Latviešu komēdijas klasika atdzimst Nacionālajā teātrī

«Domāju, ka es arī uz kādām lietām varu reaģēt tikpat krāšņi kā Trīne. Es arī varu aizdegties, aizsvilties un iet pa gaisu. Ja vajag cīnīties – vai par sevi, vai par taisnību –, es arī varu izvirst kā vulkāns,» atzīst Latvijas Nacionālā teātra vadošā aktrise Dita Lūriņa. Viņai šovakar pirmizrāde – titulloma Rūdolfa Blaumaņa joku lugā visai ģimenei Trīne, ko iestudējis režisors Elmārs Seņkovs.

Trīne ir tie paši Rūdolfa Blaumaņa Trīnes grēki - joku luga, kas sarakstīta 1896. gadā, pirmpublicēta 1897. gadā, tātad tieši pirms 120 gadiem. Pavasara gaisotnē, jokojot par mūžīgo mīlestības tēmu, režisors Elmārs Seņkovs devis aktieriem iespēju izspēlēties uz nebēdu. Titullomā - Dita Lūriņa vai Marija Bērziņa. Pārējās lomās: Maija Doveika, Agnese Cīrule, Inga MisāneGrasberga, Liene Sebre, Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Brūveris, Mārtiņš Egliens, Arturs Krūzkops, Ivars Kļavinskis, Ģirts Liuziniks, Uldis Siliņš, Jurģis Spulenieks, Jānis Vimba, Igors Šelegovskis un Romāns Bargais.

Kardināli savādāka

Trīne ir viens no spilgtākajiem latviešu dramaturģijas tēliem, kas iezīmē ne tikai savu kāri precēties, bet pirmām kārtām - arī savu veiklību un viltību. Ne velti Trīnes lomā vienmēr bijušas aktrises, kurām ir lieliska humora izjūta. Iepriekšējā Trīnes grēku skatuves versija bija skatāma pirms pieciem gadiem Dailes teātrī - lietuviešu režisora Rolanda Atkočūna iestudējumā (pēc Rūdolfa Blaumaņa komēdijas motīviem) galveno lomu spēlēja Vita Vārpiņa. Precēties kāro Trīni savulaik spēlējušas arī Dace Everss - 1997. gada iestudējumā Valmieras Drāmas teātrī (rež. F. Deičs), Ilze Vazdika un Vija Artmane - 1989. gada iestudējumā Dailes teātrī (rež. Arnolds Liniņš), Aina Jaunzeme - 1983. gada iestudējumā Liepājas teātrī (rež. Pēteris Vīksne) un vairākas citas aktrises.

ATDOT VISU. «Aktieris ir tāds jocīgs radījums - viņam patīk, ja viņš uz skatuves var sevi atdot visu. Viņam ir grūti, ja no viņa neņem, bet, ja ir iespēja dot un ir ko dot, viņš ir laimīgs,» sapratusi aktrise Dita Lūriņa / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Režisora Elmāra Seņkova versijā Rūdolfa Blaumaņa Trīne, kas viņam ir jau ceturtais šā latviešu klasiķa uzvedums, bet pirmais uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves, būs kardināli savādāka, nekā līdz šim redzētie skatītāju mīlētie un daudz iestudētie Trīnes grēki. Teātra mājaslapā ievietotais izrādes video rullītis ļoti labi parāda, ka tas nebūs tāds Blaumanis, kādu pazīstam no Skroderdienām Silmačos. «Arī tas Blaumanis tepat vien ir, un no 16. jūnija mūsu teātrī atkal ies vaļā skroderu dienas. Nāciet un skatieties,» aicina Antonijas lomas atveidotāja Dita Lūriņa. Bet mirkli pirms Trīnes pirmizrādes aktrise atklāj, ka šoreiz Blaumanis ir izkāpināts - ir ļoti krāsains un spilgts, skaļš un trokšņains. Izspēlējušies un izārdījušies ir visi - gan aktieri, gan režisors, gan scenogrāfs.

