Bērnu muzikālā izrāde Vējš vītolos tapa vasarā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) vasarnīcai Cēsīs, pēc tam kļūstot par skolēnu brīvlaika kultūras programmas piedāvājuma sastāvdaļu gan rudenī, gan tikko, jaunā gada sākumā.
Keneta Greiema garstāsts, radies no autora gulētiešanas laika pasaciņām dēlam, ir viens no klasiskās bērnu literatūras spilgtiem piemēriem. Ja vien vecāki nenoslinko, tas joprojām spēj apburt arī mazos lasītājus un skatītājus. Turklāt, prasmīgi apejoties ar tekstu, ar to saprotot arī nepārspīlēšanu ar tā daudzumu dramatizējumā un mērķauditorijas vecumam atbilstošu laika izjūtu, iespējams ne vien sagādāt mazajiem skatītājiem jautrības pilnus brīžus izrādes laikā, bet arī rosināt viņu iztēli un motivēt uz grāmatas lasīšanu vai pārlasīšanu. LNSO mūziķu iesaistīšanās projektā nodrošina augstvērtīgu un laikmetīgu dzīvo mūziku, nevis salkanas dziesmiņas fonogrammas pavadījumā. Jaunajiem skatītājiem īsti instrumenti šķiet ne mazāk interesanti par izrādes varoņiem Kurmi, Ūdensžurku, Krupi un Āpsi. Un ja vēl iespējams mazliet piedalīties un mazliet pabaidīties, auditorijai paceļot rokas un šņācot brīžos, kad izskan vārds mūžamežs, - kas var būt labāks?
Bērnam būtiski saprast, kas ir teātris, - proti, ka tā ir pārtapšanas māksla, sava veida virtuālā realitāte. Tādēļ arvien lielāku neuzticību izpelnās dīvainos kostīmos tērpti pieaugušie ar izkrāsotām sejām, kas izmisīgi cenšas iegalvot, ka viņi ir pašu atveidotie personāži. Leļļu un objektu teātra formāts, ko izrādes režisors Ģirts Šolis attīstījis jau kopš studiju laikiem ar saviem domubiedriem teātra apvienībā umka.lv, bērniem šķiet godīgs un fantāziju rosinošs. Vējš vītolos tiek izspēlēts ar aktieru Valda (Vanaga) un Mārtiņa (Brūvera) starpniecību, kuri izrādes sākumā pozicionē sevi kā starpnieku starp skatītāju un izrādes varoņiem. Tādēļ nerodas jautājumi, kāpēc onkuļi nav maskās, kāpēc tie runā dažādās balsīs un tamlīdzīgi. No dzīvnieku lellēm par sajūsmas objektu izvirzās Krupis, kas veidots no zaļas adītas cepurītes. Tai, cik nu no attāluma varēja saskatīt, acu vietā piešūtas laikam pingponga bumbiņas un pakaklē sudrabains tauriņš. Krupja runājošo muti atveido aktiera plauksta, kas iemaukta cepurītē. Pārējie dzīvnieki - Žurks, Āpsis un Kurmis - vairāk atgādināja pazīstama izskata mīkstās rotaļlietas, tāpēc tik lielu uzmanību neizpelnījās, ja nu vienīgi atsevišķi pieminams Āpša izteikti slāviskais akcents.
Svarīga ir iespēja ne tikai fiksēt, bet arī iztēloties notiekošo. Mākslinieka Reiņa Pētersona veidotā skatuves telpa ar improvizētu leļļu teātra skatuvi gleznas rāmja veidolā un sarkana samta priekškaru un zālāju proscēnijā vienlaikus ir gan nosacīta, gan dekoratīva, gan tieši uztverama dramatizējuma varoņu darbības vides kontekstā. Te Kurmis rāpjas uz virszemi pa simpātiskām virvju kāpnītēm no krāsainiem zīmuļiem ārpus rāmja, te Žurks peld pa upi uz muciņas. Te abi dzīvnieki lāčo pa garo zāli vai sniega kupenu. Uz Lielās ģildes skatuves gleznas rāmis gan, visticamāk, no visām skatītāju vietām nepilda tam paredzēto. Piemēram, loga funkciju izteiksmīgajā Krupjapils zebiekšu dzīru ainā, kur ļauts atraisīties arī projektā iesaistīto mūziķu jeb Vītolansambļa dalībnieku pantomīmas prasmēm. Jā, mūziķi, izrotājušies ar dekoratīvām pūkainām austiņām, spēlē ne tikai katrs instrumentu, bet atveido arī negantās zebiekstes, kas apsēdušas Krupjapili, kamēr tās īpašnieks vēl nav paspējis izbēgt no cietuma jeb šajā gadījumā - zeltīta putnu būra. Krupja bēgšanas aina ar pārģērbšanos par veļasmazgātāju gan izpaliek, taču to atsver tumšais, ar pašu dalību baisi šņācošais mūžamežs, kur zāles tumsā tiek zibināti lukturīši, aktieru repošana un transportlīdzekļi - rati, auto no kastēm un dēļu lidmašīna, kas parādās tikai īsu brīdi, toties kļūst par karstu sarunas tematu pēc izrādes.
Edgards Mākens pamazām kļūst par titulētu teātra komponistu, saņemot Spēlmaņu nakts balvu un savam radošajam CV pamazām pievienojot arvien vairāk teātru (Leļļu, Nacionālais, Valmieras u.c.). Šogad sācis arī oficiālas kompozīcijas studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, ir arī dramaturgs, jo tieši viņš izraudzījies Keneta Greiema garstāstu LNSO bērnu projektam un radījis tam apmēram pusstundu garu partitūru kameransamblim. Tajā muzicē vijole (Liene Neija-Kalniņa), alts (Ināra Brīnuma), čells (Diana Ozoliņa), fagots (Jānis Semjonovs), klarnete (Guntis Kuzma), flauta (Ilze Urbāne) un sitaminstrumenti (Edgars Saksons), muzikālo vadību uzticot klarnetistam un diriģentam Guntim Kuzmam. Tas ir laikmetīgs opuss, kurā savijas eksperimentāla interese par klasisko instrumentu krāsām ar ietekmi no padomju multfilmu skaņu celiņiem un ambientām noskaņām. Izrādes kopējā dramaturģija ir sinkrētiska, mūzikai nekļūstot par dramatiskās darbības fonu, un tas šķiet viens no lielākajiem izrādes ieguvumiem. Zebiekšu ausis mūziķiem bērniem nešķiet tik smieklīgas kā epizode, kad zaļā runājošā cepurīte jeb Krupis vispirms pasūta mūziku zebiekstei ar fagotu, bet pēc tam, piezemējoties uz fagotista galvas, paziņo, ka nu jau varētu mest spēlēšanai mieru… LNSO Vējš vītolos kļuva par vienām patiesa prieka un neapšaubāmas jēgas piepildītām piecdesmit minūtēm jaunā gada sākumā.