Jau 35 gadus Anita Kvāla ir Liepājas teātra aktrise, un par savu teātri viņa krīt un ceļas. Šo gadu laikā nospēlēts vairāk nekā simt lomu, daudzus gadus viņa bijusi viena no vadošajām sava teātra aktrisēm, un 2003. gadā viņas darbs atalgots ar Spēlmaņu nakts balvu kā sezonas labākajai otrā plāna aktrisei.
Šajā sezonā aktrises talants jo spoži dzirkstī Kleopatras lomā izrādē Beigta balle, un nevienu televīzijas skatītāju vienaldzīgu neatstāj arī viņas skarbā zekene Solveiga TV3 seriālā UgunsGrēks. Bet jau šovakar uz Liepājas teātra skatuves viņa pārtaps par Sauseni šīs sezonas pēdējā jauniestudējumā – režisora Jura Rijnieka dramatizētajā 1928. gadā sarakstītajā Pāvila Rozīša romānā Ceplis.
"Teātris nav sabiedrības spogulis, bet teātris attēlo tos, kas šajā spogulī spoguļojas. Ceplis. Kurš gan cits?" akcentējot saistību ar politisko un ekonomisko situāciju Latvijā, Juris Rijnieks skaidri norāda, ka muzikāli satīriskajā komēdijā būs manāma līdzība ar mūsdienu politiskajām personām.
Bartkevičs un vēl daži
Ar Anitu Kvālu satikāmies pirms nedēļas, kad viņa mazliet nogurusi, tomēr smaidīga un ar ziediem rokās iznāca no seriāla "UgunsGrēks" studijas. Tā bija viņas vārdadiena.
– Vai zināt, kāpēc vecāki jums deva vārdu Anita?
– Man ļoti agri nomira mamma, un es to nepaguvu noskaidrot. Bet tajā laikā tika rādīta latviešu kulta filma Zvejnieka dēls, un es domāju, ka tieši tāpēc esmu Anita. Un mamma ir trāpījusi desmitniekā, jo es kā Anita jūtos ļoti labi. Bet Juris Bartkevičs mani sauc par Kvākšķi. Citiem varbūt liekas smieklīgi – kaut kāds kvā kvā, bet man tas Kvākšķis šķiet mīļuma kalngals. Tas radās pirms daudziem gadiem, kad filmējos savā pirmajā filmā – Dzidras Ritenbergas Šīs bīstamās balkona durvis. Kad režisore tika uzaicināta uz interviju radio pastāstīt par savu pirmo filmu, viņa sauca aktieru vārdus, kas tajā spēlē: Pēteris Gaudiņš, Esmeralda Ermale, Anita Kvā... Kvā... Kvāla. Un tā tas kvā kvā pārtapa par Kvākšķi.
Cik nenormāli ātri skrien laiks! Jo to cilvēku, kas mani sauc par Kvākšķi, gandrīz vairs nav. Liepājas teātrī neviena. Kad iegāju Dailes teātrī pie dežuranta paņemt ielūgumu uz Versaļas koda pirmizrādi, Bartkevičs, mani ieraudzījis, sauca: "Kvākšķis atnācis!" Nevarat iedomāties, ko man tas nozīmē...
– Jūsu mammas nepiepildītais sapnis bija kļūt par aktrisi, tāpēc devāt viņai solījumu, ka piepildīsiet mammas sapni...
– Jā, tā bija. Iedomājieties: dziļos laukos sapņot par Rīgu, par aktrises darbu... Un tajos pašos laukos dzīvoja aktrises Ainas Jaunzemes vecāki, un Aina jau mācījās aktieros... Tātad tas ir sasniedzams! Labi atceros, kā mamma mani nostādīja pie krāsns, pati atlaidās gultā un es skaitīju dzejoli. Tikai ļoti žēl, ka viņa mani ļoti maz redzēja uz skatuves.
– Bet redzēja?
