«Dzīvnieks nešķiro, vai viņa saimnieks ir čigāns, ebrejs, latvietis vai krievs. Viņam ir vajadzīgs cilvēks, kurš par viņu rūpējas. Tāpat kā mazam bērnam ir vajadzīga mamma, un viņam ir vienalga, kāda ir viņas nacionālā piederība un reliģiskā pārliecība. Un no dzīvnieku skatpunkta uz 20. gadsimta dramatiskajiem Latvijas vēstures notikumiem un mūsdienu pasaules izaicinājumiem iespējams paskatīties pilnīgi savādāk,» saka Liepājas teātra aktieris Armands Kaušelis.
Viņam ceturtdien pirmizrāde Liepājas teātra mazajā zālē - koncertzālē Lielais dzintars, kur mazās formas iestudējumam režisors Dmitrijs Petrenko izvēlējies rakstnieka un publicista Paula Bankovska stāstu krājumu Kur pazuda saimnieks?.
Vēsture dzīvnieku acīm
Mēs esam pieraduši, ka par svarīgiem dzīves un vēstures notikumiem uzzinām no cilvēkiem. Bet kā šie notikumi izskatās dzīvnieku acīm, kuri tos piedzīvojuši kopā ar saviem saimniekiem? Pauls Bankovskis savā stāstu krājumā mēģina atbildēt uz šo jautājumu, savus pārdzīvojumus ļaujot paust tieši dzīvniekiem - kaķim, pērļu vistiņai, kanārijputniņam, zirgam un vairākiem citiem. «Mani vienmēr interesējuši cilvēku stāsti, un šajā grāmatā tie ir absolūti tīri, godīgi un nepiesārņoti ar aizspriedumiem vai vērtējumiem, jo tos stāsta nevis cilvēki, bet dzīvnieki, kuri mīl savus saimniekus, neskatoties uz viņu nacionālo piederību. Dzīvnieks vienkārši apraksta to, ko ir redzējis, - kādam tas nepatīk, kādam tas izvēršas traģiski, kādam tas neko nemaina. Man ir ļoti interesanti kopā ar viņiem pafantazēt,» stāsta Dmitrijs Petrenko, uzsverot, ka tas ir neierasts skats no malas uz būtiskākajiem mūsu dzīves un vēstures pavērsieniem. Un režisoram ir svarīgi tie darbi, kas top šeit un šodien - ne tikai ģeogrāfiskajā ziņā, bet arī vērtību un uztveres ziņā.
Māju sajūta veidojas mūsu galvās, un, ja es pats ar sevi jūtos labi un mājīgi, tad mājas ir tur, kur es atrodos šajā brīdī.
Izrādē piedalās aktieri Ilze Trukšāne, Armands Kaušelis un Kaspars Kārkliņš. Iestudējuma scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Marija Ulmane, muzikālo noformējumu veido Anna Ķirse, bet gaismu - Mārtiņš Feldmanis.
Asaru gribas nobirdināt
Izlasījuši visus 13 stāstus, izrādes radošā komanda atlasīja sešus, kas viņus uzrunāja un aizkustināja visvairāk. Jo mērķis nebija iestudēt grāmatu un izstāstīt visu Latvijas vēsturi, bet runāt par to, kas visvairāk rezonē viņos pašos.
