«Pats Olbijs ir teicis, ka pasaules dramaturģijā ir divas virsotnes, un tas vēl esot diskutējams jautājums, kura ir augstāka – Hamlets vai Džordžs. Jo aktierim, kuram jāspēlē Džordžs, ir jāmāk lidot ar trijām lidmašīnām vienlaikus,» saka Dailes teātra aktieris Ivars Auziņš. Viņam šovakar pirmizrāde – Džordža loma Edvarda Olbija attiecību drāmā Kam no Vilka kundzes bail?. Radošo meklējumu cikla Brīva skatuve ietvaros to iestudējis jaunais režisors Toms Treinis.
Marta (Agnese Zeltiņa) un Džordžs (Ivars Auziņš) ir laulāts pāris, kas spēlē bīstamas emocionālas spēles. Kad pēc viesībām viņiem uz dzērienu pievienojas otrs precēts pāris, izrādās, ka Martas un Džordža laulība ir uz sabrukuma robežas. Pazemojošos pārmetumos un agresīvā izsmieklā atklājas viss attiecību rūgtums un pieviltās cerības. Taču nav jau tā, ka Nika (Andris Bulis) un viņa Dārgumas (Elīna Avotiņa) laulībā viss ir ideāli. Pamazām sagraujot pašu izlolotās ilūzijas un atgriežoties pie sāpīgi neērtās realitātes, viņiem kopā jāpārdzīvo šī Valpurģu nakts un eksorcisma rituālā jāizdzen no sevis dziļi slēptie dēmoni. Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams.
Edvarda Olbija (1928-2016) luga Kas baidās no Virdžīnijas Vulfas? (Who’s Afraid of Virginia Woolf?, 1962) saņēmusi Tonija balvu kā gada labākā luga.
Jādabū kaula smadzenes
Aktieris Ivars Auziņš ar Edvarda Olbija dramaturģiju pirmoreiz sastapās jau studiju laikā, kad, režisores Māras Ķimeles ierosināts, runas gala eksāmenā izvēlējās viņa viencēlienu Zoodārza stāsts (The Zoo Story, 1958). «Izlasot šo darbu, biju šokā. Neticami talantīgs autors. Arī luga, pie kuras šobrīd strādājam, uzrakstīta absolūti ģeniāli. Lai arī tehniski sarežģīta, tā ir ārkārtīgi precīza, tajā nav nevienas kļūdas vai kā lieka. Turklāt abos šajos darbos ir ļoti daudz humora, un autors liek pasmaidīt par lietām, par kurām smiekli nenāk. Arī viņš pats esot bijis ļoti interesants vīriņš, kurš, smaidot ūsās, par sevi neko daudz neesot stāstījis. Un, lai arī pēc šīs lugas uzrakstīšanas viņš ilgus gadus esot pamatīgi dzēris, viņš nodzīvoja garu mūžu,» stāsta Ivars Auziņš. Viņaprāt, luga Kas baidās no Virdžīnijas Vulfas?, kam Toma Treiņa režijā dots nosaukums Kam no Vilka kundzes bail?, pilnīgi nekautrīgi spēj novest lasītāju/skatītāju līdz tādiem apziņas stāvokļiem, ka visas šūplādes tiek atvērtas līdz galam vaļā. Neviena nepaliek puspavērta vai ciet. Un tas ir traģikomiski līdz kaulam. Turklāt šis darbs ir tik meistarīgi uzbūvēts, ka lasītājs/skatītājs to saprot tikai lugas/izrādes beigās.
«Izrādē ir brīnišķīgs teksts, kas varētu būt kā atslēga visam šim stāstam. Dārgums, stāvot un lupinot etiķeti no burbona pudeles, saka: «Es jau neko, tikai lupinu etiķeti...» Uz ko Džordžs atteic, ka mēs visi lupinām etiķetes... Vispirms tu tiec cauri ādai, tad - cauri muskuļiem, tad pastum malā orgānus un tiec līdz kaulam. Bet tas vēl nav viss, jo kaulā ir kaula smadzenes un - tās tev ir jādabū!... Un šī luga ir tieši tāda - tā iziet cauri visiem slāņiem, līdz tiek pie kaula smadzenēm. Bet veids, kā autors to izdara, ir reizē anatomisks un rotaļīgi viegls, kā spēle, un par to nāk smiekli. Un tā ir Olbija burvība. Viņš nav kā Dostojevskis, kur visi cieš un mokās nopietnām sejām. Olbijs daudzas dziļas domas ietērpj rotaļīgās vārdu spēlēs un jokus saliek matemātiskās formulās - kā Bahs, kura mūzikā arī ir formula aiz formulas,» stāsta Džordža lomas atveidotājs.
