Saruna par pirmizrādi – Dailes teātrī Regnāra Vaivara iestudēto "Ivanovu"

 
REGNĀRS VAIVARS. «Stāsts ir par to, ka cilvēki vienkāršo savu varoni, padarot viņu par tādu, kāds tiem nepieciešams – vienalga, vai lai mīlētu, vai lai ienīstu. Viņi būtībā izgudro šo varoni, bet viņš ir cilvēks, kuram ir savas konkrētas vajadzības un jautājumi. Tie ne visai saskan ar pārējo radīto priekšstatu» ©Foto: Daina GEIDMANE

Šovakar Dailes teātrī pirmizrāde klasikai – Antona Čehova Ivanovam!. Lomās lieliskie aktieri Artūrs Skrastiņš, Kristīne Nevarauska, Juris Bartkevičs, Artis Robežnieks, Vita Vārpiņa, Anete Krasovska, Gints Grāvelis, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Gints Andžāns, Lauris Dzelzītis, Indra Briķe, Mārtiņš Upenieks, Aldis Siliņš, Artūrs Dīcis, Dainis Gaidelis, Kaspars Zīle, Niklāvs Kurpnieks, Edijs Zalaks. Saruna ar tās režisoru Regnāru Vaivaru notiek astoņas dienas pirms pirmizrādes. Esam norunājušies tikties teātra kafejnīcā pēc mēģinājuma, bet tā vien šķiet, visi ir iedegušies tik ļoti, ka mēģinājums nebeidzas, pat rindā pēc kafijas stāvot. Negaidot tradicionālo pirmspirmizrādes jautājumu, Regnārs Vaivars ķeras pie galvenā.

- Lai nebūtu jāvaicā, kas šajā izrādē ir svarīgākais, apsteigšu tevi un teikšu: ir tāds jautājums - vai cilvēks ir tas, par ko viņš pats sevi uzskata, vai varbūt cilvēks ir tas, par ko viņu uzskata citi. Loģiski it kā būtu atbildēt - tas, par ko pats sevi uzskata, bet parasti jau notiek tā, ka cilvēks, zinot, par ko viņu uzskata, vai nu cenšas šo viedokli apstiprināt, vai reizēm ļoti krasi noliedz to. Būtībā tērē ļoti daudz laika un enerģijas, pierādot, ka viņš nav tāds, kā par viņu domā. Parasti šāds noliedzējs izturas pret to ļoti piesātināti. Ja kāds pār tevi izgāž melus, tos noliedzot, būtībā pats paņem šos melus mutē. Būtībā jau tādos gadījumos vajadzētu nereaģēt vispār nekā. Iespējams arī otrs variants - varbūt vienkārši vieglāk, siltāk, mierīgāk un saprātīgāk ir jau uzreiz no paša sākuma pieņemt, ka es esmu tas, par ko mani uzskata, jo tad nekādu problēmu nav.

- Vai Čehovs bija teātra piedāvāts pasūtījuma darbs, vai tā ir tava paša iecere?

- Paša!

- Izskatās, ka viņš tevi ir diezgan urdījis. Pat tulkoji lugu no jauna. Kas bija par vainu vecajam tulkojumam - valoda novecojusi?

- Jā, valoda. Luga ir tulkota kaut kad, ja nemaldos, septiņdesmitajos gados. To var just. Valoda mainās. Krievu valoda tomēr ir ar ilgāku vēsturi, bagātāka. Septiņdesmitajos gados to tulkoja tā, bet šodien mēs pavisam mierīgi, nepārkāpjot vai negrēkojot pret tekstu, vārdam varam iedot citu tulkojumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka toreiz, septiņdesmitajos gados, tika tulkots aizpagājušā gadsimta teksts. Valoda tomēr ir gājusi uz priekšu. Es arī nedaudz īsināju tekstu, paredzot to, ka uztaisīt tādu pilnmetrāžas Čehovu pusotrā mēnesī, tas ir tas laiks, kas atvēlēts izrādes veidošanai, nav īsti reāli.

