«Cilvēks, ietekmējoties no ārējiem apstākļiem, rada savu dzīves modeli un pats ir neapmierināts ar to. Pienāk brīdis, kad šim jaunajam vīrietim viss ir līdz kaklam, viņš meklē ārēju veidu, kā tikt prom no savas pašreizējās dzīves, un nevis maina sevi, bet meklē citu planētu. Patiesībā – tā ir bēgšana,» – tā par savu jaunāko lomu muzikālā komēdijā pieaugušajiem Biļete uz Tranaju saka aktieris Kaspars Kārkliņš. Sestdien, 10. martā, Liepājas teātrī jauniestudējuma pirmizrāde.
Izrādes pamatā ir amerikāņu rakstnieka Roberta Šeklija (1928-2005) stāsts ar tādu pašu nosaukumu. Iestudējums solās būt neparasts, jo pārstāv žanru, kas ne pārāk bieži nonāk uz teātra skatuves - zinātnisko fantastiku, turklāt režisors Ģirts Šolis to iestudē kā muzikālu darbu - savā veidā kā eklektisku koķetēriju starp dažādiem teātra mākslas žanriem.
Izrādes galvenais varonis Marvins Gudmens, vīlies gan valsts pārvaldē, gan cilvēkos, nolemj pamest Zemi un doties uz Visuma nostūrī esošo Tranaju - miermīlīgu, ziedošu, laimīgu pārpilnības zemi, kuru apdzīvo nevis svētie, skeptiķi vai intelektuāļi, bet gluži parasti cilvēki, kuriem izdevies īstenot utopiju. Kā lai citādi izskaidro faktu, ka uz Tranajas nav nabadzības, noziedzības, cilvēki ir laimīgi un pārtikuši? Neticamā kārtā tieši tur Marvins Gudmens arī nokļūst. Marvina Gudmena lomu atveido Kaspars Kārkliņš, pārējās lomās - Egons Dombrovskis, Ilze Jura, Armands Kaušelis, Viktors Ellers, Signe Dancīte, Edgars Pujāts, Sandis Pēcis un Pēteris Lapiņš. Iestudējuma radošajā komandā ir arī komponists Miks Frišfelds, scenogrāfs Oskars Dreģis, kostīmu māksliniece Arune Daukantaite (Lietuva), horeogrāfe Katrīna Albuže, video mākslinieks Pēteris Brīniņš un gaismu mākslinieks Klāvs Gūtmanis.
Par sevi, par lielajiem procesiem
Kad galvenās lomas atveidotājs Kaspars Kārkliņš pirmo reizi izlasījis Roberta Šeklija stāstu, pirmais iespaids bija, ka tas ir «aizraujošs un asprātīgs darbs», bet, sākot analizēt un iedziļinoties, atskārtis, ka «autors, lai arī vieglā manierē, runā par cilvēkam ļoti būtiskām lietām». Lielā mērā par tādām, par kurām ikdienā daudzi nemaz neaizdomājas, arī par to, kas cilvēkam pašam sevī būtu jāmaina, lai viņa dzīve mainītos. «Cilvēks, ietekmējoties no ārējiem apstākļiem, rada savu dzīves modeli un pats ir neapmierināts ar to. Tas arī, iespējams, veido cilvēka iekšējo pasauli. Un tad pienāk brīdis, kad šim jaunajam vīrietim viss ir līdz kaklam, viņš meklē ārēju veidu, kā tikt prom no savas pašreizējās dzīves, un viņš nevis maina sevi, bet meklē citu planētu. Patiesībā - tā ir bēgšana. Negribu pārāk daudz atklāt, bet viņš nonāk arī pie iekšējām atziņām. Mazliet līdzīgs Sprīdīša stāstam - meklēt laimi kaut kur citur, lai gan, iespējams, laime un labās dzīves sajūta, dzīvošanas prieks ir tepat blakus, iespējams, mūsos pašos,» saka Kaspars Kārkliņš. Aktieris piebilst, ka diez vai mūsdienās kādu var pārsteigt ar ideju par ceļošanu uz citām planētām, kā tas bija pagājušā gadsimta vidū, kad Roberts Šeklijs rakstīja šo darbu, tomēr režisora izvēlētajā materiālā ir daudzi citi slāņi, kas arī mūsdienās ir aktuāli.
Kaspars Kārkliņš atzīst, ka daudzas lomas pie aktieriem atnāk īstajā brīdī, iespējams, viņiem pašiem to īsti neapzinoties. Marvina Gudmena loma esot aktieri mudinājusi vairāk domāt par daudziem būtiskiem jautājumiem savā dzīvē, bet laiks pirms pirmizrādes ir tik blīvs un saspringts, ka jāļauj domām «nosēsties». «To, kā loma ietekmējusi mani personiski, varēšu saprast tikai pēc kāda laika, tomēr tas ir fakts - tā ir mudinājusi mani vairāk, iespējams, citādāk padomāt par lielajiem procesiem, par sabiedrību un sevi, un man tuviem cilvēkiem.»
