdiju Lielais loms Anna Brigadere (1861-1933) sarakstījusi 1925. gada vasarā un rudenī, un jau nākamā gada janvārī to pirmoreiz izrādīja Nacionālā teātra trupa, turklāt ar pašas autores klātbūtni mēģinājumos. Savukārt 1994. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī «jautro spēli par pāriem, kas dabonas» iestudēja režisors Alfrēds Jaunušans. Annas Brigaderes Lielais loms, kur attēlota atdzimstošās pēckara Latvijas lauku pasaule un kur ir daudz viegluma un lielu problēmu nenomākta dzīvesprieka, daudz spēlēts arī amatierteātros. Un nu Lielo lomu brīvdabā šovasar izspēlē krāšņa profesionālu aktieru buķete: Indra Burkovska, Raimonda Vazdika, Aīda Ozoliņa, Dace Makovska, Evija Skulte, Voldemārs Šoriņš vai Jānis Skanis, Juris Kalniņš vai Jānis Kirmuška, kā arī jaunie aktieri - Ance Kukule, Artis Drozdovs un Romāns Bargais.
Raimondas Vazdikas horeogrāfija, kostīmi - Daina Miķelsone, producente - Aīda Ozoliņa.
Bez raudām un gaudām
«Tuvojoties vasarai, domājām par jaunu brīvdabas izrādi. Skaidrs, ka tai jābūt gaišai, smieklīgai, bez raudām un gaudām. Izvēlējāmies Annas Brigaderes Lielo lomu - jo tajā ir dzīvesprieks bez didaktikas,» stāsta Voldemārs Šoriņš. Lugas darbība notiek divdesmito gadu Latvijas laukos, pēc Pirmā pasaules kara divi jauni puiši no frontes atgriežas dzimtajā ciematā. Visus vērtīgos vīriešus papļāvis karš, pagastā palikuši vien daži atštaukas. Tāpēc Janis Rudzis un Emīls Sakne ir iekārojams kumosiņš daudzām pagasta zeltenēm. Savukārt jauno censoņu skati krīt uz divām ciema meitām - Anci un Elzu, bet - kā iemantot viņu simpātijas? Rodas ideja iestudēt lugu, kurā darbojas divi mīlētāju pāri... Uz mīlētāju lomām pretendē arī citas gribētājas, kuras jauc shēmu. Stāstam, protams, ir laimīgas beigas, bet, kā galvenie varoņi met laipas uz iecerēto sirdīm, ir jādodas lūkot jauniestudējumā, kas līdz pat 1. septembrim tiks rādīts 10 brīvdabas estrādēs.
«Darba process ir interesants, mums pašiem bija jautri, esam pārņēmušies un pārsmējušies,» saka jauniestudējuma režisors, paslavējot savus jaunākos kolēģus Anci Kukuli, Arti Drozdovu un Romānu Bargo, kuriem iedalītas jauno mīlētāju lomas. «Malači, viņi tura līdzi skatuves vecmeistariem.»
Varēs labi atpūsties
«Galvenais, lai būtu labs laiks un skatītāju interese,» saka Voldemārs Šoriņš. Viņš nešaubās, ka tie, kuri atnāks uz Lielo lomu, nenožēlos - jo varēs labi atpūsties. «Nekādas didaktikas, nekādas morāles. Negribu teikt, ka luga ir amorāla,» režisors nosmej, paskaidrojot, ka Anna Brigadere nevienu nemāca dzīvot. «Lugas galvenie varoņi paši mācās, paši kļūdās. Tikai ceļš līdz tam, kā viens tiek pie otra, šajā lugā ir smieklīgs,» stāsta jauniestudējuma režisors. Nu gatavais teātris. Un tas, viņaprāt, skatītājiem varētu patikt.
