«Vēl pirms trim četriem gadiem man likās, ka visu zinu un par visu varu izteikties, tikai ļaujiet, bet tagad esmu drusciņ nomierinājies. No vienas puses – es vairāk apzinos savu vērtību, bet no otras – esmu kļuvis piezemētāks,» atzīst Liepājas teātra aktieris Gatis Maliks.
Viņam piektdien pirmizrāde - režisora Regnāra Vaivara jauniestudējumā Zilā istaba.
Britu dramaturgs Deivids Heirs (1947) lugu Zilā istaba (The Blue Room) sarakstījis 1998. gadā, par pamatu ņemot austriešu rakstnieka Artura Šniclera (1862-1931) darbu Rondo (Reigen, 1900). Tas ir stāsts par desmit pāriem desmit negaidītās situācijās: prostitūta un taksists, taksists un kalpone, kalpone un students, students un precēta sieviete, precēta sieviete un deputāts, deputāts un modele un tā tālāk. Tie ir desmit stāsti par mīlestību, seksu un jaunu dzīvi, kurā ik reizi satiekas iepriekšējā stāsta varonis ar nākamo, lai atkal ļautos attiecību sarežģītajiem līkločiem.
«Manuprāt, šis ir stāsts par cilvēku vēlmi attīrīt sevi no šaubām, nedrošības un nepatīkamām pagātnes atmiņām. Jā, bieži vien ļoti absurdā un smieklīgā veidā, bieži vien uz otra cilvēka rēķina. Bet ar vienu mērķi - atkal izjust patiesu mīlestību. Tīri mani, mazgā mani, un es atkal kļūšu baltāks par sniegu,» par savu jauniestudējumu saka režisors Regnārs Vaivars. Viņš tam devis apzīmējumu «kamerkomēdija divos cēlienos un desmit istabās». Lomās: Inese Kučinska, Agnese Jēkabsone, Gatis Maliks un Leons Leščinskis. Kostīmu māksliniece Madara Botmane, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis un scenogrāfa asistents Toms Grīnbergs. Scenogrāfiju un kustību partitūru veido pats režisors.
Visi viens otru moka
«Kad pirms pāris nedēļām jautāju režisoram, par ko ir izrāde, viņš atteica, ka par mīlestību, protams. Bet nākamajā dienā viņš precizēja, ka tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri meklē mīlestību un laimi, bet dara to, pakāpjoties viens uz otra. Un tā arī ir - visi viens otru mazliet čakarē un moka, neviens nezina, kur rast mīlestību un piepildījumu, un meklē to citu cilvēku dzīvēs, vairāk vai mazāk traucējot citiem dzīvot. Par cilvēkiem, kuri netiek ārā paši no savām istabām, no savām skumjām un vientulības,» mirkli pirms pirmizrādes stāsta aktieris Gatis Maliks. Viņš savu atveidojamo tēlu - studenta un dramaturga - kontekstā šajā laikā vairāk aizdomājas par godīgumu un par nodevību attiecībās. «Šīs pārdomas ir grūti ietērpt vārdos,» viņš saka, piebilstot, ka laikam ir svarīgi nedarīt otram sāpīgi un nedarīt tā, lai pašam sāp. Bet - kā saprast, kurā brīdī rozā brilles nokritīs, kaut kāds periods beigsies un paliks sāpīgi? Un kur ir tā atslēga, lai tas nesāpīgais periods turpinātos pēc iespējas ilgāk? «Režisors mums uzdeva jautājumu, ko mēs paši darām, lai attiecībās kļūtu tīrāki. Manuprāt, ir jācenšas nesasmērēties, lai pēc tam nebūtu jāattīrās. Bet, ja nu tā ir sanācis, tad - būt godīgam. Pret sevi un pret otru.»
Trīs darbi pēc kārtas
Gatim Malikam šī ir pirmā sadarbība ar režisoru Regnāru Vaivaru. «Viņš ir ļoti saudzīgs pret aktieriem. Viņš mēģina ļoti intensīvi, dod arvien jaunas idejas, ka brīžam pat netiekam viņam līdzi. Bet vispār es esmu ļoti priecīgs, ka pie viņa strādāju, jo viņš ir foršs džeks. Protams, katram savu darbiņu ir jāmēģina darīt ar prieku, bet, ja vēl režisors rada vēlmi strādāt un palīdz, tas ir ļoti, ļoti vērtīgi. Es tiešām no Regnāra esmu ļoti pozitīvi iespaidots,» atzīst aktieris.
