«Skolas laikā man diezgan bija jācīnās ar lasīšanu, jo es nespēju saprast grāmatu burvību. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc tagad taisu tieši šo darbu,» atzīst režisors Jānis Znotiņš. Viņš iestudējis Valda Staburaga bērnus – sākumskolas bērniem un viņu vecākiem. Pirmizrāde Valmieras drāmas teātra (VDT) LMT Mansardā – piektdien.
Tas ir stāsts par diviem draugiem Janci un Marču (Aigars Apinis un Jānis Znotiņš), kuri iepazinās kādā pavasara dienā Staburaga pakājē. Par viņu piedzīvojumiem un noslēpumiem, izzinot pasauli un Staburaga apkārtni, kas mums šobrīd vairs nav redzama un ir palikusi tikai nostāstos.
«Uzsākot darbu pie šīs izrādes, mans uzstādījums bija tiekties pēc mākslinieciskas kvalitātes. Man negribējās veidot izrādi, lai tikai izklaidētu bērnus, man gribējās spert nākamo soli un piedāvāt kvalitatīvu teātra mākslas izrādi. Tādā nozīmē, ka izrādes skatītājs tiešām redz, kas ir teātris un ar ko tas atšķiras no filmām un multfilmām televizorā. Tāpēc es arī apzināti meklēju tādu materiālu, kas ir grāmatā, kas bērniem ir jālasa skolā. Jo īpaši tāpēc, ka mūsu literatūras zelta fonda lasīšana bērniem allaž sagādā lielas grūtības,» stāsta izrādes režisors. Viņš neslēpj, ka izvēle par labu šim materiālam bijusi kā azarts - var vai nevar?! Protams, ka viņš tam ķērās klāt ar absolūtu pārliecību, ka var, un, mirkli pirms veras pirmizrādes priekškars, Jānis Znotiņš ir gandarīts, ka mērķi ir izdevies sasniegt.
«Mēs apzināti gājām uz mākslinieciski sarežģītu uzdevumu - mēs esam tikai divi aktieri un gaisma [gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis]. Kad Ēnu dienā mūsu mēģinājumu noskatījās vidusskolnieki, viņi bija pārsteigti, ka teātris var būt arī tāds. Par ko mums, protams, bija liels iekšējs prieks. Jo skaidrs, ka bērni un jaunieši šodien ir pieraduši pie ilustratīvām izrādēm, bet mūsu gadījumā nav kur sprukt - ne mums kā aktieriem, ne arī skatītājiem,» stāsta Jānis Znotiņš, paskaidrojot, ka gan aktieriem ir svarīgi atslēgt bērnu sevī un noticēt pašu radītajai pasaulei, gan skatītājiem ir jāpieslēdz iztēle un jādarbojas dotajos apstākļos. Un tajā ir šīs izrādes burvība.
Turklāt, kā uzskata izrādes režisors, šī izrāde ļoti precīzi parāda to, kas ir aktiera profesija - ka tas nav tikai iemācīties tekstu un to norunāt bez kļūdām.
«Lai ko arī teiktu par mūsdienu bērniem - ka viņi ir savādāki nekā tad, kad mēs augām -, man ir pilnīgi skaidrs, ka bērniem līdz zināmam vecumam ir ļoti spēcīga iztēle, kurai pieaugušie nekad netiks līdzi. Jo pieaugušie jau ir nostabilizējušies savos rāmīšos un viņi taču visu zina labāk... Bet bērni, esot lielajā izzināšanas ceļā, ir ļoti atvērti pret visu. Un tieši to arī es gribēju izmantot,» stāsta jauniestudējuma režisors, uzsverot, ka izrādes galvenais uzdevums ir likt skatītajiem izjust to piedzīvojumu, ko piedzīvo puikas pie Staburaga.
«Staburaga līnija bija vēl viens no iemesliem, kāpēc šis darbs ir tā vērts, lai to iestudētu. Jo, aprunājoties ar sākumskolas bērniem, es sapratu, ka viņi pat nenojauš, kas ir Staburags. Pārsvarā viņi man pretjautāja, vai tas ir cilvēks?...»
Režisors cer, ka stāsts par Staburagu, kas bija 18,5 metrus augsta saldūdens kaļķiežu klints Daugavas ielejas dolomīta kraujas malā, arī vecākiem liks aizdomāties, kas pagājušajā gadsimtā noticis mūsu Latvijā. «Stāsts par Staburagu, protams, ir ļoti skumjš, bet es absolūti negribu to akcentēt. Jo mūsu stāsts nepavisam nav skumjš - tas ir stāsts par draudzību, par diviem puišiem pie Staburaga, par to, kā viņi iepazīst Staburagu un kā šī draudzība izvēršas.».