– Jā. Viņa jau bija ļoti slima, kad mana vecākā māsa viņu atveda uz Drāmas teātri, uz manu pirmo izrādi. Tā bija Jāņa Jurkāna Dzērvīte – es pat vēl nebiju studiju beigusi, mazs zvirbulēns, uzmests uz lielās skatuves galvenajā lomā. Un mamma ar māsu sēdēja piektajā rindā... Dīvaini, bet es vienmēr šajā teātrī spēlēju ļoti droši, jo zinu, ka mamma skatās. Es to sajūtu ar katru poru – ka nevis Liepājas, bet tieši Nacionālajā teātrī viņa mani redz.
– Kādas jums bija attiecības ar mammu?
– Ļoti sirsnīgas. Ar tēvu gan bijām pretpoli. Cik māte bija sirsnīga un mīļa, tik tēvs bija stingrs. Bet es nejutos nelaimīga. Ja kas nosāpēja no tēva puses, tad man bija mamma – miera osta, kur patverties. Bet es iemīlēju savu tēvu tādu, kāds viņš bija, un to es uzskatu par savas dzīves lielāko sasniegumu.
Neparādīja, kur duša
– Vai jūsu ceļš līdz teātra skatuvei bija viegls?
– Nebija viegls. Es biju ļoti nevarīgs pīlēns, es nemācēju ieņemt teātri triecienā. Nebiju cīnītāja, un arī tagad tāda neesmu. Es stājos aktieros, bet mani neuzņēma. Taču žūrijā bija Dzidra Ritenberga, kurai es ļoti iepatikos, un viņa mani uzaicināja uz savu pirmo filmu. Kad pēc filmas man nebija kur palikt, tieši viņa bija tā, kas aizrakstīja vēstuli Oļģertam Kroderam, lai viņš mani paņem savā kursā. Dzidru Ritenbergu domās joprojām dēvēju par savu krustmāti. Ar viņas vēstuli aizbraucu uz Liepāju, kur mācījās otrā studija, – viņi bija jau otrajā kursā. Dabiski, neviens nepriecājās, ka es tur ierados. Kā jau teātrī, tur bija konkurence un noteikumi bija nežēlīgi. Es atceros, ka ilgi, ilgi man neviens neparādīja, kur ir duša... Varbūt es nepajautāju, bet man likās, ka man negrib rādīt. Varbūt tā ir tikai emocija, bet tieši tā man palikusi atmiņā.
– Pēc studijām palikāt Liepājā?
– Nē. Aizbraucu uz Maskavu un iestājos aktieros. Tā bija mana pirmā uzvara – miljonu pilsētā, tālu projām no mājām mani uzņēma! Kroders toreiz teica: "Tev nevajag mācīties." Viņam ir tādi uzskati, arī Indru Briķi viņš pats izskoloja. Taču pirmo reizi mūžā Kroderu nepaklausīju un sevi par to slavēju, lai gan citādi uz šo lielo Meistaru skatos vaļēju muti, jo viņš man ir Dieva vietā.
Neko jau nenokavēju, tikai atgriežoties bija sajūta, ka Liepājā nejūtos harmoniski. Un tāda sajūta ir joprojām. Varbūt tā ir mana iekšējā trauksme, ka gribas vēl kaut ko, – gribu, gribu, gribu... Kā Čehovs rakstīja: v Moskvu, v Moskvu... Tolaik nezināju, kur es gribu, es nezināju to nosaukumu, taču, tā kā jau degunu no dīķa biju pabāzusi okeānā un tur ieraudzījusi to izcili augsto līmeni, nemiera gars mani vairs nelaida vaļā. Un tas urda joprojām: man nekad nav labi, liekas, ka var vēl labāk, vēl, vēl, vēl... Tāpēc ar sajūsmu metos katrā jaunā projektā, jo liekas, ka citur ir cits gaiss. Taču tas nenozīmē, ka mans teātris ir slikts. Es tik un tā ārkārtīgi mīlu savu teātri, tur zinu katru dēlīti, un tas ir mans vienīgais teātris!
Kur palicis laiks?
– Tad jau arī darbs seriālā UgunsGrēks jums nāca kā Dieva dāvana?
