Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt P.S.Kultūra \ Teātris

Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde. Par Ļeņinu. Citā toņkārtā

ULDIS TĪRONS: «Režija nav mana pamatnodarbošanās, tā nav mana pamata profesija, man tā ir laimīga iespēja. Līdz ar to es pret to attiecos kā pret neparastu, brīnišķīgu iespēju. Tāpat kā tie, kam ir smaga slimība, kuri, paldies dievam, izdzīvo, pret dzīvi attiecas kā pret jaunu iespēju. Pret šādām likteņa dotām iespējām jāattiecas ar pateicību, kā es to arī daru» © F64

«Negribu izklausīties vīzdegunīgs, bet šī izrāde nav par to, par ko mūsdienās interesējas vairums cilvēku – par izklaidi, sportu, veselīgu ēšanu...» saka Uldis Tīrons. Pirms pāris gadiem viņš Jaunajā Rīgas teātrī debitēja režijā, iestudējot Platona Dzīres, to izrādi apzīmējot kā «laisku sarunu par mīlestību». Piektdien, 20. oktobrī, Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde – Uldis Tīrons iestudējis izrādi Pēdējā Ļeņina eglīte, ko viņš raksturo kā «cilvēka ilgas pēc nemirstības».

Iestudējums veidots, balstoties uz vēsturiskiem dokumentiem par Ļeņina slimību un viņa dzīves pēdējiem mirkļiem latviešu strēlnieku apsardzībā. Izrādes dramaturģiskā materiāla pamatā ir Ļeņina sanitāru 1923. gadā rakstītās piezīmes un dienasgrāmatas. Lomās Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Inga Tropa, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Varis Piņķis, Toms Veličko, Ivars Krasts un Emīls Krūmiņš.

- Internetā mēģināju atrast Ļeņina sanitāru piezīmes, bet atradu vien viņa ārstu veiktās, kas ir gauži neinteresantas - informācija vien par to, kad sniegti dažādi pretsāpju, miega un citi medikamenti... Kas šis ir par materiālu?

- Šo materiālu man iedeva vēsturnieks Boriss Ravdins, kurš nodarbojas ar krievu kultūru Latvijā.

Pirms daudziem gadiem Maskavā man nejauši uzdāvināja Parīzē izdotu almanahu Pagājušais, šajā pasen iznākušajā vēstures almanahā ir arī kāds raksts par Ļeņina pēdējiem dzīves gadiem, arī slimību. Šajā interesantajā rakstā es pirmoreiz daudz ko uzzināju par šo padomju cilvēkam nezināmo Ļeņina dzīves posmu, to bija parakstījis kāds Petrenko, kuru, protams, es nezināju. Pirms gadiem 15 tika publicēta Ļeņina kārtējā biogrāfija, šis personāžs mani interesēja kā stāstu varonis, un stāstu par viņu ir miljoniem. Pēcāk rakstīju publikāciju par trīs Ļeņina biogrāfiju stilistiku, pieminēju arī Petrenko rakstīto. Reiz nejauši uz ielas satiku Borisu Ravdinu, viņš pateica, ka ir šī raksta autors. Protams, ka padomju laikā publikācija Francijā izdotā almanahā varēja nozīmēt arī represijas, tāpēc ir saprotams, ka viņš to nedarīja ar savu īsto uzvārdu. Interesantais ir tas, ka Ravdins bija izdarījis to, ar ko neviens normāls cilvēks negribēja krāmēties - tikai rets nopietns vēsturnieks padomju laikā nodarbojās ar Ļeņina biogrāfijas pētīšanu, bet viņš no brīvas gribas to darīja. Vēl vairāk - viņš arī tika iekšā arhīvos, kur kārtīgi ar roku izrakstīja šīs sanitāra piezīmes, lai gan - ne pilnībā. Šajos arhīvos ir pusvājprātīga lietuviešu izcelsmes sanitāra piezīmes kopā ar Ļeņina matiem, kurus viņš, frizēdams Ļeņinu, licis sev kabatā par piemiņu.

- Forši, var noskaidrot DNS.

- To var. Vēl vairāk - varētu izaudzēt jaunu, līdzīgi kā dinozauru.

Trīs sanitāri parādījās Gorkos tad, kad Ļeņins aiztrieca prom visas žēlsirdīgās māsas. Ļeņins bija vecmodīgs cilvēks - viņš kautrējās no sieviešiem, esot tādā stāvoklī, tāpat kā jebkurš vīrietis kautrētos, ja viņam būtu jāčurā un jākakā sieviešu klātbūtnē. Visi šie sanitāri bija pārņemti ar savu funkciju, varētu pat teikt - laimīgi, ka viņiem ir milzīgais gods tur darboties. Divus no šiem sanitāriem 1938. gadā nošāva.

- Kas šajās piezīmēs ir tik interesants, lai tās liktu uz skatuves?

