Šovakar pirmizrāde Dailes teātrī, kur Lielajā zālē skatītāju vērtējumam tiek nodots Oskara Vailda romāna Doriana Greja portrets (vai kā latviešiem pierastāks vecmodīgajā Jāņa Ezeriņa tulkojumā Doriana Greja ģīmetne) iestudējums, kuru radījušas Evita Mamaja un režisore Laura Groza-Ķibere.
Zinot Lauras Grozas-Ķiberes pēdējo gadu iestudējumus (Frankenšteins un Equus, abi DT, Piafa un 1984 Liepājas teātris), ir, protams, bezgala interesanti, kas teātrī notiks šovakar? Tomēr līdz tam vēl nedaudz jāpaciešas. Režisore par jauno iestudējumu saka: «Vienīgais, ko es vēlos, kaut visi, kas atnākuši uz izrādi, varētu novilkt savus priekšstatu mēteļus par Dorianu Greju un atstāt tos ģērbtuvē. Arī klasiskais latviešu tulkojums, kura autors ir Jānis Ezeriņš, izrādījās diezgan estetizēts un poetizēts. Oriģinālais Vailda teksts ir dzēlīgs, un es nebaidos apgalvot, ka reizēm arī gana ass un pat rupjš.»
Protams, ka Oskara Vailda cienītājiem droši vien arī ir katram savs viedoklis par Dorianu Greju. Kāds šo romānu dēvē par īstu citātu vācelīti, apgalvojot, ka šajā darbā esot tā - kā lappuse, tā domu pērle. Nu kaut vai: «skaistums, īstais skaistums beidzas tur, kur sākas gudra izteiksme. Prāts pats par sevi jau ir kroplība, tas bojā katras sejas harmoniju.» Vai: «pati vienkāršākā lieta top skaista, ja to slēpj.» Vēl citi apgalvo, ka viņiem esot sajūta, ka, visu mūžu dzīvojot, jau sen zinot sižetu par Dorianu Greju, tomēr neesot pārliecības, ka šo romānu jel kad gadījies izlasīt (tas, protams, neattiecas uz 41% Eurobarometra aptaujas dalībnieku, kas lepni paziņoja, ka viņi nelasot vispār).
Viedokļu par Doriana Greja portretu ir daudz, romāns ir ļoti ietilpīgs un dažādi skaidrojams (te ir vietā uzdot jautājumu, vai tas, ko lasa latvieši, atbilst Vailda oriģināla izteiksmei), tomēr, visticamāk, ejot uz Dailes teātri šovakar, līdzpaņemtā bagāža diezin vai palīdzēs. Ir pilnīgi skaidrs, ka nav iespējams romānu viens pret vienu dramatizēt - Dorians uz skatuves no romāna atšķirsies kaut vai ar to.
Laura Groza-Ķibere atzīst: «Sarežģītība šajā gadījumā ir tā, ka, piemēram, strādājot ar Orvela 1984, bija jau gatavs un pārbaudīts dramatizējums, bet te visgrūtākais bija izveidot darbīgu dramaturģisko materiālu un atlasīt no visas tās paradoksu jūras visefektīvākos un vispiemērotākos, atmetot visu lieko. Vailda tekstā viss krāšņums slēpjas aprakstošajā daļā. Dialogu ir diezgan maz. Tie ir pat tādi diezgan askētiski un shematiski, visa gaļa ir aprakstošajā daļā. Vissarežģītākais bija dabūt to iekšā teātra dramaturģijā.
Būtiski man bija maksimāli mūsdienīgot tipāžus, lai viņi būtu mūsdienās atpazīstami. Tas nav deviņpadsmitā gadsimta stāsts par aristokrātiem X, kas sēž un aiz gara laika spēlējas. Tie tomēr ir mums atpazīstami, mūsdienās saprotami tipāži. Vēl viens režisorisks gājiens saistās ar Vailda tik daudz aprakstītās mākslas pasaules atvēršanu ar mūzikas palīdzību. Visa darbība norisināsies vienā stacionārā vietā. Mēs dzīvojam, ja tā var teikt, mākslas templī. Ja oriģinālā mākslinieks ir tikai Bazils Hovards, tad mūsu gadījumā visi ir mākslinieki, kas pārstāv šo ideoloģiju - mākslu mākslai. Kaut gan Dorians Grejs ar savu dzīvi apšauba šo apgalvojumu.»
Ja atgriežamies pie romāna kā pirmavota, nav šaubu, ka izrādē tomēr uzkavēsimies Oskara Vailda un Doriana Greja kompānijā. «Vailds Doriana Greja portreta priekšvārdā un arī pēc tam pašā grāmatā ļoti garšīgi izsakās, ka māksla ir bezmērķīga jeb ka mākslas vienīgais mērķis ir dāvāt skaistumu. Mēs arī mēģinām spēlēties ar šo ideju - māksla nevar būt morāla vai amorāla, tās vienīgais mērķis ir, jā, padarīt pasauli skaistāku. Bet darbs paradoksālā kārtā ietver ļoti morālu vēstījumu. Vailds ar šā romāna palīdzību pats ar sevi rotaļājas, līdz principā sevi apgāž. Viņš ir ārkārtīgi interesants partneris, ar ko veidot dialogu. Ar viņu var strīdēties, var piekrist, var nepiekrist, bet nevar noliegt sarunas kvalitāti. Doriana Greja portrets ir garšīga provokācija, ar iespēju uztaustīt būtisko. It kā viņš pats ar sevi izstrīdas, beigās atduroties pret šķietamo morāles aspektu. Es nedomāju, ka ar šajā darbā iekodēto ideju par lietu un enerģijas nezūdamības likumu Vailds moralizē. Vailds runā par metafizisko, iracionālo, līdz beigās mēģina nodefinēt tādas substances, kā cilvēka dvēsele, eksistence,» saka režisore Laura Groza-Ķibere.
Izrādē būs Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, tērpus veidojusi Kristīne Pasternaka, komponists Kārlis Auzāns. Izrādes horeogrāfe ir Inga Krasovska, bet baleta ainu horeogrāfe - Elza Leimane, videomākslinieks - Artis Dzērve, bet gaismu mākslinieks - Jevgeņijs Vinogradovs. Lomās: Dainis Grūbe, Juris Žagars, Intars Rešetins, Elza Leimane, Indra Briķe un citi.