Mēģina atrast savu laimi

«Mūsu jeb, konkrēti, manā variantā Trīne nemaz nav ļauna un neko sliktu viņa nedara. Viņa ir mainīgi godīga, tā mēs to esam noformulējuši, jo savā būtībā viņa tiešām ir patiesa,» Dita Lūriņa iepazīstina ar savu Trīni, uzsverot, ka patiesībā stāsts jau nav par precēšanos. «Tas ir stāsts par mazo cilvēku, kurš mēģina izdzīvot, kā nu māk. Dzīve mutuļo, visapkārt viss notiek, un viņa vienkārši mēģina atrast savu laimi...»

Ko Trīne mums māca? Aktrise domā: to, ka katram cilvēkam vajag kādu, ko mīlēt, un tikai tad tā laime ir iespējama. Un tas nekas, ja apkārtējā pasaule uzskata, ka tu neesi mīlestībai piemērots, ka neesi uzmanības vērts un jūtu cienīgs. Jo ikviens ir jūtu cienīgs, un arī Trīnes jūtas patiesībā ir ļoti lielas. Blaumanis gan neko neatrisina, liek viņai turpināt cīnīties, un Trīne arī nemet plinti krūmos.

«Ir grūti runāt pirms pirmizrādes, jo visam vēl jāpiedzimst. Tikai, kad publika būs zālē, mēs sapratīsim, ko darām pareizi, kas sanāk un kas varbūt nesanāk,» saka Trīnes lomas atveidotāja. Viņa pavisam godīgi atzīstas, ka sākumā krita izmisumā, lai vispār saprastu, ko iesākt, lai režisora spilgtajā iestudējumā Trīni kāds vispār pamanītu. «Skaidrs, ka starp ļoti spilgtajiem tēliem, kuri ir ap Trīni, viņai jābūt vēl spilgtākai vai vismaz savādāk spilgtai, ka kaut kas ir jādara divtik ārpus rāmjiem, jo viss jau tāpat ir ārpus rāmjiem. Vai mums visiem kopā tas būs izdevies, vai skatītāji to pieņems, to jau šovakar ieraudzīsim, sadzirdēsim un sajutīsim. Katrā ziņā, es esmu uzkāpusi uz savas takas, es pa to iešu un no tās nost nekāpšu!» aktrise runā ar savas Trīnes apņēmību.

Prieks un paldies par Elzu

Šī sezona Ditai Lūriņai bijusi tiešām skaista - sākās ar Elzas lomu Andreja Upīša lugā Sieviete Ināras Sluckas režijā, turpinājās ar Sirenetas lomu lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškēviča absurda komēdijā Tuvā pilsēta Kirila Serebreņņikova režijā, tai sekoja piedāvājums ielēkt Dženijas lomā izrādē Tik mīla vien, kas teātra repertuārā ir jau kopš 2008. gada un ir skatītāju pieprasīta. Un sezonas noslēgumā ir Trīne.

«Aktieris jau vienmēr grib lielus un grūtus uzdevumus, izspēlēt kādu likteni no sākuma līdz beigu punktam, jo tas piedāvā iespēju pašam mainīties un uz skatuves daudz ko izdzīvot. Tāpēc ir prieks un paldies par Elzas lomu. Pēc ļoti ilgiem gadiem bija forši satikties ar Ināru Slucku, man ir prieks, ka varēju iepazīties ar horeogrāfi Agnesi Vanagu un mazliet iepazīt tango un iedvesmoties no šīs dejas burvības. Jā, bija ļoti, ļoti daudz jēgas un prieka no šīs lomas,» atzīst talantīgā skatuves māksliniece. Viņa uzsver: aktieris jau nemitīgi alkst augt, bet ārpus lomām tas īsti nav iespējams. Ir vajadzīgi dažādi spēles laukumi, kur asināt savus ieročus. «Ir vajadzīgi ne tikai jauni iespaidi, bet arī jaunas prasības. Un ne tikai pašam pret sevi - ir svarīgi, ka arī citi tev tās uzstāda, nevis izmanto tikai to, ko kādreiz jau esi darījis, ko jau proti. Turklāt ir gatavi gaidīt un reizē riskēt, ka tev tas izdosies, jo nav jau garantijas, ka divu mēnešu laikā, kas doti iestudējuma sagatavošanai, tas ir izdarāms. Un tomēr paļauties un neapstāties pie tā, ko jau gatavu var paņemt no plauktiņa, bet kopā meklēt un mēģināt tikt vēl dziļāk, vēl tālāk.»