Es domāju arī, ka tas nemaz nav arī nepieciešams, jo tomēr svarīgākais jau ir izstāstīt fabulu. Tas ir jautājums par teātra stilistiku toreiz un tagad. Arī dinamika mainījusies. Var jau pieņemt, ka mūsdienu skatītājs atnāks un sēdēs četras piecas stundas ar trim četriem starpbrīžiem. Mūsdienās cilvēki pie tā tomēr nav pieraduši. Tad ir jābūt ļoti pamatīgiem apsvērumiem, kāpēc gribi skatītājus tik ilgi turēt. Tas no malas izskatās tā - lūk, es gribu, un tad nu jūs tagad sēdēsiet četras stundas, jo mans vēstījums ir tik svarīgs, ka jums nav citu variantu. Es domāju, ka mans vēstījums ir svarīgs, bet es varu iekļauties ar to arī divarpus stundās, turklāt nekādā ziņā šo vēstījumu nepazaudējot, varbūt pat pasakot to vēl precīzāk.

- Kā īsti ir ar šīs lugas dažādajiem variantiem? Kuru ņēmi par pamatu tulkojot?

- Varianti bija divi. Es gan diezgan daudz ņēmu no pirmās versijas. Īsais stāsts par to ir šāds. Viņš uzrakstīja lugu, to paņēma iestudēt. Čehovs noskatījās izrādi un saprata - pilnīgs čau! Aktieri neko nav sapratuši un visu izķēmojuši. Viņš publiski apņēmās, tas redzams vēstulēs, ka divu nedēļu laikā lugu pārrakstīs. Protams, ka neko nepārrakstīja! Pagāja vismaz pāris gadu. Atšķirības ir diezgan ievērojamas.

- Čehovs tagad ir klasiķis, protams, bet vai var just, ka tā toreiz bija luga, ar kuru viņš debitēja - būtībā iesācēja dramaturga darbs?

- Jā! Tā ir. Viņš ar šo lugu pieteica to virzienu, kurā pēc tam turpināja strādāt. Tas, ko lasīju to laiku atsauksmēs par lugu un arī izrādēm, man šķita krietni adekvātāks par to, kas par tām ir rakstīts jau tuvāk mūsdienām. Tagad valda liela pietāte - klasiķis, bet tur viss ir ļoti vienkārši. Vērtētāji pasaka tieši - mēs nesaprotam šī cilvēka problēmu. Stāsts jau vispār ir par to, ka mēs nesaprotam šo problēmu. Lielos līnijās skatoties, tās problēmas jau nemaz nav. Bet Čehova varonis šo problēmu tomēr uzstāda. Stāsts ir par to, ka cilvēki vienkāršo savu varoni, padarot viņu par tādu, kāds tiem nepieciešams - vienalga, vai lai mīlētu, vai lai ienīstu. Viņi būtībā izgudro šo varoni, bet viņš ir cilvēks, kuram ir savas konkrētas vajadzības un jautājumi. Tie ne visai saskan ar pārējo radīto priekšstatu. Viņiem jau nav vajadzīgs cilvēks, viņiem viss skaidrs. Kam mums tavi jautājumi? Kurus tie interesē?

- Kā šajā darbā ir ar tām īpašajām krievu klasiķu tēmām - mūžīgo jautājumu - ko darīt - un tikpat mūžīgajām nesaprotamajām skumjām.

- Mani tas galīgi neinteresē! Skumjas nekad nevar nospēlēt caur skumjām. Skumjas var nospēlēt tikai caur jautrību. Es pārcēlu lugas darbību no iekštelpām uz ārtelpām. Vienvārdsakot, es piedāvāju lugas varoņiem tādus apstākļus, lai viņiem būtu maksimāli grūti skumt. Es viņus izvedu dabā, paskumstiet, lūdzu, tagad te.

- Iztēlē redzu virsrakstu - Regnārs nolicis klasiķi uz ausīm.

- Nē, galīgi nē! Tas taču ir pilnīgi vienalga, vai varoņi runā Ivanova kabinetā vai ārā ir iznests viņa galds. Tur nekādā ziņā nav nekas mainīts! Es jau teicu, ka ņēmu no lugas pirmā varianta. Čehovs ir pats daudz mainījis, bet pirmajā versijā viņš ir intuitīvāks, tur nav tās misijas sajūtas, ar kādu viņš rakstīja otro variantu - nu ja reiz aktieri mani nesaprata, tad nu es tagad uzrakstīšu tā, ka viņi šķībi nospēlēt nevarēs nekādā gadījumā. Tas tur lien ārā. Nekas nav mainīts! Vienkārši no istabas pārnesam uz āru.

