Ģimenes drāma par dzimšanu, nāvi un mīlestību
«Tas ir stāsts par cilvēku vajadzību sarunāties vienam ar otru, un tā ir ļoti sarežģīta lieta – jo nereti pat ļoti tuvi cilvēki nezina, ko teikt un kā izturēties vienam pret otru,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris Kaspars Zvīgulis (36).
Viņam šovakar pirmizrāde - franču dramaturga Žana Lika-Lagarsa lugā Tas pasaules gals, ko LMT Jaunajā zālē iestudējusi režisore Ināra Slucka.
Jauns cilvēks pēc daudzu gadu prombūtnes, ko pavadījis tālu no mājām, atgriežas pie ģimenes provinces pilsētā, lai pavēstītu mātei, brālim un māsai kādu bezgala svarīgu jaunumu par savu dzīvi. Izrādās, ka to izdarīt nemaz nav tik viegli - iepriekš izplānotā mierīgā saruna izvēršas par senu aizvainojumu un neatrisinātu attiecību vētru. Lomās: Kaspars Zvīgulis, Dace Bonāte, Sanita Pušpure, Evija Skulte un Ivars Kļavinskis.
Žans Liks-Lagarss (1957-1995) ir ievērojamākais franču 20. gadsimta otrās puses dramaturgs, kuru kā dramaturgu pa īstam atzina tikai pēc viņa nāves un kuru Latvijā pazīst tikai pēc viņa lugas Spēles varoņi, kā arī Ksavjera Dolana filmas Tas ir tikai pasaules gals (2016).
«Jau šobrīd Lagarsa lugas pieskaitāmas pie franču dramaturģijas klasikas, un viņš ir Francijā visvairāk spēlētais mūsdienu dramaturgs līdzās Čehovam un Moljēram. Autors, kurš vienkārši un dziļi stāsta stāstus par mūžīgām tēmām - dzimšanu, nāvi un mīlestību,» saka jauniestudējuma režisore.
«Šis stāsts ļoti sasaucas gan ar manu bērnību, gan ar ļoti daudzu to cilvēku dzīvi, kuri piedzīvoja padomju laikus - jo tajā laikā jau nevienu neinteresēja, kā tu jūties...» saka Luija lomas atveidotājs Kaspars Zvīgulis. «Tādu ģimeņu sarunu jau tolaik nebija, un pēc tām arī nebija vajadzības, jo bija skaidra sistēma, kā ir jādzīvo un kā jāstrādā. Bija jāiet uz skolu un jāmācās, bija jākaplē bietes, un tev neviens nejautāja, vai tev tas patīk vai nē, neiedomājās, ka varbūt tev ir vajadzīgs atbalsts... To mēs saprotam tikai tagad, mūsdienās,» saka Kaspars Zvīgulis. Viņš atzīst, ka reizēm, runājoties ar savu meitu, viņam rodas jautājums: nu kā skolā var būt grūti...? Bet tad izrādās, ka meitai vienkārši ir vajadzība aprunāties ar tēti.
«Es jau esmu pēdējais vecums, kas ir izbaudījis padomju sistēmu. Mans brālis, kurš ir četrus gadus jaunāks, to tik daudz nav dabūjis, un viņam arī ir cita attieksme. Piemēram, ja mums ģimenē vajag kaut ko apspriest, tieši brālis ir tas, kurš mudina: «Parunājamies!» Bet nu, protams, mamma jau šad tad pajautā, kāpēc mēs viņai neko nestāstām... Tad saprotam, ka vajag parunāties, un mēs arī cenšamies to darīt. Tāpat arī ar meitu cenšos runāt,» stāsta Žanetes (14) tētis.
Līdzīgi kā viņa atveidojamais varonis, arī Kaspars Zvīgulis ilgāku laiku ir bijis prom no mājām, prom no darba teātrī. Tikai atšķirībā no Luija viņš deva par sevi ziņu, ģimene zināja, kur viņš ir, un arī meita brauca pie tēta. «Izrādē ir mazliet sarežģītāka situācija - gan Luija paša rakstura iezīmes, gan bērnības problēmas, ko viņš centās slēpt. Iemesli, kāpēc viņš aizbrauca, protams, ir citi, bet to prombūtnes sajūtu es zinu, jā.