- Šis materiāls ir interesants kā retas piezīmes par cilvēka slimību un nāvi, lietojot citu vārdu - miršanu. Šādu piezīmju ir ļoti maz, biežāk tādas var atrast glezniecībā, kur mākslinieki dokumentējuši, piemēram, savus aizejošos vecāku. Svarīgi arī tas, ka šīs piezīmes lielā mērā ir pretējas tam tēlam, ko mēs esam zinājuši kopš bērnības, gan arī tam tēlam, ko mēģināja izveidot ideoloģija. Šīs piezīmes darbojas citā toņkārtā nekā viss pārējais, ko mēs zinām par Ļeņinu. Vēl vairāk - tās pašas par sevi ir interesanta lasāmviela. Un tad ir jautājums - kurš mūsdienās no brīvas gribas grib lasīt par Ļeņinu? Es gribu.

- Iestudējat izrādi, tad jau domājat, ka grib vēl kāds.

- Man pat prātā nenāk kādu piespiest mīlēt Ļeņinu. Ja runājam, pēc kādiem kritērijiem jāiestudē izrādes, tad, protams, jāiestudē tikai tas, kas interesē pašu, nevis tas, kas interesē citus cilvēkus. Jo, vadoties pēc principa «kas patīk citiem», nonākam pie konjunktūras uzvedumiem, kuros, mēģinot iztapt pūļa gaumei, tiek iestudēti visādi draņķi. Var jau teikt - ja viņš nav pūļa līmenī, tad viņam nekas nesanāks.

Patiesībā šis ir jautājums teātra mākslinieciskajam vadītājam.

- Ideja ir jūsu.

- Ideja ir mana. Ja [Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis] Hermanis negribētu, es pat tuvumā nebūtu šai izrādei.

- Ikviens latvietis zina, ka stāsts par Ļeņinu nevar iztikt bez stāsta par latviešu sarkanajiem strēlniekiem.

- Diez vai ikviens latvietis to saprot, varbūt tie, kas vecumā virs 40 gadiem. Nedomāju, ka jaunajās mācību grāmatās tiek pasniegts materiāls par to, ka Ļeņina uzticamākie sargi, vismaz 1918. gadā, bija latviešu strēlnieki. Tāpat kā Ļeņina personiskās apsardzes priekšnieki - Roberts Gabaliņš un Pēteris Pakalns. Šie abi cilvēki, pēc vēsturnieku domām, ir bijuši ne vien labi sardzes priekšnieki, bet arī personiski piedalījušies cilvēku šaušanā, tas nozīmē - strādājuši kā bendes, uzsveru - ne vien bijuši strēlnieki kara laikā, bet pēc kara bijuši čekisti un bendes, un tā bija viņu pašu izvēle.

Jā, arī šajā iestudējumā strēlniekiem ir sava loma.

- Kāda?

- Mēģināšu formulēt, lai nepateiktu par daudz... Par spīti tam, ka strēlnieki bieži vien ir piedalījušies vēstures degpunktos, viņi lielākoties ir nevis vēstures veidotāji, bet vēstures uzturētāji, sargātāji, proti, viņi sargāja Ļeņinu, lai viņam neviens netiek klāt, bet vēstures «taisītājs» jau bija Ļeņins.

- Apzināti ejat uz to, ka šī būs provokatīva izrāde?

- Veidojot šo izrādi, viens no aspektiem, ko varēja pieņemt kā provokāciju - šogad aprit 100 gadi notikumam, ko vieni sauc par Lielo oktobra sociālistisko revolūciju Krievijā, citi - par valsts apvērsumu. Ja runa ir par šāda veida provokāciju, tad es apzinājos - neviens negrib krāmēties ap to veco boļševiku vadoni, visiem ir nepatīkami, tāpēc provokācija ir - kā tāds cilvēks kā Tīrons var atļauties kaut ko tādu darīt. Tas arī viss. Bet man ir interesanti.

- Ko nozīmē - «man ir interesanti»?