«Es, piemēram, vienā stāstā esmu kanārijputniņš, kura saimnieks ir Latvijas laika orķestrants. Ir 30. gadu beigas, nāk iekšā krievi un - viņu izsūta. Un putniņš stāsta, kā dzīvoja viņa saimnieks un - kā nesaprotamā veidā pazudis un nav atgriezies. Diezgan smeldzīgi. Katram stāstam autors pievienojis arī atslēgu - īsu, kodolīgu skaidrojumu par stāsta pamatā esošajiem vēstures notikumiem,» stāsta Armands Kaušelis, atklājot, ka viņu izvēlēto stāstu vēsturiskais fons ir ļoti dažāds - tas sākas ar Dzejnieku un Dzejnieci laikā, kad viņi dzīvoja Šveicē, un kaķi, kas pie viņiem pieklīda, turpinās ar pirmās Latvijas laika beigām, notiek okupācija un - kā to redz saimnieku mīluļi. «Skaidrs, ka, emocionāli pieslēdzoties dzīvnieku redzējumam, kādu asaru gribas nobirdināt, bet tas nav vajadzīgs, jo tekstā jau viss ir pateikts, turklāt dzīvnieki taču neraud. Viņiem galvenais, lai bļoda pilna, lai kāds par to parūpējas,» domā Armands Kaušelis. Viņš par to spriež no savas pieredzes, būdams saimnieks diviem, kā pats saka, «parastiem» kaķiem - Mikam un Morro. Vienu viņš kā mazu kamolīti paņēma no ielas, otru mājās pārnesa sieva - viņš divus mēnešus bija dzīvojis pie saimnieces. «To ļoti jūt, kuram mēnesi ir nācies izdzīvot sētā,» aktieris nosaka, piebilstot, ka Mika un Morro ir viņa pirmie četrkājainie draugi, kopš viņš dzīvo Liepājā. Savulaik Jelgavā, kur viņš dzīvoja privātmājā, vienmēr bija gan suns, gan kaķis.
Sajutis teātra garšu
Kopš 2004. gada Armands Kaušelis ir Liepājas teātra aktieris, bet viņa radošās darbības līkne šo gadu laikā bijusi ļoti kontrastaina - augšā, lejā, augšā, lejā. Nu atkal ir augšā. Ir atgriezusies ticība sev un savai profesijai, un aktierim acis atkal dzirkstī. «Kad 2008. gadā teātrī ienāca jaunais kurss, tostarp astoņi jauni džeki, kuriem acis zibēja un visi gribēja strādāt, es savā ziņā sajutos jau iesūnojis. Iespējams, pat nebiju vairs konkurētspējīgs,» aktieris vaļsirdīgi atzīstas, sakot, ka arī režisori koncentrējās uz jauno kursu kā vienotu kolektīvu, un - viņš palika maliņā. «Komandā ir liels spēks, bet es biju palicis viens. 2004. gadā mēs ienācām teātrī četri - Laura Čaupale, Maija Romaško, es un režisors Mārtiņš Eihe. Pirmos trīs gadus četratā arī lauzāmies, un mums labi gāja, jo nebija konkurentu - mēs bijām 13 aktieru trupa, kas profesionālā teātrī ir maz. Bet, kad ienāca jaunie, viņi cits par citu stāvēja un krita, kas teātrim, protams, ir ļoti labi. Plus viņi mācījās Klaipēdā, Rīga viņus neredzēja, tāpēc nevienu uz Rīgu nepaņēma. Un, ienākuši kā vienots spēks, viņi joprojām ir mūsu teātra trupas kodols,» stāsta Armands Kaušelis.
Dažādas lomiņas jau viņam bija visu laiku, bet pārmaiņas privātajā dzīvē un visādu apstākļu sakritība ietekmēja darbu teātrī, un, laikam ejot, aktieris iekšēji no teātra jau pamazām atvadījās. Bet viss notiek tā, kā tam jānotiek, un viss nokārtojās tā, ka aktierim atgriezās ļoti spēcīga vēlme palikt teātrī, un - tā arī notika. «Ir pierādījusies senā patiesība, ka cilvēkam pašam ir ļoti jāgrib, jādara, un tad viss arī izdodas. Es ļoti gribēju piedalīties izrādē pie Ģirta Šoļa, kurš, debitējot Liepājas teātrī, iestudēja izrādi bērniem Dželsomīno Melu zemē. Un es arī tiku pie viņa. Tās bija vairākas mazas lomiņas, katra atšķirīga, un līdz ar to darbs bija ļoti interesants. Priecīgs, jautrs un absolūti radošs. Tas ir aktiera sapnis - strādāt ar režisoru, pie kura var justies brīvi, atraisīti, var atļauties eksperimentēt, arī kļūdīties, līdz atrast vislabāko risinājumu. Jā, tā varētu teikt, ka šīs izrādes mēģinājumu procesā es atkal sajutu teātra azartu un garšu, kas arī ir šīs profesijas dzinējspēki,» atzīst Armands Kaušelis. Tajā laikā kārtojās arī privātā dzīve, iestājās lielāka iekšējā stabilitāte, un tas ļāva uzdzirkstīt radošumam. «To dauzīšanos nevajag pazaudēt,» viņš uzskata un priecājas, ka radoši ļoti interesants un atraisīts ir arī šā brīža mēģinājuma process pie Dmitrija Petrenko.
