«Es savā dzīvē esmu nospēlējis tik daudz lomu, ka tagad mierīgi varu teikt: es mīlu teātri. Un man patīk, ka cilvēkiem patīk teātris,» saka aktieris Rūdolfs Plēpis. Kopā ar savu kolēģi Rolandu Zagorski-Rolandu viņi šovakar, atzīmējot Starptautisko Teātra dienu, būs uz teātra-kluba Hamlets skatuves. Bet mirkli pirms tam, kad notiek teātra brīnums, Neatkarīgajai ir iespēja būt klāt, kad abi lieliskie skatuves mākslas meistari satiekas, lai parunātu par gaistošo skatuves mākslu.
Lielā klupiena sākums
Rolands Zagorskis-Rolands: - Vai atceries mūsu satikšanos izrādē Briesmu darbi Lursīna ielā, kur spēlējām negausīgus alkoholiķus? Tas bija pirms simts gadiem.
Rūdolfs Plēpis: - Kā bija vārds režisoram?
R. Z.-R.: - Gijs Kulo, no Francijas. Režisors Edmunds Freibergs šo lugu bija noskatījis, esot Parīzē. Sākumā domājis, ka Nacionālajā teātrī nav tik ģeniālu aktieru, kas to varētu nospēlēt, bet tad attapies, ka ir gan - Plēpis un Zagorskis!
R. P.: - Es vairs neatceros, kas es tur biju.
R. Z.-R.: - Tas vairs nav svarīgi. Mēs bijām divi labas dzīves tīkotāji un uzdzīvotāji, kas...
R. P.: - ...pārdzēruši jēgu un no rīta attapušies uz delīrija robežas.
R. Z.-R.: - Man šī izrāde bija absolūti liktenīga - es spēlēju tik ģeniāli, ka izrāžu vadītāja Baiba Šulcāne domāja, ka izrādes laikā lietoju alkoholu. Jo skaidrā tik patiesi to nevarot nospēlēt...
R. P.: - Bet tā taču nebija, tu nekad nebiji dzēris!
R. Z.-R.: - Par to jau ir runa! Piedzēries to izrādi nemaz nevarētu nospēlēt, bet - izrāžu vadītājai bija zobs uz mani. Drīz pēc tam viņai pašai teātris bija jāpamet. Bet - tas bija viens no akmeņiem, kas manā ceļā tika nolikts, un tas bija mana lielā klupiena sākums.
R. P.: - Bet tu zini, ka katram klupienam ir jauns sākums... Es tikai brīnos par sevi, ka - es neko nenožēloju! Un man nav kauns ne ieiet, ne iziet no teātra. Es jūtos brīvs. Nezinu, kā tu.
R. Z.-R.: - Man ir līdzīgi.
R. P.: - Varbūt tāpēc, ka mēs esam Jaunavas?
R. Z.-R.: - Un abi vienā gadā dzimuši.
R. P.: - Vienā gadā nē. Tu esi dzimis 1949., es - 1950. gadā. Tu esi Vērša Jaunava, es - Tīģera Jaunava.
R. Z.-R.: - Jaunavas visi ir aktieri. Kārlis Ulmanis arī bija Jaunava.
R. P.: - Ak tā? Es nezināju.
R.Z.-R.: - Atceries, bija laiks, kad, noskatoties no Mākslas dienām, tika svinēta arī Teātra diena. Kādus piecus vai septiņus gadus to organizēja Valdis Lūriņš, bet, kā jau ģēnijam, viņam drīz apnika, un tad to turpināju es. Tas bija vēl pirms dziesmotās revolūcijas. Doma laukumā uzbūvējām skatuvi, un katrs teātris nāca ar savu programmu. Skatītāju tajā laikā bija tūkstošiem. Bet 1991. gadā visas aktivitātes noplaka, jo vajadzēja rauties pēc banāna..
