LNOB – klasika un latvieši
7. septembrī ar galā koncertu LNOB tika atklāta jaunā operas un baleta sezona. Pareizāk sakot, baleta un operas, jo koncerta pirmajā daļā bija skatāmi fragmenti no baletiem, bet otrajā tika ieskandināts jaunais operrepertuārs.
Ja pieņem, ka galā programma reprezentē jaunākās tendences, tad baletā uzsvars tiek likts uz tradīciju kopšanu un saglabāšanu, atjaunojot klasiskās Mariusa Petipā, Helēnas TangijevasBirznieces un pat Agripinas Vaganovas horeogrāfijas, tikai nedaudz pieskaroties jauno horeogrāfu veikumam - Elzas Leimanes Said and Done ar Kirila Baiduka solo un Milanas Komarovas fragmentā no Karmenas. Baleta sadaļa bija stilistiski vienota ar skaidru mērķi rādīt klasisku repertuāru, izceļot jauno solistu meistarību tās interpretācijā.
Hrestomātiskajam Donavas valsim un Vīnes ballei no Johana Štrausa Pie zilās Donavas bija atvēlēta mazliet dekoratīva rāmja funkcija, bet tajā rotājās godalgotie jaunie solisti Kārlis Cīrulis un Jūlija Brauere (pas de deux no Korsāra), kā arī Laine Paiķe un Avetiks Karapetjans (pas de deux no Čezāres Punji baleta Diāna un Akteons), demonstrējot skaistu plastiku un augstu tehnisko meistarību, īpaši tas sakāms par griezieniem un lēcieniem. Tas bija kā atgādinājums par vecajiem, labajiem laikiem baletā, kas auditorijai gāja pie sirds vairāk nekā ekspresīvās laikmetīgās horeogrāfijas.
Operas sadaļā turpretī nemanīja īpašu lepošanos, izceļot veicamos darbus sagatavošanas stadijā. Izpalika mākslinieciskas virsotnes - šādam apzīmējumam pietuvojās varbūt vienīgi Andra Ludviga dziedātais Nessun dorma no Pučīni Turandotas, diezgan krasi kontrastējot ar pārējo sniegumu. Optimistiskais sākums ar dzīru ievadkori no Verdi operas Ernani, kas plānota kā viena no sezonas mākslinieciskajām virsotnēm koncertizpildījumā ar viessolistiem, zaudēja tonusu Sonoras Vaices dziedātajā Elvīras kavatīnē. Tā māksliniecei pagaidām vēl ir izaicinājums gan tehniski, gan intonatīvi, liekot vairāk just līdzi nekā līdzpārdzīvot. Arī duets ar Raimondu Bramani Ernani diemžēl izklausījās vēl mazliet negatavs, bet potenciāli izstrādājams. Tas pats sakāms par Marlēnas Keines interpretēto Annas āriju un kabaletu no Stravinska Izvirtības hronikas. Dziedātāja ir apveltīta ar harismu un skaistu balsi, taču materiāls ir darba stadijā gan solistei, gan orķestrim. Viens no nākamās sezonas notikumiem būs Turandotas atgriešanās. Šķiet, tajā dzirdēsim arī jaunas balsis, piemēram, skanīgo soprānu Laimu Krīgeri, kurai galā koncertā bija uzticēta Liu ārija Tanto amore, segreto, un Andri Ludvigu kā Kalafu. Turpinot galā koncertu kā sezonas pieteikumu, skanēja ārijas no Zigmara Liepiņa Turaidas Rozes - jaunās No rozes un asinīm redakcijas - Danas Bramanes, Lauras Teivānes un Jāņa Apeiņa izpildījumā - pēdējais bija pārliecinošākais gan ekspresijas, gan dikcijas ziņā. Turaidas Rozes pirmizrāde gaidāma jau 28. septembrī. Šogad komponistam, kurš šobrīd ir arī Baltā nama vadītājs, ir jubileja, tādēļ plānota ne tikai opera, bet arī autorkoncerts 11. oktobrī ar Transcendentālo oratoriju (2011) un fragmentiem no otras, pareizāk sakot, pirmās Zigmara Liepiņa operas Parīzes Dievmātes katedrāle.
Muzikāli no sezonas pieteikumiem vislielāko prieku sagādāja kustīgā, dzidrā soprāna īpašnieces Jūlijas Vasiļjevas sniegums Norīnas kavatīnē no Doniceti komiskās operas Dons Paskvāle. Kalvis Kalniņš un Armands Siliņš dona Paskvāles un Malatestas duetā pārliecinoši spēlēja teātri, bet muzikālais un teksta lasījums atkal jau vairāk izklausījās pēc mēģinājuma nekā koncerta. Ir jau interesanti ielūkoties operas virtuvē, tomēr, cerams, ka šāda prakse netiks piekopta arī pirmizrādēs, kas no šīs sezonas tiks arī ierakstītas izplatīšanas vajadzībām gan portālā Opera platform, gan citos mediju kanālos pēc pieprasījuma.