- Tas nozīmē to, ka man ir ļoti interesanti, kāpēc man, kas bija gan oktobrēns, gan pēc tam traucās uz pionieriem, pēc tam ar gariem zobiem stājās komjaunatnē, Ļeņins kļuva par vienu no pretīgākajiem padomju valsts tēliem? Kāpēc līdz ar Atmodas laiku viņš manās acīs kļuva par slepkavu? Esmu pārliecināts, ka es esmu tikai viens no līdzīgiem piemēriem, un tas nozīmē - pašiem savu uzskatu mums nav, laiks un vara mainās, mūsu galvās arī kaut kas mainās, mūsu uzskati mainās, lai gan paši mēs neko nezinājām toreiz, nezinām arī tagad. Mana interese ir ne tik daudz kā par abstraktu vēstures personāžu, kā par savu un citu cilvēku attieksmi pret šo personāžu. Pret kādiem vēstures objektiem vēl kādam ir jūtas? Pret Ulmani? Nesmīdiniet mani. Pret Fidelu Kastro, pret Gandiju? Pret Ļeņinu vismaz ir dzīvas jūtas - nepatika. Kāpēc man ir nepatika pret Ļeņinu, gribu jautāt citiem - kāpēc viņiem ir nepatika pret Ļeņinu? Šādas jūtas ir smagums, ko nēsājam līdzi, un pat nevaram pateikt, kur tās radušās, bet ar tām ir kaut kas jādara, jo tā ir reāla, kā mēdz teikt, emocionāla trauma. Jā, man ir nepieciešamība tikt ar sevi skaidrībā. Var teikt - vēsturē ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku, kāpēc gribas krāmēties ap šo, bet šajā gadījumā man ir interesantāk tikt galā ar savām traumām, ja tā var teikt, nevis ar citu.

Mēs, nevēsturnieki, zinām katastrofāli maz par to, kas notika, bet mēs negribam ne uzzināt, ne saprast, mēs gribam nodrošināt sev komfortablu dzīvi, un tas ir viss, ko gribam attiecībā uz šo vēstures periodu, pateicoties kuram mēs vispār esam kā valsts.

- Ko dotu saprašana?

- Saprašana nekad neko nav devusi, nedod un nedos. Tā ir vienīgā kaislība, kas var padarīt cilvēku no vienkārša fitnesa vingrotāja par cilvēcisku būtni. Vēlme saprast nav pamatojama, vēlme saprast ir instruments, ar kura palīdzību cilvēks kļūst par cilvēku.

Manuprāt, Jaunā Rīgas teātra izrāde Vectēvs ir brīnišķīga, ar daudz redzamāku un skaidri nolasāmu vēstījumu - mēģinājums saprast.

- Sakāt, ka mēs negribam uzzināt, bet šis ir pragmatisks laikmets, tāpēc loģiski, ka daudzi domās - ko man dod iedziļināšanās pirms simt gadiem mirstoša cilvēka problēmās? Par nāvi katru dienu nedomā.

- Neuzskatu, ka cilvēkam katru dienu būtu jādomā par to, kā viņš nomirs, tas nav vispatīkamākais nodarbošanās veids, taču tas nenozīmē, ka viņam nevajadzētu katru dienu domāt par nāvi. Domāju, ka vajadzētu. Ja man kāds, piemēram, jūs, vaicātu, kāpēc tas būtu vajadzīgs, es teiktu - tādēļ, ka pretējā gadījumā jūs zaudēsiet intensitāti un vēlēšanos dzīvot, nepieciešamību domāt, jūs visu zaudēsiet. Jo nāve kā domāšanas objekts, nevis kā miršanas stāvoklis, ir tik spēcīgs mehānisms, ka spēj sev pakļaut visu pārējo, padarīt to nepieciešamu. Kad cilvēks atceras nāvi, tad viņš liek uz spēles visu un šajā brīdī, nevis gaida citu iespēju. Sevis likšana uz kārts ir iespējama tikai tad, ja nav bezgalīgi daudz laika, tad koncentrējamies izdarīt to, ko mēs kā cilvēki varam atšķirībā no lopiem paveikt, proti, mēs esam vāji, mirstīgi un zinām tik maz, bet, pateicoties nāvei, mēs iegūstam mežonīgu spēka lēcienu, katrs, kurš atceras par nāvi, spēj radīt nemirstīgus mākslas darbus, veidot brīnišķīgu dzīvi, un tas viss ir saistīts ar vienu punktu - nāvi. Pats par sevi nekas nenotiek, tikai muļķības. «Pašam par sevi» jāliek klāt atcerēšanās par nāvi, iespējams, tas ir pārāk patētiski teikts un prasa garus paskaidrojumus, bet...

- Vai šajā laikā, kurā sabiedrībā ir daudz neapmierinātības ar daudz ko, redzat līdzības ar 1917. gadu?

- Nekādu. Ir tikai viena līdzība - tas cilvēks, kurš sabruka, precīzāk sakot - tika iznīcināts ap 1917. gadu, ievadīja jaunu cilvēku šlakas parādīšanos visā pasaulē, lielā mērā mēs esam šo jauno cilvēku mantinieki. Iznīcināts tika tās pasaules cilvēks, kurš bija vēstures sastāvdaļa, kurš, domājot par sevi, ierakstīja sevi noteiktā tradīcijā, noteiktā morāles kodeksā, noteiktā turpinātībā, bet tas ir nomainīts uz bezjēdzīgu ideoloģisku niekošanos. Mūsdienu cilvēks grib piedalīties nevis vēsturē, bet tusiņā šovakar vai koncertā, vai hokeja spēlē, bet ne jau vēsturē.