R. P.: - Vajadzēja izdzīvot.
R. Z.-R.: - Tiem, kuri nokļuva pie siles, kuri sadalīja G24, jau nekā netrūka, bet apakšas bija spiestas domāt, kā izdzīvot, un nevienam vairs nebija prātā teātris. Tajā laikā teātris arī sāka mocīties, domājot, ko vispār iestudēt, nemaz nerunājot par masu pasākumiem. Un tad arī sākās visādas vodeviļas un šurļi-murļi.
R. P.: - Bet es cenšos skatīties uz gaismu! Kad pirms vairākiem gadiem biju uz koncertu Jaunolaines baznīcā, tur bija kāda sirma kundze, kura visu laiku smaidīja. Es piegāju klāt un jautāju, kā viņa spēj būt tik optimistiska, uz ko sirmā kundze man atbildēja: «Tāpēc, ka es uz visu skatos kā uz absurdu.» Tagad atceros viņas teikto, un, zini, Roland, es arī uz visu skatos kā uz absurdu. Jo tad paliek mierīgs prāts.
Prieks par veiksmi
R. Z.-R.: - Kad es atvēru šo klubu [Hamletu], domāju, ka tam vajadzētu būt drusku citādam teātrim vai arī - vietai, kur notiek «izrādes pēc izrādes». Man bija entās idejas, tieši kā tas varētu notikt, taču tās neizdevās realizēt, jo cilvēkiem vienkārši trūka naudas, lai samaksātu arī to vienu latiņu par ieeju. Bet gluži par velti arī nekas nenotiek, jo aktieriem jau arī vajag ēst... Tad nu 27. martā, atzīmējot Starptautisko Teātra dienu un izmantojot mana kolēģa Rūdolfa Plēpja sastrādāto popularitāti...
R. P.: - Tas nu gan ir labs - sastrādātā popularitāte...
R. Z.-R.: - ...varbūt kāds pavilksies, atnāks un paklausīsies, kā mēs runājam dzeju. Es pieļauju, ka kādu tas vēl interesē. Iespējams, vēlāk šo ideju varēs attīstīt un varbūt uz Hamletu atnāks vēl kāds aktieris. Bet mums ar Rūdi jau arī pašiem ir diezgan plašs repertuārs, mēs varam ar turpinājumiem.
R. P.: - Un, tā kā ar mums kopā būs arī Māris [akordeona virtuozs Māris Balaško], tas būs kaut kas ļoti spilgts un muzikāli interesants. Mēs ar Rolandu šausmīgi dziedāsim. Es gribētu, Roland, lai tu nodziedi to Raimonda Paula dziesmu ar Jāņa Ziemeļnieka vārdiem. Redzi, man jau arī ir simpātijas pret mūziku, un es esmu diezgan izvēlīgs, bet, kad tu dziedi to dziesmu par zvaigzni [Zvaigzne]... Tas ir kas īpašs. Tāpat kā Andris Bērziņš, kad dzied Svētvakaru... Man vispār ir liels prieks, ka es varu priecāties par otru. Tā ir laime, ja tu neskaud otru, bet priecājies par viņa veiksmi un nežēlojies par savu likteni. Man ir tāds prieks par Elitu Kļaviņu izrādē Pilna Māras istabiņa. Fantastiska izrāde! Divarpus stundas bez starpbrīža, bet - visi mēmi! Es pats savulaik esmu spēlējis šajā darbā Pētera Pētersona iestudējumā, bet nu šis, kas it kā ir cits, tomēr nav cits. Jo viss ir tik precīzi, tik labi!