Viss sākās ar Zemļanski
«Patiesībā, viss sākās ar režisoru Sergeju Zemļanski, kad viņš pie mums iestudēja Raiņa Induli un Āriju. Es gribēju tajā piedalīties, bet nesanāca. Man ļoti patika izrāde, un, lai arī es sapratu spēles noteikumus, ka krievu skola ir nežēlīga, tur strādā līdz asinīm, es sevī noglabāju failu, ka nākamajā izrādē pie Zemļanska es būšu. Un tā arī notika. Nākamā bija Nikolaja Gogoļa komēdija Precības,» stāsta šā godalgotā iestudējuma jūrnieka Baltazara Baltazaroviča Ževākina lomas atveidotājs. Atgādinām, ka izrāde saņēmusi septiņas 2016./2017. sezonas Spēlmaņu nakts balvas, tajā skaitā - Grand Prix. Tā atzīta par labāko arī Spēlmaņu nakts skatītāju balsojumā.
«Ir dažādi režisori nākuši pāri, un ne par vienu neko sliktu negribas teikt, bet šajā reizē viss kaut kā saslēdzās. Tas nepavisam nebija viegli, bija mežonīgi grūti, bija arī visādi asumi, bet tajos nebija nekā personīga, tikai un vienīgi par darbu. Mēs zinājām, uz ko esam parakstījušies, nu tad arī bija jāstrādā. Un režisors parādīja, kur ir durvis, ja kāds nevar vai negrib...»
Armands Kaušelis stāsta, ka izturēt fiziski smagos Precību treniņus viņam palīdzēja sportiskais rūdījums, jo viņš visu mūžu ir kustējies un fiziski sevi attīstījis. «Spēlmaņu naktī Indra Burkovska jau jokojot izteicās: «Es zināju, ka Maliks [Gatis Maliks] dejo, bet ka Kaušelis vēl var pakustēt...» Uz to pusi jau ir - savs laiks ir nodzīvots, un to arī jūt. Bet - es jau no bērna kājas esmu pagalmā bumbu spēlējis, četrus gadus diezgan nopietni nodarbojies ar cīņas mākslu. Vienu brīdi bija basketbols. Arī augstskolā kustību bija ļoti daudz, tostarp skatuves cīņa. Pēc ilgāka pārtraukuma pagājušovasar atkal biju uz skatuves cīņas meistarklasēm Rakverē Igaunijā, ko organizē Nordic Stage Fight Society,» stāsta sportiskais aktieris, par šo iespēju neaizmirstot pateikties teātra direktoram Herbertam Laukšteinam. Arī ikdienā forma ir jāuztur, tāpēc vismaz trīs reizes nedēļā pats uztaisa kādu workout un regulāri paskrien.
Mēs neesam mūsu prāts
Jauniestudējums Kur palika saimnieks? Armandam Kaušelim ir jau ceturtais šosezon. Pirmais bija muzikālais stāsts Esi sveicināta, bohēma! pie režisora Valda Lūriņa, tam sekoja darbs pie režisores Gaļinas Poliščukas izrādē bērniem Smaragda pils@ta. Enter. Un trešais bija pie režisora Ģirta Šoļa, kurš iestudēja muzikālu komēdiju Biļete uz Tranaju.