- Kā ar to banālo paralēli toreiz un mūsu dienās?

- Spried pats! Stāsts ir ļoti vienkāršs. Vienam džekam mirst sieva. Viņu iemīl jauna meitene. Sieva nomirst. Viņš precas ar jauno meiteni.

- Tiktāl banāla ikdiena, bet kas ar Ivanovu notiek tavā izrādē? Čehovam taču beigas abos variantos atšķiras, kaut jebkurā gadījumā varonis iet bojā. Nošaujas?

- Tas lai paliek noslēpums. Bet bojā viņam jāiet tāpēc, ka tas ir loģiskākais risinājums viņa neizlēmībā. Ja cilvēks izlemj rīkoties nevis tā, kā viņš jūt, bet tā, lai kāds atkal kaut ko nepadomātu, tad… Jebkurā gadījumā tā ir bojāeja, pat ja tā nenotiek fiziskā līmenī. Cilvēks, kurš mēģina pierādīt, ka viņš nav tas, par ko viņu uzskata, iztērē tik daudz enerģijas, ka viņš virza sevi uz bojāeju. Vai nu tu uz to nereaģē, vai nu pieņem, ka no saprāta viedokļa tas tā ir.

- Vai domā, ka šis - ka tik kāds nepadomā - ir ļoti aktuāls tagad? Varbūt tagad svarīgāk ir veidot tēlu?

- Nē, nu beidz! No kā tad pārtiek visi šie tenku žurnāli? Tur taču viss ir balstīts uz to, lai radītu cilvēkos pārliecību, ka, lūk, viņš ir tāds! Nu, skat, šis rokmūziķis ir tāds, mēs to paņemam, tiražējam, pasniedzam to tā saviem lasītājiem. No dzīviem cilvēkiem tiek radīti tēli, ne jau viņi tur ko veido. Acīmredzot pašiem rakstītājiem liekas, ka viņi piedāvā lasītājiem visgaršīgāko variantu, kā uztvert konkrēto cilvēku. Iespējams jau, ka tagad arī daudzi sākumā mēģina tēlu veidot, bet reti jau kuram sanāk. Bet arī šī tēla veidošana nāk no tā, ka veidotājs grib apgāzt priekšstatu, kas par viņu ir radies, un tad drīz iestājas - ka tik par mani nepadomā!

- Kā tev tapa šī iestudējuma vīzija?

- Vīzija man bija skaidra jau sen, vēl pirms sāku strādāt ar aktieriem. Lugas eksemplārs, ko viņiem iedevu, daudzās vietās jau bija ar sīki aprakstītām mizanscēnām. Teicu, ka tas nenozīmē, ka pie tām būtu obligāti jāturas, bet man šī skaidrība bija. Es gribu priekšstatu par Čehova tādu drusciņ grūtsirdīgo inteliģences pasauli tā kā pavākt malā, noņemt visus tos radītājus un uzstādījumus, kas liek spēlēt viņa varoņus kā dziļus un nesaprastus cilvēkus. Es jau teicu, ka vācu nost visu, kas varētu likt viņiem bēdāties.

- Zini, mani tomēr ļoti interesē, kā režisori to dara. Tu lasi lugu, kas no normāla patērētāja viedokļa ir nebaudāms teksts, bet tev galvā kaut kas notiek un tu no tās dialogu kaudzes sāc būvēt izrādi. Ja nav noslēpums, kas notiek tavā galvā?

- Tas ir diezgan vienkārši. Es lasu lugas, literāros materiālus. Un tad kaut kas pieķer, kaut kas nepieķer. Pat ne tā, ka domā, vai tas būtu izdevīgi vai nebūtu izdevīgi. Tas nav tā, ka es, zinot, kā uz šo materiālu skatās, domāju - nu es jums tagad uztaisīšu tā, kā neviens negaida. Noteikti nē! Bet es redzu bildi. Ja gabals tiešām ir mani paķēris, bilde saliekas, un tas atšķiras no tā, kā šo tekstu iestudē citi. Es taisu uzrādi, netaisu lugas lasījumu. Luga ir atspēriena punkts. Es neuzskatu par apgrēcību no kaut kā atteikties, ja tas man nav vajadzīgs.