R. Z.-R.: - Man gan jāsaka citādi. Pēdējā laikā maz apmeklēju dramatiskā teātra izrādes. Tāpēc, ka garlaicīgi. Tāpēc, ka es tur negūstu gandarījumu. Kur nu vēl līdzpārdzīvojumu! Varbūt esmu uzbūvējis kaut kādas nepareizas pieņēmumu konceptuālas konstrukcijas, tomēr es vēlos ieraudzīt uz skatuves aktieri, ko gribētos apskaust ar balto skaudību... Teikt: jā, šo lomu es arī gribētu spēlēt! Eju, skatos, bet neredzu nevienu. Pa ilgiem gadiem biju aizgājis uz pirmizrādi - salasīti labākie teātra spēki, oriģināls piegājiens, bet es pēc pirmā cēliena aizgāju prom. Vēlāk šī izrāde Spēlmaņu naktī dabūja Gada izrādes balvu. Man laikam vienkārši nelaimējās. Rūdim laimējās. Man gadās aiziet uz kaut kādām šausmām. Biju uz Karmenas pirmizrādi Operā. Gribēju aiziet jau pēc pirmā cēliena, bet fiziski nebija iespējams. Aizgāju pēc otrā. Juris Karlsons arī gāja prom, tas mani mierināja, ka galīgs idiots neesmu. Nu, tās bija šausmas! It kā novatorisms, bet tik diletantiski. Nu, mīļā režisore, ieklausies Karmenas mūzikā, nu nevajag uz tās repot un dejot hiphopu! Nu nevar kaisles pilno Karmenu un to brīnišķo skaistumu, kas virmo apkārt, pēkšņi ielikt Maskavas forštatē. Nu, bļāviens, ko tu ar to gribēji pateikt?! Es brīnos, ka mūsu Opera var atļauties tādu izrādi. Man liekas, ka nevis frančiem mums būtu jāmāca, bet pēdējais laiks mums pamācīt frančus un pārējo pasauli, kā jātaisa opera.
R. P.: - Teātris kā līdzpārdzīvojums - tas ir visskaistākais, kas vispār var būt. Man pašam tāda izrāde bija Ceļojošā komija gals Nacionālajā teātrī. Nu, tu zini, es tādu pārdzīvojumu nekad mūžā nebiju piedzīvojis. Mēs bijām cilvēciski samīlējušies viens otrā, mēs bijām gluži kā viena ģimene. Paldies dievam, ka man šī izrāde ir ierakstīta lentē. Tā bija fantastiska! Atceros, kā Mihails Kublinskis [izrādes režisors] nevienam vispār neko neaizrādīja, sēdēja zālē un klusēja.
R. Z.-R.: - Tas ir ideālais variants, kad tu kā aktieris izdzīvo sava personāža vai tēla dzīvi gandrīz viens pret vienu. Normāli dzīvē jau to nekur nevar dabūt. Tu tak nevari dzīvē spēlēt Jūliju Cēzaru vai karali Līru.
R. P.: - Vai, kā es spēlēju karali Līru! Tas bija tik smieklīgi, tik smieklīgi... Jo es bišķiņ nesapratu Šekspīru.
R. Z.-R.: - Man bija tāda loma Mirabo [Andreja Upīša vēsturiskajā traģēdijā, izrādē ar tādu pašu nosaukumu]. Viņš bija ļoti duālistiska personība, šausmīgs dēkainis dzīvē. Iedomājieties, viņš tika ārā no cietuma, jo viņā samīlējās cietuma priekšnieka meita. Fantastisks personāžs! Un es viņu dabūju izspēlēt. To jau publika nesaprot, to saproti tikai tu pats, cik tā ir milzīga bauda identificēties ar savu varoni. Pēc šīs izrādes man parasti bija diezgan sājas sajūtas, un tas bija variants, ka dažkārt no tās vibrācijas netiku vaļā. Tāpēc aktieris dažreiz grib pēc izrādes vienus simt gramus izdzert...
R. P.: - Tu tiešām netiki vaļā no lomas?
R. Z.-R.: - Parasti gan es smējos par tiem, kas tā teica. Bet - ja tu savu lomu koncentrē uz savu privāto dzīvi un apzinies, ka ar tevi līdzīgi var beigties...
