KULTŪRA: Starp dzīves jēgu un bezjēdzību

Daugavpils teātra viesizrāde Nacionālajā teātrī 24. aprīlī uz Rīgu atveda pagājušā gada nogalē tapušo iestudējumu Iemīlējās muļķis muļķītē, kura režisors ir Dž. Dž. Džilindžers.

Pēdējos gados režisors aktīvi sadarbojas ar profesionālajiem teātriem reģionos, konkrēti Liepājā un Daugavpilī, un šī sadarbība acīmredzot ir abpusēji bagātinoša un auglīga gan teātriem, gan pašam režisoram, jo pēdējā laika spilgtākie un emocionāli uzrunājošākie iestudējumi nereti top ārpus Dailes teātra sienām. Nevar nepamanīt, ka arī tematiski Dž. Dž. Džilindžeram šobrīd aktuāla kļuvusi ļoti konkrēta līnija - pusmūža vīriešu dzīves jēgas un bezjēdzības apcerējumi un attiecības ar vairāk vai mazāk tā vai citādi destruktīvu dzīvesveidu, kas pamazām sadedzina fiziski, garīgi, emocionāli. Šādas notis ir gan Bļitkā, gan Bannija Manro nāvē, gan arī Iemīlējās muļķis muļķītē. Radošo garu neparastā degšana, sublimējoties mākslas procesā, bieži ir upuris uz mūzas altāra ar dažādiem psiholoģiskiem blakusefektiem. Daugavpils teātra izrādes scenogrāfijā parādās četri burti YOLO - abreviatūra no vispārzināma moto You Only Live Once (tu dzīvo tikai vienreiz - angļu val.), un tā savā ziņā šobrīd ir režisora atbilde uz pašu urdošajiem jautājumiem.

Stāstā par nevienam nevajadzīgu, naivu un mazliet neirotisku (varbūt pat psihiski nestabilu) meiteni un caurkritušu neveiksminieku - burvju mākslinieku kas vazājas pa Krievijas provincēm ar rutinētiem šoviem, regulāri izkrāpdams kādam skatītājam naudasmaku gan aiz garlaicības, gan tīri savu ikdienas tēriņu segšanai, Dž. Dž. Džilindžers paliek uzticīgs savam ironiskajam stilistiskajam rokrakstam, taču ar mazāku devu apnikuma, klišeju un trokšņa. Kristiana Brektes veidotā scenogrāfija veido askētiski minimālistisku telpu, kurā nav nekā lieka, bet par nepieciešamajiem efektiem rūpējas Jūlijas Bondarenko gaismu partitūra. Akcents likts uz aktierspēli, pretnostatot galveno varoņu - Džuljetas (Zanda Mankopa) un Rahmanova (Andris Bulis) - tēlu dinamiku samērā statiskām, bet ļoti spilgtām raksturlomām - tipāžiem, kas vienlaikus iemieso vides, laikmeta un sabiedrības raksturojumus. Tēlu galerijā ir gan mākslinieks, gan desantnieki, bandīts ar savu rīkļurāvēju, apkopēja, kultūras nama vadītāja, prostitūta utt. Tipāžu galerijā plastiski spilgtākie tēli ir Džuljetas māsas bijušajā mājā mītošais dzērājs Mihaila Abramova tēlojumā, Dzelzceļnieku kluba direktore (Maija Korkliša). Lai gan izrādes nosaukums liek domāt par mīlas līniju, izrādes stāsts ir drīzāk eksistenciāli skaudrs vēstījums par vientulību, kurā iezīmējas arī režisoram tuvais intelektuālais humors (piemēram, atsauces uz Federiko Fellīni filmu Kabīrijas naktis un Džuljetu Mazīnu, kuras vārds dots titulvaronei). Tas ir stāsts par mazo jeb lieko cilvēku, par viņa dažādām modifikācijām.

