Gaļina Poliščuka iestudējusi pirmo izrādi bērniem
«Neatkarīgi no mērķauditorijas es savās izrādēs vienmēr runāju par to, kas konkrētajā brīdī satrauc mani pašu,» saka režisore Gaļina Poliščuka. Viņai svētdien pirmizrāde Liepājas teātrī – izrāde bērniem Smaragda pils@ta. Enter.
Tā ir Gaļinas Poliščukas un Sandijas Kalniņas skatuves versija Aleksandra Volkova pasakai Smaragda pilsētas burvis. Režisore iestudējumam devusi žanrisko apzīmējumu - iztēles spēle visai ģimenei - un iesaka to ikvienam no sešu gadu vecuma.
Krievu rakstnieka Aleksandra Volkova (1891-1977) teiksmainā stāsta Smaragda pilsētas burvis (1939) varoņi Ella (Signe Dancīte), Putnubiedēklis (Rolands Beķeris), Lauva (Edgars Ozoliņš) un Dzelzs malkas cirtējs (Sandis Pēcis) ir priecējuši vairākas lasītāju paaudzes. Mainoties laikam, viņi nokļuvuši virtuālajā pasaulē. Kāpēc virtuālajā? Jo Ella visu savu brīvo laiku pavada, spēlējot datorspēles, līdz kādā no tām tiek ierauta un nekādi netiek vairs prom. Lai tiktu ārā, viņai jāiemācās gan komunicēt, gan draudzēties. To viņa kopā ar pārējiem savā ceļā arī dara - pārvarot šķēršļus, mācās mīlēt, draudzēties, domāt, izdarīt pareizās izvēles, dzīvot dzīvi, pilnveidojot pati sevi. Pārējās lomās: Kaspars Gods (Burvis Gudvins), Anete Berķe (Ragana Bastinda), Ilze Trukšāne (Sabrina), Ilze Jura (Vārna), Pēteris Lapiņš (Gremonis, ēna, zobenzobu tīģeris, lidojošais pērtiķis, kiborgsuns, kiborgkaķis) un Armands Kaušelis (Ellas tētis, ēna, zobenzobu tīģeris, lidojošais pērtiķis, kiborgsuns, kiborgkaķis).
«Smaragda pilsētas burvis ir viena no manas bērnības mīļākajām pasakām. Protams, lai tas būtu saprotams mūsdienu bērniem, kas ir jau cita paaudze ar jaunu domāšanu un attieksmi pret dzīvi, darbība no pasakas jeb it kā citas realitātes ir pārcelta viņiem saprotamajā datorspēļu un virtuālajā pasaulē. Pasaulē, kurā ir droši un mierīgi, kurā tu pats visu kontrolē un, ja kaut kas nepatīk, izej ārā no spēles un izslēdz datoru. Tāpēc mūsdienās tajā dzīvo ne tikai bērni, bet jau arī liela daļa pieaugušo,» domā jauniestudējuma režisore. Jā, viņa lieliski apzinās, ka mūsdienu bērni ir dzimuši laikmetā, kurā liela ietekme ir tehnoloģijām un virtuālajai realitātei, viņi viegli pieņem robotus un kiborgus, viņi vairs nespēj iedomāties dzīvi bez datora, un savstarpējās attiecības un komunikācija ir kļuvusi citādāka. «Man pat ir bail iedomāties, kas būs tālāk,» atzīst Gaļina Poliščuka, uzsverot, ka tieši tāpēc top šī izrāde, lai liktu ikvienam aizdomāties, ka var komunicēt arī citādi - ka var pa īstam draudzēties, pa īstam mīlēt.
«Jā, es arī apzinos, ka reālajā pasaulē dzīvot ir daudz bīstamāk, jo viss ir pa īstam. Otrs var tevi sāpināt, un, ja tev kaut kas nepatīk, tu nevari to kā datoru izslēgt un aizvērt ciet. Un tomēr mēs, izrādes radošā komanda, gribam parādīt, cik lieliski ir savstarpēji komunicēt un draudzēties, cik brīnišķīgi ir just ar visu sirdi, pieņemt otru, arī izjust sāpes un piedot, cik svarīgi ir iemācīties pārvarēt bailes, šķēršļus, pārvarēt tehnoloģiju atkarību un atklāt sev īsto pasauli. Jo virtuālajā pasaulē cilvēks ir ļoti vientuļš, un tikai reālajā pasaulē ir iespējams izjust īstu laimi un īstu mīlestību, kuras dēļ vispār ir vērts dzīvot,» stāsta Gaļina Poliščuka.
Režisore neslēpj, ka arī pati «ļoti, ļoti, ļoti daudz» laika pavada virtuālajā pasaulē. «Brīžam pat kļūst bail, ka jau zaudēju saikni ar realitāti,» viņa atzīstas, sakot, ka ir pat izjutusi bailes nokļūt vietā, kur nav interneta, ka ir kritusi panikā, ja kādā vietā nav bijis interneta savienojuma. «Ārprāts, līdz kam mēs esam nonākuši!» viņa to saka arī par sevi un atminas bērnību, kad, būdama ļoti draudzīga meitene, no rīta līdz vakaram kopā ar draugiem varējusi dzīvoties pa kaimiņmāju pagalmiem, vecākiem nezinot, kur viņu meklēt. «Bet viņi vienmēr mani atrada,» režisore pasmaida un secina, ka tā bija tā īstā dzīve un tā bija ļoti piepildīta.