R. P.: - Man gan tādu problēmu nekad nav bijis. Apģērbju kostīmu, nospēlēju lomu, novelku kostīmu, uzģērbju savas drēbes, un viss. Man liekas, ja nevar iziet no lomas, tā jau ir bišķiņ klīnika...
R. Z.-R: - Es jau runāju tikai par lomām, kas ļoti sasaucas ar tavām paša iekšējām dziņām, kaislēm un vaislēm. Un man tāds bija tikai Mirabo. Es arī biju tikpat dulls. Turpretī, spēlējot Spartaku [izrādē Spartaks], nekādu asociāciju un nekādu īpašu emociju.
Man ir jābūt teātrī
R. Z.-R.: - Bet visā visumā viss ir labi. Man ir savs teātris. Es esmu spēlējis arī Dailes teātrī - izrādē Reizēm vijoles [1999], Liepājas
teātrī - izrādē Gaidu tevi, mīļotais Valentīna Maculēviča režijā [2007]. Bet - es šodien neredzu to autoru un to režisoru, kuram varētu un gribētu atdoties. Jo teātris ir kolektīva māksla. Iedomājieties, cik pozīcijām ir jābūt saskanīgām! Cik jāsakabinās, cik jāsacopējas... Tā ir grūta padarīšana. Kad atkal piedzims jauns Smiļģis, jauns Jaunušans, Liniņš vai Šapiro, droši vien viss sakārtosies pats no sevis. Pašlaik mums nav ne Šapiro, ne Smiļģa, nav pat Briedīša! Ko darīt? Būsim pacietīgi. Raiņi nedzimst katru gadu. Raiņi dzimst reizi simt gados.
Bet publikas mīlestību es esmu saņēmis, un divus uzaicinājumus piedalīties Holivudas filmās arī. Nu labi, bez teksta, bet ar trim pūdelīšiem, un epizode ļoti būtiska. Un es pirmoreiz mūžā no vienas lomas Holivudas filmā esmu arī atteicies.
R. P.: - Ak tā?
R. Z.-R.: - Jā. Pirmkārt, tāpēc, ka žanrs bija šausmu filma, ko es nevaru ciest nekādā izpildījumā. Otrkārt, tas bija stāsts par dēmonu izdzīšanu, un man būtu jāspēlē mācītājs. Es iedomājos, ka, lai sasniegtu kaut kādu iekšēju vibrāciju, man tas būtu jāizlaiž caur sevi... Nu, nē, nē, nē! Es uz to neparakstījos. Es vispār uzskatu, ka aktierim pēc 50, 60 vajag ļoti gradēt, ko vēl darīt uz skatuves. Es nesaku, ka jau pēc četrdesmit jāiet nost no skatuves kā baletniekiem, bet... ja mēs paskatāmies vēsturē, vecie aktieri taču tikai aiz pietātes tika pieturēti teātrī. Bet vajadzētu būt tā, ka, ejot pensijā, tev ir septiņi, astoņi tūkstoši eiro un tu mierīgi vari braukāt pa pasauli un skatīties, kādas izrādes taisa jaunie. Tas būtu sapnis vasaras naktī... Visur pasaulē jau tā ir, tikai pie mums aktieri saņem nožēlojamu pensiju. Es uz skatuves esmu bijis piecdesmit gadus, manā pūrā ir ap piecdesmit filmu, neskaitāmi TV uzvedumi, bet - kur man ir tā iekrātā nauda?! Es arī saņemu nožēlojamu pensiju. Jo mēs taču esam jauna valsts, un aktieris ir nolikts tur, kur nolikts. Kad savulaik gājām mācīties, bija pavisam cita situācija - toreiz aktierus mīlēja, novērtēja. Ja man šodien jautātu, ko es teiktu deviņpadsmitgadīgam jaunietim, kurš stāv uz Kultūras akadēmijas sliekšņa, lai stātos aktieros, es teiktu: «Laidies prom, vecīt, tu esi iemaldījies nepareizā vietā! Izvēlies normālu profesiju, kur var nopelnīt, lai izdzīvotu un ģimeni uzturētu!» Protams, ar to izpratni, kas šodien ir teātris, arī es savos deviņpadsmit gados neietu uz teātri.
