Jekaterina Frolova. Kā būt labam cilvēkam?

«Brehts savā lugā ir ļoti tiešs, cilvēku noliek izvēles priekšā, liek pašam sev atbildēt, kas ir svarīgāk – mīlestība, labklājība vai būt labam,» uzskata aktrise Jekaterina Frolova, kura atveidos galveno lomu Rīgas Krievu teātra jaunākajā pirmizrādē – Bertolta Brehta lugas Krietnais cilvēks no Sečuānas jauniestudējumā. Pirmizrāde – sestdien, 25. februārī.

Kas ir dievi, kas nosaka to, kā cilvēkam dzīvot, un kā mūsdienās būt krietnam cilvēkam - šie ir jautājumi, uz kuriem savu atbildes versiju mēģinās sniegt iestudējuma Krietnais cilvēks no Sečuānas režisora Elmāra Seņkova radošā komanda. Protams, ka iestudējumā neiztiks arī bez mīlestības tēmas, ne velti autors šai lugai deva nosaukumu Precemīlestība (Die Ware Liebe), bet vēlāk, kardināli pārstrādājot lugu, mainīja gan tās žanru, gan arī tās nosaukumu.

Kas ir labs, kas ir slikts?

«Esmu pateicīga Elmāram, ka viņš izvēlējās iestudēt šo lugu un uzticējās man, dodot iespēju tajā atveidot galveno lomu. Uzticība man ir ļoti svarīga, jo arī es uzticos viņam kā režisoram. Tie vienmēr man ir svētki, kad strādāju kopā ar Elmāru, lai gan darbs nav viegls, bet vienmēr ir ļoti interesants,» saka galvenās lomas atveidotāja šajā iestudējumā Jekaterina Frolova. Ar režisoru Elmāru Seņkovu viņa pirmo reizi sastapās pirms gadiem sešiem, kad viņš, būdams Latvijas Kultūras akadēmijas students, veidoja savu diplomdarbu - izrāde Graņonka tapa aktieriem no darba brīvajā laikā, jo tā nebija paredzēta repertuārā, kur vēlāk gan tika iekļauta un joprojām tiek spēlēta. «Tas ir brīnums un laime vienlaikus, ja aktierim izdodas sastapt režisoru, ar kuru ir prieks strādāt. Tolaik Seņkovs bija nezināms režisors, bet nekad jau nevar zināt, kad satiksi cilvēku, ar kuru pēc tam iesi tālāk kopā pa mākslas ceļu. Esmu laimīga, ka viņš atnāca uz mūsu teātri,» atzīst Jekaterina Frolova. Aktrise atzīst, ka Elmārs Seņkovs ar katru jaunu lomu viņā atklāj ko pašai nezināmu, arī šī loma viņai «nākot» grūti, bet tieši tajā esot izrādes iestudēšanas procesa skaistums. «Man nav interesanti, ja viss ir pārāk viegli, jo tad nav attīstības, patiesībā - sevis atražošana. Es jau vairāk nekā desmit gadu strādāju teātrī, man jau ir izveidojušies savi štampi, no kuriem es, protams, gribu izvairīties, bet ne vienmēr sanāk. Meklēt ir pakāpiens augšup.»

Šīs izrādes iestudēšanas procesā viņai īpaši daudz jādomā par tēmu - kas ir labi, kas slikti? Jekaterina Frolova: «Vai ir labi būt labam? Kā mēs varam pateikt, kas ir labs, kas ir slikts, jo par labo katram ir sava izpratne. Kur ir tā robeža? Mēs visi zinām, ka bērnus sist un sodīt ir slikti, bet es atceros no savas bērnības - kad es vecākiem meloju un ar vārdiem nevarēju saprast, ka tas ir slikti, tad, es neslēpju, saņēmu arī pa dibenu. Laikam es tikai tādā veidā sapratu, ka melot ir slikti. Protams, slikti, ka vecāki bērniem uzšauj pa dibenu, jo vecāki ir lielāki, gudrāki un spēcīgāki, bet - no otras puses - viņi lika man saprast.» Aktrise uzsver, ka izrādes veidotāji nevēlas uzspiest savu viedokli vai didaktiski pamācīt, bet diskutēt ar skatītāju, un katrs pats var izlemt, kas tieši viņam ir slikti vai labi. «Katrā laikā, katrā sabiedrībā ir savas problēmas, bet jautājums ir - kā būt un palikt labam cilvēkam, un nevis citu acīs, bet pašam savās acīs, lai pašam nebūtu kauns par sevi.»