Izrādes kodols un lielākais atradums ir Daugavpils teātra jaunā aktrise Zanda Mankopa (Džuljetas lomā) un Andris Bulis kā burvju mākslinieks Rahmanovs. Zanda Mankopa pārsteidz ar plastisku, krāsainu, intonācijām bagātu aktierspēli ļoti sarežģītā tēlā, bet režisora risks uzticēt galveno lomu samērā nepieredzējušai aktrisei attaisnojas ar uzviju. Šķiet, režisors apzināti provocē skatītāju minēt Džuljetas vecumu, kas nav viegli izdarāms, jo pusaudziskais stūrainums un uzvedība brīžam mijas ar nobrieduša cilvēka atziņām. Andra Buļa atveidotais varonis zināmā mērā (vismaz pašreflektējošajā masu izklaidētāja ampluā) kļūst par režisora ironisku alter ego, un tas piešķir izrādei papildu emocionālo lādiņu. Rahmanovs ir rutīnas, vientulības un vienveidības nogurdināts, emocionāli notrulis un izmisis dzīves jēgas meklētājs, kuram tomēr svarīgs ir viņa publiskais smejošā Pajaco tēls. Tas kapitulē tikai pēc tam, kad pēc neveiksmīga šova Dzelzceļnieku klubā bandīts iluzionistam salauž roku un kolorītā Maijas Korklišas atveidotā padzīvojusī nimfomāne Emma Georgijevna aiz žēluma un «personiskās fizioloģijas» inspirēta viņu iesloga savā dzīvoklī un atņem drēbes, padarot vīrieti par savu rotaļlietu. Dzīves jēgu meklē arī mākslinieks noformētājs Barabancevs (Māris Korsiets), par kuru uzzinām mazliet vairāk nekā par citiem personāžiem un kurš kļūst par Džuljetas un Rahmanova dīvaino attiecību katalizatoru un nejaušu upuri vienlaikus.

Izrādes dramaturģija veidota no pietiekama daudzuma sadzīvisku situāciju, kas apzināti veidotas truli komiskas, gandrīz farsa estētikā. To pastiprina arī balagāna elementi ar burvju trikiem un šķietamu skatītāju iesaistīšanu. Taču mazpamazām skatītājs nemanot tiek ievilkts galveno varoņu iekšējā pasaulē, kuras vadmotīvs ir Džuljetas dziesmiņa par lidošanu bez spārniem, caur kuru viss stāsts iegūst traģisku nokrāsu. Kontrasts starp to, kā ir un kā izskatās, pamazām kāpina emocionālo temperatūru arī skatītāju zālē, komiskās situācijas kļūst vai nu groteskas (Emma Georgijevna rozā halātā lēkā ap vannu, skanot Verkas Serdjučkas Vse budet horošo), vai dramatiskas, smiekli skan retāk. Uz gogoliskas ironijas caurstrāvota sadzīves prozas fona publika ierauga kopīgo Džuljetas un Rahmanova tēlos - tā ir vēlme būt kādam cilvēciski vajadzīgam, mīlētam. Rahmanova, kurš labi pazīst arī daudzas šo emociju surogātformas, ciniskā pašpuikas maska slēpj izmisīgu kliedzienu pēc dzīves jēgas, pat ja tā spoguļojas pamestā, dīvainā pusaudzē, kuru beigās nākas ievietot psihiatriskajā klīnikā par savu pēdējo naudu.

Darbā ar Daugavpils teātri Dž. Dž. Džilindžeram lielā mērā nākas atgriezties pie klasiskā psiholoģiskā teātra paņēmieniem un teksta kā pamatvērtības, kas vislabāk pazīstami konkrētās trupas aktieriem. Māksliniecisko ambīciju atrašanās līdzsvarā ar pieejamo resursu iespējām un saprātīgs risks liecina par radošu briedumu. Un tas ved pie jauniem meklējumiem un atradumiem.