– Jā, tā atkal ir iespēja doties prom, prom, prom! Tāpēc gribu pateikties režisorei Intai Gorodeckai un paklanīties dzīvei par doto iespēju. Tas ir kvalitatīvs seriāls, un man ir gods tajā piedalīties. Man ļoti bieži Liepājā ir sajūta, ka man gribas braukt uz UgunsGrēku. Ļoti, ļoti. Jo, ja es nosēžos Liepājā, es arī iekšēji nosēžos. Ne jau vienmēr tiek dotas tās lomas, ko dikti gribu, ko esmu izsapņojusi. Tas ir darbs, par ko maksā algu. Tā nav misija, un melo tie, kas tā saka. Kāda misija! Šī profesija taču ir tik gaistoša. Misija gadsimtā ir viena: turpināt savu dzimtu.
Anita Kvāla ir dzimusi sešu bērnu ģimenē kā pastarīte, un nu jau daudzi viņas mīļie ir citā saulē, palikusi tikai māsa un brālis. Aktrisei ir dēls Kārlis, un šodien viņa ir bezgala laimīga, ka abiem izveidojušās ļoti ciešas attiecības.
Mani mīļie jau daudzi nomiruši, taču par savu dzīvi viņiem vienmēr pateicos. Jo es nezinu, kas ir Dievs, neesmu viņu redzējusi. Tāpēc, ja man ir tāda vajadzība, es vēršos pie saviem mīļajiem – viņiem es pateicos par darbu, par mīlestību, par sava bērna veselību. Un ceru, Dievs man piedod, ka es nezinu, pie kā konkrēti vērsties.
Uz baznīcu neeju, man tur nepatīk. Mana varone Karaliene māte teica: "Baznīcā ir tik ļoti auksti. Vienīgais Dievs, ko es mīlu un redzu, ir saule. Kāpēc cilvēkam jāiet baznīcā, kur ir tumšs un drūms? Kāpēc ar mākslīgām svecēm grib aizstāt sauli?" Braucu ar riteni gar jūru, un man blakus ir Dievs. Jānis Grodums vēl precīzāk pateicis: man nevajag starpniekus.
– Vai pēc vairāk nekā 30 teātrī nostrādātiem gadiem varat teikt, ka jūsu aktrises mūžs ir piepildīts?
– Es gribu teikt: kur palicis laiks?! Es neskatos atpakaļ un nekrāju eksemplārus, es eju uz priekšu. Tāpēc – vai mans mūžs ir bijis piepildīts... Par lomu trūkumu nevaru žēloties. Man bijušas tikšanās ar interesantiem režisoriem, interesantām izrādēm, un manas lomas bijušas ļoti bagātas. Bet es neeju ar sajūtu – cik es esmu pilna! Taču tukšums arī nav manī. Es esmu pilna ar Karalieni māti, ar Troju, ar Hamletu... Un tā dziņa darīt vēl, būt vēl, vēl un vēl – tā ir bezgalīga!
Ko teiks kaimiņi
– Kā veidojusies jūsu dzīve ārpus teātra – tikpat veiksmīgi kā uz skatuves?
– Arī man savulaik likās, ka teātris ir visa mana dzīve. Jaunībā gandrīz visi tā domā, tas ir normāli. Bet es diezgan vēlu sapratu, ka bez teātra ir vēl bezgala daudz interesantu lietu, un tā ir mana laime.
– Ko šodien dara jūsu dēls Kārlis?