Iegūšanas upuri

Rīgas Krievu teātrī Jekaterina Frolova strādā jau desmit gadu un šo laiku dēvē kā «lielisku», pat neraugoties uz to, ka to laikā bijuši «kritumi, asaras, histērijas un neapmierinātība - bez tā visa jau nemaz nevar, bet, ja man prasītu, vai es gribētu kaut ko mainīt pagātnē, es teiktu - nekad». Pēc studijām Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmijā viņa atgriezās Latvijā, taču teātris viņu trupā neuzņēma, Jekaterina strādāja par reklāmas aģenti un šo laiku savā dzīvē sauc par depresīvu un sarežģītu. Tomēr tas sniedzis arī ko labu - viņa sapratusi, ka nav biroja cilvēks, kurš var strādāt no astoņiem līdz pieciem ar vienas stundas pārtraukumu pusdienlaikā. «Man no tā kļūst slikti. Teātrī man ir labi, lai gan nereti te es esmu no desmitiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā.» Lai arī viens gads pagājis it kā tukšgaitā, aktrise nenožēlo, ka savulaik atgriezusies Latvijā. «Es nenožēloju, ka pēc studijām atbraucu atpakaļ uz Rīgu. Es tik ļoti mīlu savu pilsētu, esmu kā mājdzīvnieks, kuram jāzina sava teritorija, labi tajā jāorientējas un labi tajā jājūtas. Mani kursabiedri, protams, palika Pēterburgā, daži aizbrauca uz Maskavu, bet es atbraucu uz Rīgu un biju bez darba. Esmu pārliecināta - kad cilvēks pabeidz studijas, un vienalga kādā specialitātē, viņam zināms laiks ir jānostrādā jaunajā profesijā, jāiegūst pieredze, prakse. Man tādas iespējas nebija, un tieši tas man radīja nomāktību.» Protams, viņa, tāpat kā kursabiedri, varējusi palikt arī Krievijā, bet tās milzīgajiem mērogiem ne tikai ģeogrāfiski, bet arī profesionālajā vidē nākot līdzi arī haoss. «Tie ir maldi, ka Pēterburgā vai Maskavā esi visiem vajadzīgs, jo patiesībā - nevienam neesi vajadzīgs, un tādu kā tu ir simtiem, tūkstošiem. Zinu daudzus, kas dzīvo, visu laiku kaut ko gaidot. Viss mūžs gaidīšanas režīmā. Gaida lomas teātros un filmās, bet es gribu dzīvot, es gribu būt vajadzīga, un te es esmu vajadzīga. Turklāt mūsu teātrī tiek uzaicināti strādāt izcili režisori, ar kuriem mani kursabiedri nekad nav strādājuši, jo viņiem vienkārši nav tādu iespēju. Es nesaku, ka negribu filmēties lielbudžeta filmās arī Krievijā, pelnīt labu naudu un būt populāra, un aktieri, kas apgalvo pretējo, patiesībā liekuļo, jo visiem to gribas, jo šī ir tāda profesija. Tomēr - es varu aizbraukt strādāt uz konkrētu laiku, bet dzīvot es gribu Latvijā,» atzīst Jekaterina Frolova. Aktrises kursabiedre, kas dzīvo Maskavā, daudz filmējas un pie viņas braucot ciemos dažas reizes gadā, reiz teikusi, ka labprāt dzīvotu Latvijā, bet strādātu Maskavā. «Es viņai saku - Ļena, tas nav iespējams, tā ir utopija, turklāt par visu ir jāmaksā, kaut ko nākas ziedot vai upurēt, lai kaut ko iegūtu.»

