Dmitrijs Petrenko. Katrs no mums grib nokļūt mājās
«Mēs nemēģinām noapaļot asumus un parādīt, ka viens ir labs, bet otrs – slikts. Čehovam tas nav tik viennozīmīgi. Ir dažādi cilvēki, ir dažādas vērtības, un – kāpēc suns, nomaldījies un nokļuvis tur, kur ir labi un silti, tomēr ilgojas pēc sava pirmā saimnieka?... Gribas, lai paliek šis jautājums – kā paradokss, par ko aizdomāties,» saka režisors Dmitrijs Petrenko. Viņš Latvijas Leļļu teātra Mazajā zālē iestudējis krievu bērnu literatūras klasiku – Antona Čehova stāstu Kaštanka. Pirmizrāde svētdien pulksten 15.
Kaštanka ir suns. Kā saka Antons Čehovs: tas ir visparastākais suns, kādu vien var iedomāties. Tam ir parasts izskats, parasts augums. Tikai acis šim sunim ir īpašas. Kaštanka dzīvo kopā ar saimnieku līdz brīdim, kamēr noklīst. Viņa nokļūst pie jauna saimnieka, un sākas jauna dzīve - skaista, notikumiem bagāta, varētu pat teikt, ka spoža. Taču sapņos viņa joprojām redz savu saimnieku un ilgojas. Ilgojas pēc savām mājām.
«Tas ir viens no darbiem, kas man seko no bērnības, jo konkrēti šis stāsts man bija viens no pirmajiem pārdzīvojumiem, ko sniedz mākslas darbs,» atzīst jauniestudējuma režisors. «Ik pa laikam to atcerējos, par to iedomājos, līdz atkal pie tā atgriezos 2014. gadā, kad Dailes teātrī iestudēju Visas viņas grāmatas un kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu domājām par grāmatām, ko Hanna [Esmeralda Ermale] lasa. Viena no tām, ko Mihaels [Dainis Grūbe] viņai sūtīja uz cietumu, bija arī Kaštanka. Tobrīd es to vēlreiz pārlasīju un iedomājos, ka gribētu to iestudēt. Un kur gan citur, ja ne Leļļu teātrī,» stāsta Dmitrijs Petrenko.
Protams, bērnībā un jau pieaugušā vecumā lasītais stāsts raisīja atšķirīgas emocijas. «Bērnībā es vairāk uztvēru to, kā suns redz pasauli un cilvēkus - jo bērnam jau ir ļoti viegli identificēties ar dzīvnieku, kurš nerunā. Bērns ļoti labi saprot tādus varoņus. Bet, to izlasot tagad, es vairāk aizdomājos par tēmu, kas šajā stāstā tiek risināta. Starp citu, vēl nesen lasīju rakstu par Kaštankas interpretācijām - ka tās bija atkarīgas no vēsturiskā konteksta un ideoloģijas, kas patiesībā ir diezgan smieklīgi. Piemēram, padomju laikā tika uzsvērts, ka Čehovs šajā stāstā izceļ svarīgākās vērtības - cilvēciskumu un labestību, taču, rūpīgi iedziļinoties šajā tekstā, tur nav nekā cilvēciska. Saimnieks, pie kura Kaštanka sapņo atgriezties, ir diezgan nežēlīgs. Un tāpēc mani vairāk ieinteresēja šī darba filozofiskais aspekts - īsto mājas sajūtu notveršana,» stāsta režisors Dmitrijs Petrenko. «Katram no mums ir mājas. Bieži vien tā nav vieta, kurā mēs dzīvojam, bet vieta un laiks, pēc kā ilgojamies. Tās var būt diezgan neizskaidrojamas un visbiežāk arī nesaprotamas jūtas citiem - kā var ilgoties pēc kaut kā tāda. Bet tikai mēs paši zinām, kāpēc gribam nokļūt tur, kur nokļūt bieži vien vairs nav iespējams. Manuprāt, tēma par mājām cilvēkam ir ļoti eksistenciāla, un šī būs izrāde par to, cik ļoti katrs no mums grib nokļūt mājās.»
Izrāde veidota bez runāta teksta, līdz ar to tā tiek piedāvāta abām auditorijām - gan latviešu, gan krievu. Tajā izmantotas pēc aktieru līdzības veidotas dažāda lieluma lelles, gaismas objekti, animācija, mūzika, skaņas un kustības. Režisors to iesaka skolas vecuma bērniem un pieaugušajiem. «Es cenšos bērnu izrādes veidot tā, lai ir interesanti arī vecākiem, un mana līdzšinējā pieredze pierāda, ka man varbūt arī sanāk. Un, lai arī bērni un pieaugušie redz katrs savā līmenī, es esmu pārliecinājies, ka bērni pat vairāk spēj uztvert abstraktu domāšanu, abstraktāku vizualizāciju.»
Kaštankas radošajā komandā Dmitrijs Petrenko aicinājis mākslinieci Lieni Mackus, komponistu Anno Mimicus, animatori Lizeti Upīti, horeogrāfu Modri Opeltu, kā arī aktierus Santu Didžus, Miķeli Žideļūnu un Anriju Sirmo. Tuvākās izrādes 22. janvārī un 2. februārī.
Taujāts par paša pieredzi ar mājdzīvniekiem, Dmitrijs Petrenko atklāj, ka bērnībā bijuši gan kāmīši, gan kaķi, gan suņi - jo kā gan citādi bērnam iemācīt atbildību?! «Es gan neesmu suņu cilvēks, es vairāk saprotu un izjūtu kaķus, bet, izņemot bruņrupuci, šobrīd savas aizņemtības dēļ neko vairāk nevaru atļauties. Es ļoti reti esmu mājās, bet, tā kā dzīvniekus uztveru līdzvērtīgi cilvēkiem, man negribas nevienam nodarīt pāri.».