Tūliņ pēc Zilās istabas viņam būs darbs pie režisora Viestura Meikšāna, kurš iestudēs Moljēra Mizantropu, un tā pirmizrāde plānota 14. aprīlī. «Esmu mazliet sabijies, jo režisors to iecerējis veidot dzejā. Turklāt man iedota liela loma,» saka Gatis Maliks, atzīstot, ka katra jauna darba sākumā ir vajadzīgs pirmais grūdiens. «Mirklis pirms pirmā mēģinājuma vienmēr ir baigā neziņa, reizē patīkams un nepatīkams satraukums, jo tu nezini, kas būs jādara,» viņš atzīst.
Savukārt pašā sezonas izskaņā aktierim būs vēl viena loma - pie režisora Dž. Dž. Džilindžera. «Visu vasaru un rudeni atpūtos, nedrīkstu sūdzēties, ka varētu pietrūkt enerģijas. Jau vasarā zināju, ka šosezon būs trīs darbi pēc kārtas. Protams, nav iespējams pirmdienā pieēsties un pēc tam nedēļu neēst neko vai pusgadu atpūsties un tad pusgadu bez apstājas strādāt, bet - pirmizrādēm ir jābūt un tās būs! Par spīti visam.»
Bail nodedzināt tiltus
To, ka teātris notiek par spīti visam, neapstājas ne uz mirkli, viņš pavisam skaudri apzinājās pirms trīsarpus gadiem, kad vasarā jūrā pie Bernātiem noslīka divi viņa kolēģi. Tas bija negaidīts un smags trieciens visam kolektīvam, bet mēģinājumu process turpinājies tā, it kā nekas nebūtu noticis, un galvenā problēma bija, kurš spēlēs traģiski bojā gājušā kolēģa vietā. «Uz to brīdi daudz kas manī emocionāli jau bija sakrājies, un es pavisam nopietni apsvēru domu, ka varbūt vajag dzīvē ko pamainīt, kaut kur aizbraukt prom... Līdzīgas sajūtas, ka gribas uzrakstīt atlūgumu, bija apmēram pirms pusotra gada, bet - man mājās bija kaķis, es nekur nevarēju aizbraukt...» aktieris pasmaida un tad saka, ka viņu vienmēr atturējusi cerība, ka kaut kas mainīsies uz labu. «Godīgi sakot, es neesmu pārāk ekspresīvs un drosmīgs, es neprotu nodedzināt aiz sevis visus tiltus, jo apzinos: ja tā izdarīšu, būs ļoti grūti atgriezties - ja izrādīsies, ka esmu kļūdījies. Turklāt aktierim ir tāda profesija, kurā, ja neesi apritē, tevi ļoti ātri aizmirst. Saņēmos, tiku tam pāri, un - te es esmu.»
Var ilgi neko nedarīt
Lūgts atklāt, ko sadarījis pusgadu, kamēr nebija darba pie jauniestudējumiem, Gatis saka: šī bija pirmā reize, kad viņam bija iedots tik liels pārtraukums. Līdz šim viņam bija lomas visos sezonas pirmajos iestudējumos, kas nozīmē, ka darbs sākās jau jūlijā.
«Es vienmēr esmu bijis vai teātrī, vai līdzās teātrim, un tagad, kad pusgads bija tukšs... Es nevarētu teikt, ka man šī sajūta nepatika. Man patika, jo es esmu slinks pēc dabas, varu ilgi neko nedarīt. Es esmu naktsputns, ļoti vēlu eju gulēt un, ja ir tāda iespēja, arī ļoti vēlu ceļos. Un nedaru neko oriģinālu - kaut ko palasu, paskatos filmas. Tagad ir daudz labu seriālu, tur reizēm iegrimstu uz ilgu laiku. Bet, ja man vajag attīrīties un tikt vaļā no gruzoniem, eju garās bezmērķīgās pastaigās. Ja ir pavisam slikti, pucēju dzīvokli, varu berzt to stundām. Patiesībā nekādu īpašu hobiju man nav. Ja neesmu teātrī, vienkārši dzīvoju dzīvi, veltu laiku sev un tiem, kuriem teātra dēļ nākas to atņemt,» aktieris secina.
