Jaunā režisore Laura Upeniece izveido izrādi par vecāku kāzām

 
JAUNĀ REŽISORE Laura Upeniece ir ļoti drosmīga – viņa izpētījusi, izanalizējusi un uzlikusi uz skatuves ļoti personīgu savas ģimenes stāstu, par ko ģimenē nerunāja vairāk nekā 25 gadus ©F64

«Es jau gan omi un vecomammu brīdināju, ka viņām manu izrādi nebūs viegli skatīties, bet viņas bija drosmīgas, atnāca, noskatījās un – izdzīvoja,» smaidot saka jaunā režisore Laura Upeniece. Viņai piektdien pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī, kur Aktieru zālē tiks izrādīta dokumentāla fikcija Līdz kāzām sadzīs.

Izrādes dramaturģiskais materiāls, kas tapis sadarbībā ar Lailu Burāni, balstīts uz viņas omes un vecāsmammas sniegtajām intervijām par notikumiem viņas pašas vecāku kāzās. Lauras mammai bija 22 gadi, tētim - 23, viņi apprecējās 1991. gada 16. novembrī. Par to, kas notika kāzās, ģimenē nerunāja jau vairāk nekā 25 gadus. Tieši tāpēc jaunā režisore, domājot par tēmu savai diplomdarba izrādei, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas maģistrantūru, nolēma beidzot noskaidrot patiesību. Mēģinājums rast atbildes atklāja tikai jaunus jautājumus un mistērijas. Ko darīt, ja ģimene nespēj sēdēt pie viena galda? Kādi bērni izaug šādā ģimenē? Izrādi virza vēlme noskaidrot, kādu ietekmi kāzu sagatavošanas un norises procesā briedušais, bet nekad atklāti neizrunātais konflikts starp abām ģimenēm ir atstājis uz dzīvi šodien. Izvēlētajā simboliskajā notikumā, kurā Latvijas Nacionālā teātra aktrises Inta Tirole, Līga Liepiņa un Ance Kukule kļūst par cīņas un samierināšanas liecībām, koncentrējas ne tikai abu atšķirīgo ģimeņu tradīcijas un priekšstati, bet arī laikmeta raksturojums, kas transformējas Latvijas neatkarības atgūšanas laikā dzimušās paaudzes skatījumā.

Diplomdarba izrādes atrādīšana notika jau pavasarī, 31. maijā, un jaunās režisores ģimene bija pirmā, kas to noskatījās. Piemēram, vecāmamma šo izrādi otrreiz vairs negrib redzēt. «Principā jau visiem patika, vienīgi vecaimammai bija emocionāli grūti skatīties pašai uz sevi. Gan jau kāds no ģimenes kaut ko arī noklusē, tas ir skaidrs, jo stāsts ir ļoti personisks un tur neiztiek arī bez kāda asāka vārda,» stāsta jauniestudējuma autore, uzsverot, ka viņai kā režisorei, strādājot pie šī materiāla, bija interesanti mēģināt uzlikt uz skatuves divas interpretācijas, viena notikuma divas versijas. «Un, protams, man personiski bija interesanti uzzināt ko vairāk par vecāku kāzām, jo, kad mammai ko jautāju, viņa maz ko atcerējās.»

Laura Upeniece atzīst, ka lielākais ieguvums, strādājot pie šī darba, bija satuvināšanās ar ģimenes locekļiem. «Mūsu dzīve bija tā ievirzījusies, ka mēs, bērni [Laurai ir vēl jaunāka māsa un brālis], pārsvarā mācījāmies prom no mājām, mēs nebijām raduši čubināties viens gar otru, bet ar šo kāzu peripetiju mums sanāca vairāk runāt un būt vairāk atklātiem savā starpā. Māsa neslēpa, ka arī viņai bija grūti skatīties šo izrādi, jo arī viņa ir ļoti personiski iesaistīta. Katrā ziņā es sapratu, ka dokumentālā teātra žanrā, jo īpaši, ja tas skar tik personiski, turklāt ir jābūt zināmai objektivitātei, ir ļoti grūti strādāt,» atzīst jaunā režisore.

Taujāta par žanru, kādā veidots šis stāsts, Laura Upeniece atteic, ka tā ir gandrīz komēdija. «Nav tā, ka no smiekliem jālauž krēsli, bet - izrādē ir gan jautri, gan skumji brīži. Nekas nav viennozīmīgi, tāpēc uz to visu ir jāmēģina paskatīties ar smaidu,» viņa saka un priecājas, ka arī pedagogi atzinuši - lai arī izrādes tēma ir ļoti daudzslāņaina, tā vienlaikus ir universāla. Daudzi atminas un atpazīst to laiku, un izrādē ir daudz ar ko identificēties.