Tas ir salīdzinoši daudz, jo katrs prasa ļoti lielu koncentrēšanos, precizitāti, fizisko un garīgo spēku. Kur viņš to atgūst? «Spēku dod ģimene. Es teikšu skarbi: ja attiecības savā starpa ir palikušas par slogu, tad ir ļoti grūti un mokoši dzīvot, un ir tik ļoti labi, ka mājās ir nevis karalauks, kur tu ej karot, bet miers un sapratne. Dzīvnieki arī to jūt, it sevišķi kaķi,» aktieris pasmaida un atzīst, ka spēkus atgūt noteikti nepalīdz alkohols, kā kādreiz likās. Drīzāk tas ir tagadnes spēks - ceļojums, kurā viņš dodas, mācoties atstāt aiz sevis savu ego un analītisko prātu. «Ir tāda grāmata Tagadnes spēks, kuras autors ir Ekharts Tolle. Tie nav garīgi meklējumi, tas ir ceļvedis uz mieru ikdienā, mēs neesam mūsu prāts, kurš gandrīz vienmēr ir nemierīgs, ka ir iespējams atbrīvoties no psiholoģiskajām sāpēm un ka patiesais cilvēka spēks rodams, tikai padodoties tagadnei. Jo tagadnē, pašreizējā mirklī taču problēmu nav, viss ir brīnišķīgi!» uzsver Armands Kaušelis. Viņaprāt, problēmas ir cilvēku izdomājums, jo - nav jau problēmu, ir tikai situācijas, kas jāatrisina. «Un, ja tu ej pa dzīvi ar tagadnes sajūtu, nav problēmu. Ja dabū nost liekos fonus - ja tu negremdējies pagātnē un negaidi brīnumus no nākotnes, ja tu neskrien līdzi savām domām un iekšējam troksnim, tu vari būt šeit un tagad. Un, ziniet, tas strādā: šeit un tagad noņem visu lieko, un ir brīvāka, tukšāka telpa, kur ir prieks un vieglums, kur viss ir tā, kā ir, nevis tā, kā bija vai kā gribam, lai būtu. Gluži kā pie dzīvniekiem - pavērojiet, cik viņi ir tagadnīgi, patiesi. Protams, man kā aktierim tie foni ir vajadzīgi, jautājums tikai, kad es tos velku ārā. Vai man tos vajag ikdienā? Nē, nevajag,» viņš sapratis.
Visu var mainīt
Armands Kaušelis ir dzimis Jelgavā, dzīvojis Rīgā un nu jau 14 gadu dzīvo Liepājā. «Māju sajūta veidojas mūsu galvās, un, ja es pats ar sevi jūtos labi un mājīgi, tad mājas ir tur, kur es atrodos šajā brīdī. Mēs visi esam ļoti vienoti, un visa pasaule, kas ir skaista un brīnišķīga, ir mūsu mājas. Mājas ir atpakaļ pie sevis, savā tukšumiņā, savā klusumā. Nekur ārpus sevis mieru nevar atrast. Skaidrs, ka, gadiem ejot, esmu uzkrājis dažādu pieredzi, arī sāpīgu, manī ir izveidojies zināms uzslāņojums. Bet, manuprāt, ceļš mājup ir ņemt tos slāņus nost un palikt tukšākam, brīvākam. Protams, ir svarīgi apzināt tos procesus, jo arī profesija to pieprasa - saprast, kas ar mani pašu notiek, ko es varu un ko es nevaru,» aktieris nosaka, piebilstot, ka tagad ir dzīves posms, kad gribas meklēt brīvības sajūtu, bez ciešanām un smaguma. «Esmu sapratis: ja ir pienācis brīdis, kad esmu noguris un pats sev apnicis, tad ir iespējams, ka visu to varu mainīt. Ir grūti, bet es to varu.»
***
Armands KAUŠELIS
• Liepājas teātra aktieris (kopš 2004. gada)
• Dzimis 1981. gada 26. oktobrī Jelgavā
• Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmijas Humanitāro zinātņu bakalaurs ar apakšprogrammu Dramatiskā teātra aktieris (2004)
• Repertuāra lomas: P. Bankovska darba Kur pazuda saimnieks? iestudējumā, Virsprezidents Borgs, klerks, Meisons, robots (R. Šeklija muzikālā komēdija Biļete uz Tranaju), Ellas tētis, Gremonis, Oza spēles moderators, Oza spēles modulis (iztēles spēle visai ģimenei Smaragda pils@ta. Enter), bohēmas viesis (muzikālais stāsts par laiku Esi sveicināta, bohēma!), Ževākins (N. Gogoļa komēdija Precības), Teātra direktors Domisol, policists un stāstnieks (Dž. Rodāri Dželsomīno Melu zemē), Jānis Zvirbulis (T. Vaildera Mūsu pilsētiņa, R. Bugavičutes versija par Liepāju)
• Otrreiz precējies. Divi dēli (no pirmās laulības): Magnuss (12) un Kristians (8)