Uz riska robežas
Piedzimis Liepājā, savulaik desmit gadus nodzīvojis Jēkabpilī, četrus gadus studējis Klaipēdā un jau astoto sezonu strādā Liepājas teātrī, Gatis sevi uzskata par īstenu liepājnieku. «Liepājā ir viss tas pats, kas Rīgā, tikai - bez stresa. Es neesmu cilvēks, kuram nepieciešams ļoti aktīvs dzīvesveids, līdz ar to Liepāja man ir pats labumiņš,» viņš saka un labprāt dalās pārdomās par pieredzēto Rīgas ielās, nākot uz Neatkarīgās redakciju. «Apmēram četras minūtes nevarēju tikt pāri ielai - mašīnas brauca un brauca, ik pa brīdim kāds pārskrēja pāri ielai, droši vien rīdzinieki, bet es stāvēju un domāju, kāpēc viss notiek tik nervozi, saspringti?! Protams, vienā brīdī saņēmos un uz riska robežas devos pāri ielai, un pēc tam domāju, cik labi, ka dzīvoju Liepājā - tur man nekas netraucē tikt pāri ielai, tur man sevī nav mākslīgi jāakumulē lielāki apgriezieni un nevienam nav jāskrien līdzi.»
Aktieris arī domā, ka teātrī Liepājā, Valmierā un Daugavpilī vide ir piemērotāka radošam darbam, jo tur nenotiek nekas lieks, nekas nenovērš uzmanību. «Ja vajag, Rīga ir divarpus stundu brauciena attālumā, bet - Liepājā tevi nekas nerauj ārā no teātra.»
Lai Cukuram ir mājas
Ik vakaru mājās no teātra Gati gaida viņa četrkājainie mīluļi - trīs gadus vecā kaķenīte Pipa, kas ir britu īsspalvainā, un runčuks Cukurs, kas ir «čalītis no ielas» un pie aktiera nokļuva visai liktenīgā veidā. «Tas bija decembrī. Braucu no Rīgas uz Liepāju, man pieteicās ceļabiedri, un pieteicās arī Cukurs - man tika iedota kaste ar kaķīti, līdzi bija ceļanauda un konservs. Man likās, ka es viņu vedu kādam bērniņam kā Ziemassvētku dāvanu, bet izrādījās, ka telefona numurs, uz kuru jāpiezvana, ir dzīvnieku patversme. Apmēram stundu domāju, ko iesākt, līdz izlēmu: ņemšu pie sevis - lai Pipai jauns draugs, lai Cukuram mājas un lai pašam sirdī miers...»
Taujāts, kā britu zilā princese sadzīvo ar savu mazo draugu, Gatis atteic: cerējis, ka būs labāk. «Pipai ar viņas zilajām asinīm un smalkajām manierēm ir grūti viņu pieņemt, jo Cukurs ir normāls Purčika džeks un viņam nav vispār nekādu manieru. Bet nu, protams, ir forši pēc ikdienas gaitām atnākt mājās, jo vienmēr kāds sagaida. Suns manam darba režīmam būtu par sarežģītu, tāpēc - es dzīvoju pie saviem kaķiem.»
***
Gatis MALIKS
• Liepājas teātra aktieris
• Dzimis 1987. gada 18. martā Liepājā
• Izglītība: Klaipēdas universitāte
• Repertuāra lomas:
Kočkarjovs (N. Gogoļa Precības), Kalimers un stāstnieks (Dž. Rodāri Dželsomīno Melu zemē), Frānsiss Kriks (A. Zīgleres 51. fotogrāfija), Policists (F. Dirrenmata Vecās dāmas vizīte), Mihailo Aleksandrovičs Rakitins
(I. Turgeņeva Mēnesis uz laukiem), lomas iestudējumā Mīlestības neprāts, Ross, bīskaps Volfšems Havs,
bārdainā lēdija (B. Pomeransa Ziloņcilvēks), Goreckis (A. Ostrovska Portreti. Vilki un avis), Puisis (Pūt, vējiņi!), Alens Krāmers, advokāts (S. Tjerī Divi kaili vīrieši), Marsels Serdāns, policijas inspektors, ārsts, narkotiku piegādātājs (P. Džemsas Piafa)
• Par lomām izrādēs Malēnieši un Ģimenes lietas saņēmis 2011./2012. gada Spēlmaņu nakts nomināciju Gada jaunais skatuves mākslinieks
• Trīs sezonas pēc kārtas par lomām izrādēs 1984 (2014/2015), Portreti. Vilki un avis un Mēnesis
uz laukiem (2015/2016) un Precības (2016/2017) nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktieris otrā plāna lomā.
Aktieris jau smej, ka viņam šajā nominācijā iedalīta štata vieta
• Neprecējies, ir draudzene Santa
• Divi kaķi - Pipa un Cukurs