Neslinkot

«Varbūt kādam ir iespējams apvienot pilnīgi visu, paspēt visu, bet tas nav stāsts par mani,» saka Jekaterina Frolova un piebilst, ka šobrīd, īsi pirms pirmizrādes, viņai galīgi nemaz neesot laika būt priekšzīmīgai sievai, tāpēc vīram pateikusi, ka par brokastīm un vakariņām viņam jāparūpējas pašam. «Esmu vecmodīga - uzskatu, ka mājās jāgatavo sievai, bet šobrīd man pat nav laika aiziet sapirkt pārtiku. Labi, ka vīrs ar sapratni izturas pret manu darbu, lai gan pats absolūti nav saistīts ar mākslu,» saka jaunā sieva, kas laulības ostā iestūrēja tikai pērn.

No tuvojošās pirmizrādes mazliet ciest dabū arī kolēģi seriālā UgunsGrēks, jo viņas dēļ filmēšanas notiek vēlu vakaros. Neērti jau esot kolēģu priekšā, bet šobrīd viņai vienkārši neesot cita laika. «Esmu darbaholiķe, un man tas patīk... Varu jau sūkstīties, ka esmu nogurusi, bet, ja iegadās divas pavisam brīvas dienas, es skumstu pēc darba, jo man ir sajūta, ka es zaudēju laiku - velti to tērēju, jo varētu ko labu izdarīt. Man ir slikti, ja mājās jāsēž ilgāk par vienu dienu, tad man ir sajūta, ka nīkstu bezdarbībā, ka slinkoju. Jo visu laiku esmu bijusi lielā ritmā, un varbūt tāpēc ir grūti apstāties.»

Aktrise zina, ka pēc pirmizrādes atkal atsāks iet uz treniņu zāli, kas ne tikai ir labs enerģijas lādiņš, bet arī palīdz sevi uzturēt formā. Un tas aktierim esot īpaši svarīgi, jo «profesionālajā vidē viss tik strauji mainās, tāpēc aktieriem jābūt gataviem uz visu - gan salto uztaisīt, gan mūziklā dziedāt... Un ir labi, ja to vari, un ir nepatīkami, ja nevari, turklāt mani vispār tracina, ka es kaut ko nevaru izdarīt. Starp citu, man nav muzikālās izglītības, es tikai trīs gadus mācījos spēlēt klavieres, un tad vecāki piekāpās manai nepatikai, nepiespieda mani turpināt mācīties. Labāk būtu mani piespieduši, jo tagad es nožēloju, ka nepabeidzu skolu, tagad neprotu spēlēt klavieres, tikai klimperēt. Tad mamma būtu sliktā, bet tagad es viņai par to būtu pateicīga. Nu, re, atkal atgriezāmies pie izrādes - kas ir labs, kas ir slikts».

***

Jekaterina FROLOVA

• Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise (kopš 2005. gada)

• Dzimusi 1982. gada 1. maijā

• Precējusies, dzīvesbiedrs Roberts

• Izglītība: Rīgas Herdera vidusskola; Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmija (bakalaurs, 2004); Latvijas Kultūras akadēmija (skatuves runas pedagogs, maģistrantūra, 2013)

• Jevgēņijas lomas atveidotāja TV3 seriālā UgunsGrēks

• Spēlē izrādēs: Fro (titulloma), Graņonka (Aktrise), Jakišs un Pupče (Pupče), Mazais princis (Lapsa), Vasarnieki (Jūlija Fiļipovna), Indrāni (Guste), Skrandaiņi un augstmaņi, Mežs, Ne vienmēr runcim krējuma pods, Tango ar Stroku, Odesa, burvīgā pilsēta..., Spoks no Kentervilas, Marija u.c.

• Četras reizes nominēta Spēlmaņu nakts balvai