Aktieris Ģirts Rāviņš. Dod laikam laiku

«Es dzīvoju pēc principa: dod laikam laiku. Ir pagājis tikai pusgads, un es vēl mēģinu saprast, kas ir mans jaunais «es»... Jo puse dzīves ir pagājusi teātrī – šī man būtu bijusi divdesmitā sezona –, un patiesībā es jau neko citu neesmu darījis,» atzīst aktieris Ģirts Rāviņš. Kopš pagājušā rudens viņš vairs nav Valmieras drāmas teātra (VDT) štatā.

Jau otro mēnesi aktieris ik nedēļu mēro ceļu no Valmieras uz Rīgu, kur pie režisores Intas Gorodeckas filmējas TV3 seriālā Svešā seja, kur viņam iedalīta mazrunīgā pavāra Oresta loma. Bet jaunnedēļ, 2. martā, viņš Rūda lomā būs uz M. Čehova Rīgas Krievu teātra skatuves, kur VDT viesosies ar režisora Vara Braslas iestudēto komēdiju Nepabeigtās kāzas.

Ir tikai viens teātris

Aktieris Ģirts Rāviņš VDT šobrīd spēlē vairs tikai tajās izrādēs, kas palikušas repertuārā - Nepabeigtās kāzas, Emmijas laime un Smaržo sēnes. Un vēl Māras Ķimeles šosezon iestudētajā Eiridīkē.

«Tagad domāju par kaut ko savu, par savu jauno pašizpausmes veidu,» viņš saka, satikts Rīgā, brīdi pirms filmēšanās Svešajā sejā. «Lai arī esmu dzimis rīdzinieks, sevi uzskatu par valmierieti, un ir tikai viens teātris, ar kuru varu sevi asociēt - jo divdesmit gadu garumā gan darbs, gan sadzīve tika būvēta Valmierā. Un tagad ir tā...» viņš neslēpj.

«Jā, man pēdējos gados nav bijušas nesošās lomas, tiki otrie plāni, bet... katram plānam ir savs uzdevums. Un, lai motors strādātu, ir jābūt daudzām skrūvītēm,» aktieris aizdomājas, atzīstot, ka pirms jaunās sezonas nekādi priekšvēstneši neliecināja, ka teātrī būs šāda veida pārmaiņas. Turklāt tās skāra ne tikai aktierus - teātrī esot daudz jaunu seju.

Tam noteikti ir jēga

Sākotnēji, uzzinot, ka teātrim vairs nav vajadzīgs, aktieri pārņēma rūgtums un piezagās doma nespēlēt arī palikušajās izrādēs, taču jau mirkli vēlāk viņš apzinājās, ka tādējādi nodarītu pāri tiem kolēģiem, kuri pie tā nav vainīgi. «Maksimālisms pieder jaunībai. Es sapratu, ka ar savu emocionālo spītību neko neiegūšu. Turklāt, turpinot iesākto, es varu ne tikai kaut ko nopelnīt, bet arī iegūt sev zināmu mieru. Jo šis ir pārmaiņu laiks, ne tikai teātros, un tas, manuprāt, saistīts ar agresijas līmeņa pieaugumu pasaules mērogā. Ar nepieciešamību kaut kur izlādēties. Ar nedrošību par savu vietu. Bet es savā ziņā no tā tagad esmu atbrīvots, jo man vairs nav tā stresa, ar ko ikdienā saskaras tie, kuriem jāveido attiecības ar kolēģiem un priekšniecību. Tagad repertuāru saskaņo ar mani, un tajā ziņā tagad jūtos daudz brīvāks,» stāsta Ģirts Rāviņš. Bet viņš nenoliedz, ka ir vēl vajadzīgs mazliet laika - jo pagājis vien pusgads -, lai varētu no tā visa distancēties un saprast, kā dzīvot tālāk, ko darīt. «Mēs jau paši piešķiram nozīmi un krāsas tam, kas ar mums notiek, jo patiesībā jau tam nav ne smaržas, ne garšas, tā visa ir mūsu iedoma. Jo, ja paskatāmies vēsturē, tad daudzi veiksmīgi cilvēki par tādiem kļuvuši tikai tāpēc, ka ar viņiem, kā pašiem savulaik šķita, notika sliktākais. Bet, kā vēlāk izrādījās, tas bija pagrieziena punkts, lai viņi kļūtu par to, par ko vēlāk kļuva. Un es ticu, ka arī manā dzīvē tam noteikti ir jēga. Tikai šobrīd vēl ir pāragri izdarīt secinājumus,» saka Ģirts Rāviņš. Viņaprāt, viss atkarīgs no tā, cik ilgi cilvēks ir gatavs sēdēt peļķē un gausties, ka ir slapjš. «Protams, ir cilvēki, kuri netiek tam pāri, nemitīgi kultivējot iekšējo aizvainojumu. Es domāju, ka tiku tam pāri diezgan ātri. Es gan vairs neesmu tik aktīvs uz teātri gājējs, jaunākās izrādes neesmu redzējis, bet ne tāpēc, ka to negribētu - tikai tāpēc, ka es to gribu darīt kopā ar sievu, un mums vienkārši ir jāsaskaņo laiki.»

