«Galvenā tēma, par ko izrādes sakarā ir jādomā – cik tālu mēs katrs esam gatavi iet draudzības vārdā,» atklāj aktieris un režisors Intars Rešetins. Dailes teātra Kamerzālē viņš iestudējis Ērika Asusa nopietno komēdiju Mūsējās. Pirmizrāde svētdien.
Draugs ir tas, kuram var piezvanīt nakts vidū un pateikt: «Es izdarīju noziegumu!», un viņš piedāvāsies palīdzēt aprakt līķi. Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) ir draugi jau daudzus gadus. Šis ir parasts vakars, viņi ir nodomājuši iedzert un uzspēlēt kārtis. Katram no viņiem attiecībās ar sievietēm ir kādas problēmas, bet nekas īpašs. Taču, kad ierodas Simons, kļūst skaidrs, ka šoreiz tiešām kaut kas ir noticis. Bet viņi ir draugi. Ir jāatrod kāda izeja.
«Tas ir stāsts par sievietēm. Man šis materiāls ir tuvs, pirmkārt, tāpēc, ka sieviete ir vīrieša virzītājspēks - uz labu vai sliktu, kā nu kuram. Otrkārt, tāpēc, ka šis materiāls piedāvā trīs jaudīgas lomas trim brīnišķīgiem aktieriem. Jo stāsts ir arī par trim draugiem, kuri visu izrādes laiku risina savas attiecības ar sievietēm,» stāsta jauniestudējuma režisors Intars Rešetins. Viņš atklāj, ka izrādes virstēma ir draudzība, kas tiek pārbaudīta caur savstarpējo attiecību prizmu. Un tai līdzās skatītājiem tiek dota iespēja gan ieraudzīt sevi un savas attiecības, gan nopietni aizdomāties, cik patiesi tad esam savā draudzībā.
Arī visas trīs aktrises, iepazīstoties ar lugas materiālu, aizdomājušās, cik gatavas būtu ko upurēt draudzības dēļ. «Man gan tā nav bijis, ka kaut kas būtu jāupurē, bet, lai palīdzētu draugam, savs egoisms ne reizi vien ir bijis jālauž,» atzīst Inita Sondore. Viņa neslēpj, ka dažkārt tas padevies ļoti viegli, bet dažkārt - ne tik viegli. Tomēr aktrise apzinās, ka sevi lauzt ir bijis vērtīgi, jo tas ļāvis augt kā personībai.
Ērika Eglija nebaidās atzīt, ka viņai ir ļoti maz draugu, bet tie ir tādi, kuriem, ja vajadzētu, varētu piezvanīt arī nakts vidū. «Attiecībās ar draugiem ir līdzīgi kā attiecībās ar vīrieti - kaut kur ir jāpiekāpjas, kaut kur ir jāpieslīpējas. Bet patiesībā tādus lielus upurus man draudzība nav prasījusi,» viņa secina.
Savukārt Kristīne Nevarauska sapratusi, ka draugus izkristalizē laiks, tas visu noliek savās vietās. «Es ar savu labāko draudzeni varu satikties reizi gadā, bet mums nav sajūtas, ka gadu neesam tikušās. Tā, manuprāt, ir draudzība. Un nav pat svarīgi, vai komunicējam reizi vai piecas reizes gadā, jo mēs zinām, ka viena otrai esam.»
Intars Rešetins draudzību salīdzina ar puķi, kas jākopj un jālaista, lai tā plauktu un ziedētu. Un tas attiecas ne tikai uz draugiem, bet arī uz otru pusīti. «Ērika saka, ka viņai nav daudz draugu. Jā, es saprotu, jo, strādājot šajā profesijā, tu nemitīgi skrien no projekta uz projektu un draudzībai nepaliek laika. Mēs daudz ko upurējam profesijas vārdā - jā, arī attiecības. Un arī es esmu ļoti daudzus draugus tāpēc pazaudējis,» atzīst izrādes režisors. Tāpēc ir šis iestudējums, kas to akcentē. «Es būšu ļoti laimīgs, ja skatītājs, noskatoties šo izrādi, izvērtēs, kāds viņš pats ir savās attiecībās - gan ar savu otro pusīti, gan pret saviem draugiem. Un, ja kāds pēc izrādes vēl arī piezvanīs kādam draugam un pateiks: «Hei, vecais, satiekamies!», tā būs mūsu komandas lielākā uzvara.»
Taujāti, vai izrādes radošā komanda arī savstarpēji ir draugi vai tikai kolēģi, Ērika Eglija atklāj, ka pamatā teātrī visi ir kolēģi, bet ir atsevišķas kompānijas, ar ko ir draudzīgākas attiecības, ar ko ir kādas kopīgas lietas, kādi savi stāsti vai noslēpumi. «Mēs tomēr visi dzīvojam zem viena jumta, tāpēc esam spiesti ne tikai draudzīgi sadzīvot, bet arī mācīties draudzēties.».