Pēdējā laikā pats veidoju arī scenogrāfiju kopā ar otru scenogrāfu Tomu Grīnbergu, kurš man ļoti palīdz tehniskajā ziņā. Līdz ar to es pilnībā pārvaldu procesu un varu vākt nost visu lieko. Man nav jāapliecinās kā scenogrāfam, es vienkārši uzlieku uz skatuves tikai to, kas palīdzēs aktieriem un stāstam. Man nav jātaisa mākslas darbs. Skaidrs, ka ir tā bilde. Kad sākam mēģināt, zinu, kā tas izskatīsies. Bet protams, ka es saprotu, ka strādāju ar dzīviem cilvēkiem - kaut kas var nedarboties. Un tam var būt ļoti daudzi un dažādi iemesli. Ja aktieri kaut ko nesaprot, varbūt kaut ko neesmu izdomājis līdz galam. Tādās reizēs es mainu, jo manās interesēs nav spiest uz kādu aktieri, teikt viņam - nu kā tu tā nesaproti? Ja nesaprot, tad acīmredzot nemāku paskaidrot, jāmeklē cits veids, kā to izdarīt.

- Cik ilgi tu nēsājies ar savu ideju? Nav tā, ka izrādes bilde jaucas pa galvu tā, ka nevari īsti pat pie auto stūres sēdēt?

- Nē, nav tik traki… Patiesībā jau viss ir vienkārši. Es daru darbu, kas man ļoti patīk, un ar to pelnu sev iztiku. Tātad ir jārēķina, cik man sezonā jāuztaisa izrādes, uz kurām skatuvēm, kāds būs honorārs… Es visu laiku meklēju materiālu, atrodu to un ņemu. Tāda nēsāšanās ir gadījumā, kad jūtu - materiāls mani ļoti piesaista, bet es nezinu, kā to pasniegt. Bet visbiežāk es tomēr izvēlos materiālu, par kuru zinu, kā to pasniegt.

- Vai tas, ka neesi piesaistīts vienam teātrim, nav apgrūtinājums?

- Nē, nē, es tajā saskatu tikai plusus. Vienvārdsakot, es neesmu nevienam parādā, man nav nekāda pienākuma pret kādiem aktieriem vai teātra politiku.

- Gribi teikt, ka tev tā ir vieglāk?

- Tu jau tikpat labi varētu vaicāt, vai viegli ir elpot. Es vienkārši elpoju. Neesmu iesaistījies nekādās ilgstošās attiecībās ne ar vienu teātri. Jā, var teikt, tas ir vieglākais no man zināmajiem variantiem.

- Tas ir variants, kad par tevi nevar padomāt, vai tev ir vienalga, ko par tevi padomā?

- Nē, nu par mani jau visu laikā kāds kaut ko padomā. Mani pašu tas ļoti neskar, bet tas skar man tuvus cilvēkus tajā ziņā, ka viņiem nākas klausīties par mani kaut kādas lietas. Tas ir ļoti pārsteidzoši, bet man pašam neviens cilvēks par mani nekad to nav acīs pateicis. Man sieva Madara Botmane saka - tur par tevi runā to un to. Es domāju - johaidī! Nu ko tad jūs neatnācāt pie manis?

Madara šajā izrādē taisa kostīmus. Kāpēc viņa? Tāpēc ka viņa ir modeļu māksliniece, kas izmanto savu aktrises pieredzi un ne vien izlasa materiālu, uzklausa režisoru, bet arī piedāvā kaut ko pati. Scenogrāfu Tomu Grinbergu jau pieminēju. Gaismas šoreiz taisa Harijs Zālītis, kā scenogrāfs ar viņu strādāju pirmoreiz. Mēs esam kopā strādājuši, bet tad es vēl biju tikai režisors. Juris Vaivods ļoti palīdzēja, izrādei ir īpatnēja muzikālā partitūra - kā radīt šķietamu iespaidu, ka tur nekā tāda nav, bet vienlaikus atstāt uz skatītājiem iespaidu. Šie ir cilvēki, kurus noteikti gribu pieminēt šīs izrādes veidošanā.