«Es domāju, ka skatītāji vienmēr gribējuši redzēt to, kas viņus harmonizē. Tas nenozīmē vadīt dzīvi vienos smieklos, nē. Var jau raudāt, ja cilvēku kas uzrunā emocionāli. Jaunajam laikam, manuprāt, emociju pietrūkst,» uzskata Voldemārs Šoriņš. «Skatījos dziesmu svētku noslēguma koncertu - nu, kuras dziesmas aizgāja, kuras koristi dziedāja ar asarām acīs? Tā bija vecā klasika. Jā, tās bija arī padomju laikā rakstītas dziesmas, bet tās bija emocionālas, uzrunājošas - gan vārdos, gan melodijā. Jaunie eksperimenti nekustina dvēseli, bet cilvēkam dvēseliskās lietas ir vajadzīgas.»
Neviens jau nav normāls
«Tās pašas Skroderdienas Silmačos - nu, kas tur ir?!» jautā aktieris, kurš šajā leģendārajā Rūdolfa Blaumaņa lugā savulaik spēlējis gan delverīgo skroderzelli Rūdi, 22 gadu vecumā spoži debitējot uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves, gan vēlāk skroderi Dūdaru, gan tagad jau deviņus gadus ejot tautās. «Vienkāršs sižets, bet tajā pašā laikā, lugu lasot, pārlasot un vairākkārt iestudējot, vienmēr atradīsies kas jauns, arī šim laikam raksturīgs. Skaidrs, ka šodien to nevar spēlēt tā, kā to darīja pirms trīsdesmit gadiem, kad sabiedrībā bija citi ētiskie kritēriji, piemēram, kad cilvēki kaunējās no vārda «zaglis». Šodien uz to reaģējam jau diezgan iecietīgi...» spriež Voldemārs Šoriņš. Viņa bagātā skatuviskā un arī daudzu gadu režijas pieredze liecina, ka skatītājs grib redzēt sev saprotamas lietas, kas nenozīmē primitīvas, bet - vienkāršas. «Cilvēks ir gana sarežģīta būtne, kuras iekšējās pasaules atspoguļošana būs vienmēr mākslas izdevums. Bet ir robeža, kuru pārkāpjot tiek radīts tas, ko es saucu par «slimo mākslu». Teātrim ar to nav jānodarbojas. To lai dara medicīna,» uzskata režisors.
«Teātrī jārunā par normālu cilvēku, lai gan - kurš no mums ir normāls... Katrā jau ieperinājies pa grēciņam. Gribētos būt tīram un ideālam, bet - nesanāk? Nesanāk. Un tas ir tik cilvēcīgi un mīļi. No vienas puses, konkrēta situācija ir dramatiska, no otras puses - komiska. Un uz pretmetiem veidojas komēdijas. Ja skatītājs situāciju pazīst, saprot, viņš emocionāli tai sekos.»
Mūsības sajūta ir tā foršā
Lielais loms ir jauniestudējuma radošās komandas veltījums Latvijai simtgadē. Taujāts, kas vēl dod simtgades svētku sajūtu, Voldemārs Šoriņš atteic, ka viņš vairāk skatās, kā citi svin. «Uz dziesmu svētku koncertiem nelauzos, jo vienreiz tajos esmu bijis, šo sajūtu esmu izbaudījis un man vairs nav svarīgi tur būt otrreiz. Bet man ļoti patika tā sajūta pilsētā, kad centra parki bija pilni ar cilvēkiem tautastērpos, skanēja mūzika - gan pūtēju, gan etnogrāfisko ansambļu izpildījumā. Tā bija ļoti latviska, tautiska, māju, mūsu sajūta. Šo cilvēku tuvums, viņiem pašiem to, iespējams, pat neapzinoties, šajā svētku nedēļā piešķīra pilsētai īpašu auru. Protams, cepuri nost tam darbam, kas ieguldīts visos centrālajos notikumos, kas arī bija svētku augstākā virsotne un kur bija gan daudzas labas lietas, gan arī ne tik labas, kā jau katrā procesā, ko veido cilvēku kopa, bet - šī mūsības sajūta... tā bija tā foršā! Un nav svarīgi, mums ir simt vai divsimt gadu, ja tie cilvēki, kuri iznes visu svētku smagumu - dziedātāji, dejotāji mūziķi - ir tik gaiši, atvērti. To darīja cilvēki no tautas, kuri dzīvē dara savas lietas, nevienam neko neprasot, un atrod laiku arī dziedāt un dejot.»