Arī skatītājs ir kails

Izrāde Tuvā pilsēta, kas saņēmusi neviennozīmīgu skatītāju vērtējumu, Ditai Lūriņai ir īpaša ar to, ka viņa pirmoreiz strādāja ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu. «Lai arī mūsu teātrī viņš veidojis jau vairākas izrādes, man nebija nācies ar viņu satikties. Tā bija bauda strādāt gan ar Kirilu, gan ar Žeņu [horeogrāfu Jevgeņiju Kulaginu], kurš mūs katru rītu trenēja gluži kā specnaza komandu. Tas bija forši. Un otra lieta - bija prieks satikties ar Kasparu Zvīguli, kurš ir atgriezies teātrī. Mēs jau bijām iepriekš tikušies kādās lomās, bet - nebijām satikušies. Šajā izrādē tikām nolikti ekstremālā situācijā - visi pārējie spēlē cits ar citu, mēs tikai divatā. Un, jā, tur arī bija tas satikšanās piedzīvojums,» stāsta Sirenetas lomas atveidotāja. Aktrise atklāj, ka viņa izbauda iespēju pirmā cēliena beigās ieskatīties acīs skatītājiem, jo tajās ir ļoti dažādas emocijas un reakcijas. Arī lielas ciešanas - ka nav bijusi iespēja piecelties un aiziet prom. «Patiesībā, tas ir tik skaisti, jo tas ir patiesi. Ne tikai aktieris uz skatuves savās emocijās ir kails, arī skatītājs atsevišķos brīžos ir tikpat kails,» sapratusi Dita Lūriņa. Viņa saka, ka aktieri visu iestudējuma laiku bija gatavi dažādām skatītāju reakcijām. Arī režisors jokojot teica, ka trešo ainu jau var spēlēt pavisam mierīgi, jo tie, kuri to nevarēja izturēt, aizgāja prom pēc otrās, ka palikuši tikai tie, kuri to saprot un pieņem. Bet tiem, kuri šo izrādi vēl nav redzējuši, aktrise iesaka neaiziet pēc pirmā cēliena, jo otrais saliek visus punktus uz i.

Dzīve mutuļo

Dita Lūriņa bija domājusi: iznāks Trīne, paliks vieglāk. Bet, nē, nepaliks - arī maijs lieliskajai aktrisei ir darbiem ļoti pilns, bet jūnija vidū sākas Skroderdienas Silmačos. Savukārt 5. jūnijā mūzikas namā Daile jau piekto gadu pēc kārtas notiks pasākums, lai atbalstītu Latvijas teātra vecmeistarus, un Dita Lūriņa šogad atbild par šā pasākuma māksliniecisko pusi. «Jau varu atklāt, ka pasākums plānojas ļoti interesants, jo šoreiz skatuves vecmeistari, kuri joprojām spēlē, satiksies ar talantīgiem un novērtētiem mūsdienu mūziķiem. Piemēram, Astrīda Kairiša un Vestards Šimkus, Elvīra Baldiņa un Laima Jansone un DJ Monsta, Rihards Rudāks un Edgars Mākens, Inta Tirole un Ints Teterovskis un Balsis, Ģirts Jakovļevs un Da Gamba. Mēs vēl neviens nezinām, kas no tā sanāks, bet mēs atradām brīnišķīgu citātu, kas izsaka daudz: «Ja divi sarunājas un trešais viņu sarunā klausās, tad tas ir teātris.» Un šo teātri vadīs Dailes teātra aktieris Dainis Grūbe,» aizrautīgi stāsta Dita Lūriņa.

Bet vasaru viņa centīsies paņemt brīvu, lai maksimāli būtu kopā ar ģimeni. «Esmu nolēmusi mukt prom, cik vien iespējams. Arī prom no Latvijas. Jau Jāņos dosimies uz Angliju - ar ansambli Drama brauksim uzdziedāt, ar turienes latviešiem kopā pasvinēt. Protams, ņemsim līdzi ģimenes, lai svētkos būtu visi kopā,» stāsta Dita Lūriņa, neslēpjot savas šā brīža sajūtas: dzīve tā mutuļo, ka ir ne tikai jāspēj tai tikt līdzi, bet arī jāraugās, lai kas būtisks neizslīd no rokām.