Septiņi gadi Liepājā
Rit jau astotā sezona, kopš Kaspars Kārkliņš kopā ar saviem kursabiedriem pievienojās Liepājas teātrim. Ienākot teātrī, visiem bijis milzīgs azarts visu izzināt un saprast, un Kaspars atzīst, ka šo sajūtu viņš mēģina saglabāt joprojām. «Šīs profesijas būtība ir - centies nezināt. Tagad arī saprotu, ka taisnība ir teicienā - jo vairāk zini, jo mazāk zini. Jo vairāk man gadu, jo lielāka man pieredze, jo biežāk sevi pieķeru pie domas, ka vispār neko nezinu un nesaprotu. Un tad atkal ir interesanti visu izzināt. Es negribu nonākt tajā stāvoklī, kad visu zinu. Ceru, ka pats sev un arī skatītājiem nekļūšu vienmuļš un neinteresants, sākot atražot jau atrastus un reiz izmantotus paņēmienus. Daudz kas atkarīgs arī no režisoriem, jo arī viņi dod lomas, kas parocīgākas konkrētam aktierim, bet dažbrīd gribētos, lai viņi iedod pavisam pretēja ampluā lomas, jo tas varētu raisīt citu garšu...» atzīst aktieris.
Kopš ienākšanas Liepājas teātrī Kaspars Kārkliņš ir ļoti lutināts ar lomām, arī ar profesionāliem novērtējumiem - viņš ir saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada jaunais skatuves mākslinieks par Aleksandra Čaka lomu izrādē Spēlē, Spēlmani!, kā arī nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktieris otrā plāna lomā. «Ceru, ka tā būs arī turpmāk. Ceru, ka man būs dažādas un spilgtas lomas,» viņš pasmaida un piebilst, ka dažbrīd lomu daudzums pašam šķiet nomācošs, uzmācas pat rutīnas sajūta, tomēr šādas domas ātri pāriet, jo īpaši pirms jaunas izrādes nodošanas skatītāju vērtējumam.
Kad jauno aktieru kurss, kas profesijā skolojās Klaipēdā, ienāca teātrī, visiem galvenais bija tikai teātris, no rīta līdz vakaram. «Paralēli katrs sev meklēja dzīvesvietu un kārtoja citas praktiskas lietas, līdz ar to mums visiem vienojošais bija teātris. Šobrīd situācija pamainījusies - visiem ir ģimenes, mūsu kursam ir tik daudz mazu jauku bērneļu, un nu mums ir kopīga valoda ne tikai par teātri. Es ticu, es gribu ticēt, ka mūsu kurss joprojām ir kā viena dūre attiecībā uz profesiju un darbu. Mainās ārējie apstākļi, iespējams, arī iekšējie, bet es zinu, ka profesijas pamati mums pamatīgi ielikti. Gribu pat teikt - ar misijas apziņu pret šo darbu.»
Ar brīvu vietu operatīvai atmiņai
Jo īpaši liels prieks aktierim ir par to, ka teātrī netiek aizmirsts par visjaunāko skatītāju, ik sezonu tiek veidotas izrādes bērniem, rūpējoties ne tikai par vismazākajiem skatītājiem šobrīd, bet arī par savu skatītāju nākotnē. «Manai meitiņai Martai, kurai drīz būs trīs gadi, ļoti patīk nākt uz teātri. Viņa savu pirmo izrādi - Pūt, vējiņi! brīvdabas izrādi - skatījās, precīzāk, klausījās, guļot ratiņos. Maziem bērniem teātris ir ļoti aizraujoša vide, brīnišķīga pasaule, ko piedzīvot,» uzskata tētis. Viņš gan atzīst, ka tieši šīs brīnišķīgās pasaules dēļ kādu laiku pirms pirmizrādēm, kad teātrī tiek pavadītas dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram, meita tēti redzot tikai reizi dienā - kad no rīta viņš meitu ved uz bērnudārzu. Par iecietību un pacietību viņš ir pateicīgs savai sievai Zanei, kura gan ļoti labi zina teātra specifiku. «Savu nākamo sievu sastapu 2010. gadā teātrī, kad iestudēja izrādi Vestsaidas stāsts un viņa tajā piedalījās kā dejotāja. Tā mēs iepazināmies. Visu šo laiku viņa ir bijusi kopā ar mani - visos priekos, visās bēdās. Zane labi zina teātra aizkulises, ir sadraudzējusies ar maniem kolēģiem...» stāsta Kaspars Kārkliņš.