Daudz nav jāspēlē
Taujāts, ko viņš pats sevī no jauna atklājis, līdz galam vaļā atverot savas šūplādes, Ivars Auziņš atzīstas, ka viņam ir ļoti daudz kopīga ar Džordžu. «Režisors jau smejas, ka man nekas daudz nav jāspēlē, jo - es spēju būt gan aktīvs, gan pamācošs, gan arī diezgan nežēlīgs, ja to prasa situācija. Jā, es dzīvē nereti labāk esmu tiešs, bet tas vismaz ir godīgi, un tas uzreiz daudz ko atrisina. Man nepatīk liekuļot, teikt, ka viss ir kārtībā, ja tā nav. Tas ir neefektīvi, lieks laika patēriņš,» uzskata aktieris. Līdzīgi kā Džordžam viņam arī ir laba humora izjūta un, kā saka Olbijs, smieklīgā izjūta. «Jā, man tās abas ir. Man vispār patīk britu tipa humors, kas sākas ar sarkasmu un beidzas ar Monty Python absurdu. Man tas ir absolūti saprotams, turklāt forma ir burvīga, jo tieši caur to mēs tiekam pie esences, pie pašām kaula smadzenēm. Līdz ar to man visas tās šūplādes, ko šis darbs atver, pa lielam ir pazīstamas,» saka Džordža lomas atveidotājs. Viņaprāt, ikviens, kurš šo izrādi noskatīsies, aizies mājās ar kaut ko bagātāks. «Mēs paši? Arī. Jo kaut kas pagriežas citā virzienā. Labā nozīmē. Kaut kas nomierinās. Bet - kas tālāk notiek ar Džordžu un Martu, mēs nezinām, jo viņi, protams, ir absolūti nenogurdināms pāris...»
Jauns, foršs, talantīgs
Ivars Auziņš ir gandarīts par sadarbību ar jauno režisoru Tomu Treini (23), kurš par savu debijas izrādi uz profesionālā teātra skatuves - Gunāra Priedes lugu Zilā Nacionālajā teātrī - jau saņēmis Spēlmaņu nakts 2016./2017. balvu nominācijā Gada jaunais mākslinieks. «Viņš ir ļoti jauns, foršs un talantīgs režisors. Jā, viņš patiešām tāds ir, jo, paņēmis tēmu, kas skar piecdesmitgadniekus un kur dzīves pieredze būtu bijusi vajadzīga, viņš to lieliski kompensē, šo stāstu atrisinot pēc būtības. Arī viņa komanda ir jauna [izrādes māksliniece ir Pamela Butāne], un viņu sakabe ir ļoti līdzīga - viņi domā jēgpilnās bildēs, jēgu blokos. Jā, par to ir liels gandarījums, ka, skolojoties pie tiem pašiem skolotājiem, pie kuriem savulaik mācījos arī es [pie Māras Ķimeles], ir izaugusi jauna un spēcīga paaudze. Turklāt Toms ir diezgan apkalts arī aktiermeistarībā - viņš samērā labi zina un saprot aktieru virtuvi, un tas ir ļoti daudz,» domā Ivars Auziņš. «Un, lai arī dažbrīd mēs esam ļoti skaļi, jo arī pats darbs ir pilns ar pārsteigumiem un ārkārtīgi daudziem pagriezieniem, viņš ļoti krampīgi tiek ar mums galā.»
Mūsdienu superbarība
Aktieris apgalvo: viņš viegli spēj iziet ārā no lomas un pārslēgties uz reālo dzīvi - nomazgā seju, aizver teātra durvis un... ir pārtikas produktu ražotājs. «Es ražoju kaņepju produktus ar zīmolu Ramans. Uzņēmums dibināts 2011. gadā, bet pirmās iekārtas nopirkām pagājušā gada maijā, kad pa lielam viss arī sākās. Mēs ražojam tikai kaņepju produktus - tās ir kaņepju sēklas, kas ir superbarība; tā ir kaņepju sēklu eļļa, kas ir dabīgi sabalansēts omega 3, 6 un 9 avots; un tas ir kaņepju proteīns, kas satur visas divdesmit aminoskābes, ieskaitot visas deviņas neaizvietojamās, un ir lielisks olbaltumvielu un šķiedrvielu avots,» stāsta SIA Transhemp valdes priekšsēdētājs. Viņš ar gandarījumu stāsta, ka Latvijā audzēto un viņu ražoto kaņepju produkciju jau iespējams iegādāties lielveikalos Rimi un Maxima, arī bioloģiskās pārtikas veikalos, turklāt šobrīd aktīvi tiek strādāts pie produkcijas eksporta tirgus paplašināšanas. «Mums jau ir sadarbība ar Itāliju, Vāciju, Beļģiju. Interesanta sadarbība aizsākās ar Michelin zvaigžņu restorāniem, kuru pārstāvji bija ieradušies Latvijā, paši atrada mūsu produktus un atzina tos par «neticami garšīgiem un kvalitatīviem»,» stāsta Ivars Auziņš, piebilstot, ka kopā ar viņu šobrīd uzņēmumā strādā arī viņa teātra kolēģis, aktieris Dainis Grūbe. «Mēs esam neliels, bet ļoti efektīvs kolektīvs,» saka tā idejas autors un vadītājs, atzīstot, ka darbs nepavisam nav vienkāršs, bet - ārkārtīgi interesants gan.