– Viņam ir 21 gads, viņš dzīvo Rīgā, studē kultūras vadību Kultūras akadēmijā. Strādā, sporto. Man ar dēlu ir ļoti labas attiecības. Mēs abi esam vienādi – lielie sapņotāji. Mēs tik daudz varam runāt un runāt, un sapņot... "Mamm, mēs aizbrauksim tur, un mēs darīsim to un to..." "Jā, dēliņ, mēs vēl arī tur varētu aizbraukt un vēl tur..." Tā runājot, mēs abi esam izceļojuši pusi pasaules. Patiesībā mēs nekad neesam ceļojuši, jo es viena viņu audzināju, un man nekad nav bijusi nauda, lai brauktu ārzemju ceļojumos. Taču mēs tik daudz esam izsapņojuši! "Mamm, mēs varētu aizbraukt uz Čehiju. Nē, ar autobusu ne, mamm, tev sāpēs kājas... Mēs varētu lidot... Un tur es tev, mamm, parādīšu zini ko?..." Mēs savās domās to visu izdzīvojam, tad izpūšam elpu, un vairs nekur nevajag braukt. Cik mēs esam bagāti!
Protams, reālajā dzīves cīņā tāda sapņošana galīgi neder, bet mums to vajag, un mēs sapņojam! Izstāstīšu vienu kuriozu, tas bija pirms astoņiem gadiem. Domājām: visi kaut kur brauc, kas mēs, kādi nabagi?! Saņemšu atvaļinājuma naudu, un mēs arī brauksim! Nekur tālu, tepat 60 kilometrus tālāk ir Palanga – to taču varam atļauties, braucam! Sakravājām milzīgus čemodānus, visiem kaimiņiem pateicām, ka pirmo reizi abi braucam ārzemju ceļojumā. Neteicām jau, ka uz Palangu... Aizbraucām uz viesnīcu, paņēmām mansardā vislētāko istabu, nolikām somas, nosēdāmies uz gultas, saskatījāmies un teicām: braucam mājās... Redzi, kādi mēs sapņotāji: kad savu sapni mēģinājām realizēt, nekas nesanāca. Jo pēkšņi sapratām, ka Palangā taču ir tāda pati jūra kā Liepājā, tikai drusku tālāk... Tajā pašā vakarā braucām mājās, un abiem galvā bija viena doma: ko teiks kaimiņi? Mēs taču ar milzīgām somām aizbraucām uz ārzemēm... Nu neko, pa kluso bija jālien atpakaļ. Nākamajā dienā bija bail iziet ārā ēst nopirkt – ka tikai mūs neierauga... Saproti, kāda divvienība man ir ar dēlu.
Bail, ka ievainos
– Daudzi domā, ka esat ļoti atturīga, skarba sieviete. Kāpēc, jūsuprāt, tāds priekšstats radies?
– Mana bērnība un jaunība bijusi pārdzīvojumiem diezgan bagāta, un, spriežot pēc labākajām psiholoģijas grāmatām, viss nāk no bērnības. Iespējams, bijuši kādi notikumi, kas mani satraukuši, ar kuriem neesmu mācējusi tikt galā, tāpēc domāju, ka tā ir aizsargreakcija – bail, ka ievainos. Uzlikt vēsu, bet pieklājīgu nepieejamības masku ir vieglākais veids, kā sevi pasargāt. Bet savā dziļākajā būtībā es tāda neesmu. Un mani draugi to zina.
– Kāda tad jūs esat?
– Es esmu kā bērns – man ļoti svarīgi ir dažādi svētki. Es jau gan domāju, ka visiem tā ir, tikai daudzi to slēpj.
Atceros kādu ļoti spilgtu epizodi: reiz, kad ar Mārtiņa Vilsona projektu Truša dziesma bijām viesizrādēs Rīgā un vēlu vakarā braucām atpakaļ uz Liepāju – es, Juris Bartkevičs un Māra Ķimele, kurai nākamajā dienā bija mēģinājums Liepājā, – es sēdēju mašīnas aizmugurē un domāju: man pēc stundas ir dzimšanas diena, bet viņi taču nemūžam to neatcerēsies... Man būs sāpīgi, bet nu nekas... Skatījos ārā pa logu: visa debess bija zvaigznēs, un man likās, ka tas ir par godu man... Un tad pēkšņi Bartkevičs, ne vārda neteikdams, apturēja mašīnu, izkāpa ārā, Ķimele arī izkāpa, un es, neko nenojauzdama, arī svempos viņiem pakaļ. Bartkevičs atvēra bagāžnieku, izņēma vīnu un teica: "Daudz laimes dzimšanas dienā!" Bija šausmīgi auksta rudens nakts, spīdēja zvaigznes, un mēs stāvējām ceļa malā un dzērām vīnu... Man nav bijusi ģeniālāka dzimšanas diena!