Lielu daļu dzīves Kaspars Kārkliņš ir dzīvojis Mazsalacā, pēc tam ģimene pārcēlusies uz Valmieru, kur pagājuši vidusskolas gadi. «Mana ģimene joprojām tur dzīvo. Šobrīd retāk sanāk turp aizbraukt, bet mēs regulāri sazināmies, viņi vienmēr gaida, kad Liepājas teātris brauc uz Valmieru, bet, protams, mēs braucam, arī ciemos viens pie otra. Ieskaitot studiju laiku Klaipēdā, nu jau 12 gadus esmu prom no vietas un cilvēkiem, par kuriem, šķiet, zināju visu. Pie attāluma pierod. Tas arī nav šķērslis, lai satiktos. Protams, vienmēr ir problēmas ar laiku,» nosaka ģimenes galva. Un laiku aizņem ne tikai teātris un ģimene, bet arī elementāra nepieciešamība emocionāli un fiziski atjaunoties, uzturēt sevi labā formā. Kasparam vislabākā atjaunošanās ir sportošana, jo īpaši basketbola spēlēšana, kā arī aktīva atpūta dabā kopā ar ģimeni. «Sportošana man ir sava veida joga, jo sportojot var pilnībā atslēgt prātu no teātra, no ikdienas. Un tajā pašā laikā tas ļoti vajadzīgs profesijai. Teiksim, šobrīd mūsu teātra titulētākā izrāde Precības prasa, lai aktieri būtu labā fiziskā formā, un kas zina, kas vēl būs. Liepāja vispār ir burvīga vieta - tepat ir jūra, var izstaigāties, tālu nav arī lauki, kur aizbraukt izvēdināt galvu. Mums patīk visiem trim braukt ar riteņiem,» saka Kaspars Kārkliņš.
Tikai divas nedēļas viņam būs dotas, lai ievilktu elpu pēc šī iestudējuma, un tad jau jāķeras klāt nākamajam. «Pirmo reizi man būs iespēja spēlēt mazajā zālē - koncertzālē Lielais dzintars ir eksperimentālā zāle, kura jau ir oficiāli piešķirta teātrim. Būs interesanti. Par šo formātu jau sen esmu sapņojis. Domāju, ka skatītājiem ļoti vajadzīgas šāda formāta izrādes. Ļoti daudzi skatītāji atzīst, ka viņiem tā ir pavisam citādāka teātra skatīšanās pieredze,» uzskata Kaspars Kārkliņš.
Plānus vasarai Kārkliņu ģimene varēšot kalt tikai īsi pirms atvaļinājuma sākuma, jo iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka ļoti strauji var uzrasties kāds projekts, piemēram, filmēšana. Tā bijis arī ar lomu filmā Nameja gredzens, kuras uzņemšanas laukumā pavadīts apmēram mēnesis. «Pērn saplānojām atpūtu vasarai, bet filmēšanās dēļ viss strauji mainījās. Man ļoti patīk piedalīšanās dažādos projektos, ne tikai kino. Noteikti pienāks vecums, kad teikšu - nē, tagad man ir brīvs, piedodiet - nebūšu, bet šobrīd es pieņemu to, ko dzīve piedāvā, vairāk vai mazāk pakļaujos apstākļiem. Protams, ar laiku tas varētu mainīties, jo tomēr ir vajadzīgs laiks arī ģimenei. Protams, esmu pateicīgs savai sievai un meitai, kas ļoti daudz dzīvē liek par daudz ko domāt un aizdomāties, daudz ko «salikt pa plauktiem»,» saka Kaspars Kārkliņš. «Man arī patīk vienkārši būt atvērtam, neko negaidīt pirms laika, jo tas tikai aizņem tavu, kā mūsdienās mēdz teikt, operatīvo atmiņu smadzenēs.»
***
Kaspars KĀRKLIŅŠ
• Liepājas teātra aktieris
• Dzimis 1987. gada 15. janvārī
• Dzīvesbiedre Zane strādā skolā, meitai Martai drīz būs trīs gadi
• Absolvējis Valmieras Pārgaujas ģimnāziju (2007), Klaipēdas universitātes aktieru nodaļu (2011)
• Lomas Liepājas teātra repertuārā esošajās izrādēs:
Marvins Gudmens (R. Šeklija Biļete uz Tranaju, 2018), Andris (Esi sveicināta, bohēma!, 2017), Jaičņica (N. Gogoļa Precības, 2017), Busigins (A. Vampilova Vecākais dēls, 2016), Veročka (I. Turgeņeva Mēnesis uz laukiem, 2016),
Robērs (M. Kamoleti Boeing, Boeing, 2014) u.c.
• Saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada jaunais skatuves mākslinieks par Aleksandra Čaka lomu izrādē Spēlē, Spēlmani! (2010./2011. gada sezonā).
• Nominēts Spēlmaņu nakts kategorijā Gada aktieris otrā plāna lomā (2015./2016. gada sezonā)