APRITĒ: Cilvēka un zvēra līdzāspastāvēšana
«Es esmu cilvēks, kuram ļoti, ļoti vajag mīlestību. Tāpēc ir tik forši, ka, atnākot mājās, mani sagaida mani kaķi un suns. Viņi vienmēr priecājas, mani ieraugot, nekad nepārmet, ka esmu atnākusi nenormāli vēlu. Jā, iespējams, ka dzīvnieki man patīk labāk nekā cilvēki,» saka jaunā aktrise Marija Linarte. Viņai rītvakar pirmizrāde Dirty Deal Teatro (DDT) – režisora Mārča Lāča, rakstnieka Jāņa Joņeva un publicistes Anetes Konstes sadarbībā tapušajā izrādē bestiārijā Zvērīgā mīla.
Cilvēka un dzīvnieka saiknes un attiecību tēma ir mūžsena, gandrīz tikpat sena kā cilvēks pats. Tā kļuvusi par iedvesmas motīvu neskaitāmiem mākslas darbiem gan tēlotājmākslā un prozā, gan teātrī un kino. Izrāde Zvērīgā mīla ir mēģinājums izprast abu civilizāciju - cilvēka un zvēra - līdzās pastāvēšanu un sadursmi, pietuvojoties noslēpumam, kuru, iespējams, līdz galam tā arī nekad neatminēsim.
Iestudējuma pamatā ir Jāņa Joņeva un Anetes Konstes oriģināldramaturģijas kopdarbs - desmit stāstu, kuru galvenos varoņus (cilvēkus un zvērus) saista visdažādākās attiecības, līdzības un savstarpējās atkarības. Tas atklāj dzīvnieka un cilvēka daudzšķautņaino saikni no visdažādākajiem rakursiem un visdažādākajās dzīves situācijās. Lomās: Marija Linarte, Ivars Krasts un Klāvs Mellis. Scenogrāfs un mākslinieks - Kristians Brekte, horeogrāfe - Katrīna Albuže, mūzikas autors - Matīss Runtulis, gaismu māksliniece - Jūlija Bondarenko. Nākamās izrādes: 1., 3., 22. un 23. maijā.
«Tas ir stāsts par cilvēcisko dzīvniekos un dzīvniecisko cilvēku dzīvē, un vienojošais ir tas, ka katrs stāsts ir par kādu zvēru un to, kā viņš ietekmējis cilvēka dzīvi. Tā mēs spēlējamies un mēginām saprast, kā dzīvnieki ietekmē mūsu dzīvi, kāpēc viņi mums ir tik svarīgi un - cik daudz dzīvnieciskā ir mūsos,» stāsta Marija Linarte. Viņa gan norāda, ka Ivaram Krastam šajā izrādē ir krietni vairāk, ko darīt, un viņš arī ļoti labi ar savu uzdevumu tiek galā. «Godīgi sakot, šīs izrādes mēģinājumu procesā ļoti šaubos par savām aktrises spējām, domāju, ka varbūt man vajadzēja nodarboties ar dekupāžu... Jā, pilnīgi nopietni, bez koķetērijas,» aktrise vaļsirdīgi atzīstas, sakot, ka viņai ir grūti tikt līdzi puišiem. «Ar režisoru Mārci Lāci strādāju pirmoreiz, vienmēr esmu gribējusi ar viņu strādāt, jo man ļoti patīk viņa veidotās izrādes. Bet - es vēl nespēju tik ļoti atvērties, varbūt tāpēc man ir grūtāk nekā citiem,» viņa domā. Mēģinājumu procesu salīdzinot ar krosu, aktrise saka: «Protams, ka Ivars Krasts skrien ātrāk, jo viņam ir garākas kājas nekā man. Es netieku līdzi. Bet kā treniņš tas ir ļoti labs, viennozīmīgi. Un, skatoties uz puišiem, sajūta ir ļoti pārliecinoša un laba.»
Protams, šīs izrādes tapšanas procesā Marija daudz domājusi arī par savām attiecībām ar dzīvniekiem. Viņa ir gādīga un mīļa saimniece suņupuikam Fricim un diviem kaķiem - Borisam un Zuzannai. Viņiem nav nekādas smalkas šķirnes, parastie šariks un bobiks, kā viņa pati smej, jo suns ir no laukiem, kaķi - no patversmes. «Cik labi, ka man ir dzīvnieki,» saka aktrise, uzsverot, ka viņai ļoti, ļoti vajag mīlestību, un dzīvnieki spēj to dot, neko neprasot pretī. «Mani dzīvnieki man pat ir kā mēraukla, lai es saprastu, vai ar kādiem konkrētiem cilvēkiem vispār ir vērts komunicēt un ielaist savā dzīvē. Jā, viens no kaķiem ļoti jūt cilvēkus, un pēc viņa reakcijas es uzreiz redzu, vai vienam vai otram cilvēkam vajag vai nevajag būt manā tuvumā. Viņš man pasaka priekšā to, ko es pati nepamanu.»
Uz jautājumu, kā suns ar kaķiem sadzīvo, Marija atteic, ka viņi visi ir liela, skaista un laimīga ģimene. «Viņi spēlējas un guļ kopā, viens otru mīļo. Mums no viņiem ir daudz ko mācīties,» aktrise sapratusi.