Tā nekad nav bijis
– Ģeniāla un kolorīta ir arī jūsu cietumniece Solveiga televīzijas seriālā UgunsGrēks – tā atzinuši daudzi šā seriāla skatītāji.
– Atpazīstamība, kas nāk līdz ar Solveigu, ir pārsteidzoša! Es kā Anita neesmu tam gatava. Es mulstu, kaunos par sevi, man tā nekad nav bijis... Liepājā ir vieglāk, jo mērogs ir cits, bet Rīgā... nekad nedomāju, ka mani te pamanīs. Taču reiz, kad vēlu vakarā pēc filmēšanas iegāju Rimi Barona centrā pēc pārtikas, ar savu iepirkuma groziņu pie kases nejauši uzgrūdos bariņam jaunu, mazliet iereibušu vīriešu. Es, protams, atvainojos, un laikam tieši manu balsi viņi arī atpazina un skaļā balsī sauca pa visu veikalu: "Re, kur Solveiga, re, kur viņa ir! Paskatieties, Solveiga!" Un visi uz mani skatījās! Bet es tam neesmu gatava, jo tas ir tik negaidīti. Steigšus liku pārtiku somā, un galvā bija tikai viena doma: ātrāk laisties prom! Rāvu ciet rāvējslēdzēju, soma saplīsa, gurķis nokrita zemē, un visi uz mani skatījās... Nu pilnīgs izmisums!
– Vai tad nepatīkami?
– Melotu, ja teiktu, ka nepatīkami. Katrā ziņā Rīgā šī atpazīstamība ir labestīga, Liepājā tā ir daudz skarbāka – tur mani ar Solveigu tik ārkārtīgi identificē, ka tur vairs neesmu Anita. Un to es jūtu. Viena epizode: uz ielas pretī nāk pilnīgi sveša sieviete, un ne piedodiet, ne atvainojiet: "Nu, Solveiga... vai tiešām jums nav kauna?!" Nu labi, svešs cilvēks ir svešs cilvēks, bet mani pārsteidza arī kāda draudzene. Viņa piezvana un ir tik ļoti sašutusi: "Nu, ja tu pat par Austrāliju neko nemāki pastāstīt..." Un tad viņa man kā lielu noslēpumu atklāj: "Kā tu nesaproti, tevi taču tai viesnīcā neviens neieredz – gan Mildiņa, gan Zenta..." Un man zūd argumentu... Bet no otras puses, var jau būt, ka es kā aktrise esmu trāpījusi desmitniekā, ja skatītāji tam visam tik ļoti notic.
– Jūsu dēls arī skatās UgunsGrēku?
– Jā, viņš paskatījās un teica: "Mana mīļā mammīte, veca tu man jau esi..." To var dažādi pateikt, un viņš to pateica tā, ka mēs abi sirsnīgi smējāmies. Savukārt par teātra izrādēm no viņa reti labus vārdus esmu dzirdējusi. Viņš ir liels maksimālists, un es esmu tāda pati. Man ir ļoti augstas prasības vispirms jau pret sevi, tāpēc ir tas dzenulis visu darīt pamatīgi un iet uz priekšu. Tikpat augstas prasības man ir pret citiem, tāpēc domāju, ka ar mani nav viegli. Un vispār – man ir smags un grūts raksturs. Bet kam tad ir viegls? Taču mums katram dzīvē ir dota brīnišķīga izvēles iespēja: paņem aiz rokas to cilvēku, ar kuru tev klapē. Un ej!
Nav daudz tādu cilvēku, kuri, tikai ienākot telpā, aizrauj ar savu personības starojumu, un nav šaubu, ka bagāti ir tie cilvēki, kurus savā dzīvē aiz rokas paņem mazais un trauslais Kvākšķis.