Sieva prasa kotletītes

Aktieris atklāj: kādreiz sapņojis, ka gribētu filmēties seriālā, un pirms pieciem gadiem šāda iespēja arī parādījās - daktera Margota Vilkābeles lomā TV3 seriālā UgunsGrēks. Tagad viņš saka, ka tā bija iesildīšanās, lai varētu turpināt Svešajā sejā. «Seriālā viss jādara ātri. Tur nav laika pusotru mēnesi mēģināt, sēdēt pie galda un analizēt. Ir ātri vienam pie otra jāpierod, ātri viss jāapgūst, sevi jāmobilizē un ātri arī jāizdara. Pat ne ātri, momentā,» saka Oresta lomas atveidotājs. Viņš spēj saprast tādu cilvēku, kāds seriālā ir viņa atveidojamais varonis, bet - abiem nav nekādas līdzības. «Viņam ir grūti komunicēt ar cilvēkiem, bet es dzīvē esmu daudz un aktīvi komunicējis, un es ļoti labi jūtos uz skatuves. Taču es spēju saprast, kā viņš jūtas svešā vidē.»

Taujāts, vai varbūt arī kotletītes viņš varētu uzcept tikpat garšīgas, kā to pierādījis viņa Orests, aktieris nosmej, sakot, ka droši vien jau varētu. Bet ar ārkārtīgi lielu izdomu virtuvē gan nevarētu lepoties, jo, strādājot teātrī, ēst gatavošanai nekad nav bijis daudz laika. Arī tagad pa virtuvi pamatā rosās sieva. Taujāts, vai Inese neprasa, lai arī mājās «Orests» viņai uzcep savas slavenās kotletītes, Ģirts pasmaida un saka, ka prasa gan un tieši kotletītes.

Strādāt savā profesijā

Kopš rudens, kad sakās jaunā teātra sezona, Ģirtam ir jūtami vairāk brīva laika. «Jā. Dažreiz ir koncerti, kam jāgatavojas. Kopš gada sākuma ir seriāls, kas nozīmē regulāru braukāšanu uz Rīgu. Pārējā laikā ir mājas solis - gādāju par to, lai sieva, pārnākot no darba, justos jauki. Un gaidīta. Viņa ir ģimenes ārste, un darbs ir ļoti nogurdinošs, jo komunikācija ar cilvēkiem, kur katrs prasa individuālu pieeju, ir diezgan trauksmaina. Domāju, ka aktiera profesija ir vieglāka, jo mums tomēr ir ceturtā siena, kas šķir no skatītājiem, tādējādi palīdzot saglabāt sevi,» domā aktieris.

«Es dzīvoju pēc principa: dod laikam laiku. Ir pagājis tikai pusgads, un es vēl mēģinu saprast, kas ir mans jaunais «es»... Man ir četrdesmit divi gadi, un, ja agrāk domāju, ka šajā vecumā varbūt arī var pārorientēties uz citu profesiju, tad tagad saprotu, ka no radošas profesijas tas ir grūti, jo, ja divdesmit gadus tu neko citu neesi darījis, vienkārši trūkst konkrētu praktisku iemaņu,» viņš spriež. Tāpēc aktieris joprojām cer strādāt savā profesijā. «Man ir kāda grāmata, ko ļoti lēnām lasu un no kuras varētu uztaisīt ko izrādei līdzīgu. Bet - kas vispār šodien ir tas, kas interesē skatītāju? Kā viņu šodien uzrunāt? Jo man liekas, ka klasiskā teātra ēra ir ne gluži beigusies, bet tai vairs nav tādas nozīmes, kāda bija vēl pirms pieciem, desmit gadiem. Kaut kas ir mainījies. Tāpēc saprotams, ka teātris mēģina mainīties, atbrīvojas no liekā un meklē savu ceļu pie skatītājiem. Arī mani kā cilvēku interesē nevis tas, ko cilvēki šodien visvairāk patērē un ko varētu vislabāk pārdot, jo ar to nodarbojas ārkārtīgi daudzi un ar to šī niša ir pārsātināta, bet tas, kas cilvēkam šodien šajā pārtērēšanās laikā visvairāk būtu nepieciešams. Vēl neesmu līdz galam sapratis, kas tas ir,» Ģirts nosaka. Bet viņš tic, ka tie augstākie spēki, kas viņu nostādījuši šābrīža situācijā, dos kādu zīmi, kas tas varētu būt. «Varbūt arī nedos, jo varbūt man tas nemaz nav jādara. Nezinu. Vēlāk paskatīsimies. Jo to saprast varēs tikai no attāluma, ar laika distanci.»

Ģirts RĀVIŅŠ

- Aktieris

- Dzimis 1975. gada 17. septembrī Rīgā

- Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļa (1997)

- 19 sezonas bijis Valmieras Drāmas teātra (VDT) štata aktieris (1997-2017)

- Lomas VDT: Autobusa šoferis (Ž. Anuijs Eiridīke, 2017), Rūdis (A. Lapiņš Nepabeigtās kāzas, 2017), Bruno, Emmijas dēls (Emmijas laime, 2016), Aivars (G. Priede Smaržo sēnes, 2015)

- Lomas TV: Margots Vilkābele TV3 seriālā UgunsGrēks (2013), pavārs Orests TV3 seriālā Svešā seja (2018)

- Kopā ar četru Latvijas teātru dziedošajiem aktieriem piedalās mūziklu koncertā Sounds of the Music (2017)

- Piedalījies radošās apvienības Nomadi, apvienības ARS NOVA un neatkarīgā teātra Kabata izrādēs

- Kino loma: dokumentālajā filmā Valkyrie Limited (studija Lokomotīve, rež. D. Sīmanis, jr., 2009)

- Precējies (2017), sieva - ģimenes ārste Inese Rāviņa

- Dēlam Armandam ir 17 gadu