Bez misijas apziņas
Līdztekus darbam teātrī Voldemārs Šoriņš allaž atradis laiku radoši darboties gan TV seriālos, savulaik četras sezonas kopā ar Zigurdu Neimani veidojot Latvijas Televīzijas Dzīvokli, gan vēlāk filmējoties advokāta, firmas īpašnieka Ziemeļa lomā TV3 seriālā UgunsGrēks un frizētavas Bitīte īpašnieka Ojāra Zaķīša lomā LNT komēdijseriālos Bitīt’ matos un «jautrībā pie zārciņiem» Bitīt’ kapos, gan iestudējot un arī piedaloties projektu teātra izrādēs. Tāds ir Lielais loms, un tāda ir Silvija - komēdija par mīlestību un nemīlestību ar skumjām, bet laimīgām beigām, kas veidota pēc amerikāņu dramaturga Alberta Ramsdela Henrija lugas motīviem. Tajā spēlē Aīda Ozoliņa, Evija Skulte, Dace Makovska, Ivars Puga un Voldemārs Šoriņš. Viņš arī ir iestudējuma režisors. «Silvija skatītājiem patika, spēlējam jau divus gadus, vajadzētu kaut ko jaunu,» saka režisors, piebilstot, ka nav tik vienkārši atrast labu lugu. «Man nekad nav patikuši pārgudrie gabali, kurus studēt var atļauties, ja naudas pilnas kabatas vai ja sāc justies kā mesija. Manas sajūtas ir stipri piezemētākas, vienmēr esmu uzskatījis, ka darbam ir jēga tikai tad, ja kāds vēlas to skatīties. Un pēc iespējas biežāk (smejas). Domāju, man ir nojausma, kas tas ir.»
Laikmetu griežos
«Nojausmas par to, kā mainīsies teātra politika un mākslinieciskā vīzija, mainoties Latvijas Nacionālā teātra direktoram, aktieriem nav. Laiks rādīs. Tas brīdis, kad tev pasniegs balvu par «mūža ieguldījumu», pienāks neatkarīgi no direktoru maiņas. Dialektika. Kur tu, draudziņ, liksies...» nosmej Voldemārs Šoriņš.
Jaunajā sezonā aktierim būs darbs pie režisora Viestura Kairiša, kurš iestudēs Zigfrīda fon Fēgezaka Baltiešu gredzenu. Un, protams, lomas jau esošā repertuāra izrādēs.
Bet, vēl pirms augustā sākas jaunā teātra sezona, aktieris cer atpūsties un ieelpot vasaras gaisu. Viņam tas nozīmē sakārtot dzīvokli, jo, mājai mainot stāvvadus, izplēsti iebūvētie plaukti. Dārzā nopļaut zāli. Pabraukt ar riteni. Un, kas zina, varbūt izdodas arī nomainīt jumtu dārza būdai. «Pēdējos pāris gadus, kad vasara jau pusē, iedomājos, ka to vajadzētu izdarīt, bet - vēl netek. Varbūt nākamvasar?...»
LIELAIS LOMS
* 21. jūlijā pulksten 19 - Dundagas pils parka estrādē
* 26. jūlijā pulksten 19 - Salaspils estrādē
* 28. jūlijā pulksten 16 - Cesvaines pils pagalmā
* 28. jūlijā pulksten 20 - Lubānas estrādē
* 4. augustā pulksten 14 - Viesītes kultūras centrā
* 10. augustā pulksten 19 - Auces estrādē
* 11. augustā pulksten 19 - Suntažu estrādē
* 18. augustā pulksten 17 - Vērgales estrādē
* 25. augustā pulksten 19 - Ulbrokas estrādē
* 1. septembrī pulksten 16 - Neretas estrādē