«Man patiesībā ir paveicies, ka noslogojums teātrī vairs nav tik liels, kāds bija agrāk, kad spēlēju pat divdesmit izrādes mēnesī un ārpus teātra dzīves nebija vispār. Protams, lai varētu attīstīt biznesu un soli pa solim iet uz priekšu, ir brutāli jāmācās. Turklāt mēs pārstāvam tādu kultūru, kas reizē attīstās un aug diezgan lielā ātrumā, jo mūsdienu modernajā pasaulē kaņepes ir viens no augiem, kas ir fokusā, jo tā ir superbarība,» stāsta Ivars Auziņš, uzsverot, ka SIA Transhemp šobrīd pāriet tikai uz bioloģiskiem produktiem, un tas nozīmē, ka tie kļūs vēl labāki, vēl augstākas kvalitātes. «Esmu redzējis veikalos kaņepju eļļu dzeltenā krāsā, bet - tā nekad nav dzeltena! Kaņepju eļļa ir smaragdzaļa, dzidra, un tādai tai jābūt,» norāda dažādu kaņepju pārtikas produktu ražotājs un kaņepju nozares attīstītājs.
Pozitīvi atkarīgs rīdzinieks
Bet no teātra mākslas un pārtikas biznesa brīvajā laikā viņš ir pozitīvi atkarīgs no izbraukšanas ārā no Rīgas - vai uz Liepāju, kur sievas radiem ir māja netālu no jūras un kur, kā viņš pats saka, dzīvo kolosāli cilvēki, vai uz Limbažiem, kur ir viņa dzimtās, vecvecāku mājas. «Man vajag to sajūtu, ka varu iziet ārā, ka tuvumā ir mežs, ezers, jūra... Izbraukt ar divriteni, aiziet pasēņot - jo es pavisam vienkārši varu iegāzties depresijā, ja neaizeju rudenī pasēņot. Bet ziemā es slēpoju, braucu ar kalnu slēpēm. Tur mūsu intereses ar Daini [Grūbi] sakrīt,» stāsta Ivars Auziņš, piebilstot, ka viņam absolūti nav nepieciešams braukt uz Turciju, jo kaifu var noķert arī Liepājas pludmalē.
«Man ļoti patīk filmēties, un patiesībā, spēlējot uz Mazās un Kamerzāles skatuves, es arī teātrī varu dabūt to, ko gribu. Jo šīs skatuves ir ļoti tuvu kino specifikai - tās no aktiera pieprasa būt īstam, tās nepieļauj melus,» aktieris sapratis. Šajā sezonā viņam būs vēl viena tāda iespēja - Ērika Kūļa rūķu dzīves ainiņās Niķa un Riķa stiķi, ko teātra mazajiem skatītājiem veidos režisors Kārlis Auškāps. Pirmizrāde Mazajā zālē plānota 12. decembrī.
***
Ivars AUZIŅŠ
• Dailes teātra aktieris (kopš 1993. gada, izrādēs piedalās kopš 1991. gada)
• SIA Transhemp (transhemp.com) valdes priekšsēdētājs (kopš 2011. gada), biedrības Zemnieku Saeima biedrs
• Dzimis 1969. gada 27. oktobrī Limbažos
• Mācījies Rīgas 64., 85. un Natālijas Draudziņas (7.) vidusskolā, Latvijas Mūzikas akadēmijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē (1989-1993)
• Šajā sezonā spēlē izrādēs: Kam no Vilka kundzes bail? (Džordžs), Bannija Manro nāve (Pūdelis), Uzvarēt var tikai viens, Niķa un Riķa stiķi (pirmizrāde 12. decembrī)
• Kino lomas: Pēteris (7 lidojumi. Debesu līgava, rež. I. Preisa, 2002), Ēriks (Izlaiduma gads, rež. A. Gauja, 2012), leitnants (Džimlai Rūdi Rallallā, rež. M. Putniņš, 2014), Valdo (Johan Falk, rež. Ričards Holms, 2015)
• Lomas TV seriālos: Vilis (Inspektors Grauds, rež. A. Grauba, 2003), Andris (Būt mīlētai, rež. M. Martinsons, 2011), psihoterapeits (UgunsGrēks, rež. I. Gorodecka, 2012), dakteris (Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums, rež. V. Lejiņa, 2013), kriminālpolicijas izmeklētājs Artūrs (Viņas melo labāk!, rež. S. Račkis, Lietuva)
• Spēlmaņu nakts nominācijas: Gada aktieris otrā plāna lomā - par Lulu lomu izrādē 12. diena (2011/2012), par Džozefa Portera Pita/Praiora 1/Eskimosa lomām izrādē Eņģeļi Amerikā (2012/2013)
• Precējies. Meita Telma (19) šogad iestājusies Latvijas Kultūras akadēmijā, kur studē starpkultūru sakarus