R. P.: - Es tikai klausos un domāju, ka, paldies dievam, manī ir iestājies miers. Kad noskatījos Uguni un nakti [Nacionālajā teātrī], es izgāju no teātra un domāju: nu tā, kādu laiku vairs neapmeklēšu teātri... Bet tad es atcerējos to sirmo kundzi, kura uz visu skatās kā uz absurdu, un manī atkal iestājās miers.
R. Z.-R.: - Labi, ka mazmeitas neraujas uz teātri. Vecākā - Loreta - nāca pie manis studijā. Kad visiem liku iemācīties Hamleta monologu, viņa vienīgā iemācījās un norunāja tik precīzi, tik superīgi. Ja kādam ir vēlme, to var apskatīties youtube. Kā viņa savos sešpadsmit gados ir tik jēdzīga? Tāpēc, ka viņa ir vienīgā no man zināmiem jauniešiem, kura lasa. Un tāpēc viņa saprot, ko nozīmē «būt vai nebūt», ko nozīmē «kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas, ar ko mūs vajā ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru. Un izbeigt visu?». Bet es ceru, ka viņa negribēs stāties aktieros, ka lēnā garā pierunāšu viņu iet, piemēram, uz mākslas vēsturniekiem, jo viņa arī labi zīmē, glezno. Arī ar mūziku ir nodarbojusies. Vispār jau man liekas, ka mūsdienās par aktieri kļūst nejauši, ka tas ir liktenis, kas ierakstīts zvaigznēs. Visas slavenās franču aktrises ir atzinušas, ka kino nokļuvušas pavisam nejauši. Tā jau tikai kādreiz bariem skrēja uz Teātra fakultāti.
R. P.: - Es nekur neskrēju. Atnācu no armijas, stāvēju vārtos savā šinelītī un vispār nesapratu, uz kuru pusi doties. Tu tak arī dienēji?
R. Z.-R.: - Jā, es dienēju.
R. P.: - Nu, re, stāvēju es viens Abrenes ielā...
R. Z.-R.: - Es biju tajā pašā daļā!
R. P.: - ...stāvēju es viens, neviena nebija, jo vecāki jau miruši. Es biju brīvs! Fantastiska sajūta!
R. Z.-R.: - Un kā nokļuvi teātrī?
R. P.: - Gāju pa Lāčplēša ielu, skatos - iet Miša, ar ko kopā dienējām, rokās čemodāns. Domāju: sagādāšu pārsteigumu - slepus piezagšos klāt un atvēršu čemodānam rāvējslēdzēju. Kad vēru to vaļā, viņš pagriezās, un es ieraudzīju pilnīgi citu cilvēku! Nezināju, kā attaisnoties, un - iebēgu teātrī... Tur bija pielikts sludinājums, ka uzņem studistus. Tā es iestājos.
R. Z.-R.: - Pirms tam par to nedomāji?
R. P.: - Tak es jau ļoti gribēju. Kad mammiņa nomira, man bija trīspadsmit gadu, un man tas bija baigais šoks. Es vispār nezināju, uz kuru pusi iet. es nevarēju aptvert, ka mammas vairs nav. Un tad es skrēju uz teātri, kur bija teātra pulciņš. Atceros: kad iegāju teātrī, Singa [Vera Singajevska] spēlēja Šuru Tičinkinu izrādē Sombrero. Viņa tolaik bija stāvoklī, gaidīja savu otro dēlu - Gunti. Es stāvēju, skatījos uz Singu, un man kļuva mierīgi ap sirdi. Un tad es sapratu, ka man ir jābūt teātrī...