«Mani draugi, šo izrādi noskatījušies, atzina: pirmajā cēlienā ir jautri un var izsmieties līdz asarām, bet otrajā cēlienā ir kamols kaklā. No tā es secinu, ka mums šis darbs ir izdevies,» saka aktieris Andris Bulis. Viņš spēlē burvju mākslinieku liriskajā komēdijā Iemīlējās muļķis muļķītē, kas ir režisora Dž. Dž. Džilindžera debija Daugavpils teātrī.
Šī komēdija savu primizrādi piedzīvoja 1. decembrī, tad tika nospēlēta vēl viena izrāde, un svētdien pulksten 17 tā tiks spēlēta trešo reizi. Pēc tam nākamā izrāde būs tikai 25. februārī. Iestudējuma pamatā ir Vācijā dzīvojoša krievu dramaturga Sergeja Rubes luga Žuljeta Ilmāra Šlāpina tulkojumā, kas vēsta par diviem neveiksminiekiem, kurus savedis kopā liktenis. Džuljeta (Zanda Mankopa) ir naiva muļķīte, kura visā raugās ar mīlestības pilnām acīm, bet viņa nevienam nav vajadzīga. Pat savai ģimenei nē. Rahmanovs (Andris Bulis) ir cinisks burvju mākslinieks, kurš ir vīlies savā dzīvē un bezjēdzīgi pavada dienas, apmuļķojot cilvēkus. Kad šīs divas pasaules saduras, abu dzīve neatgriezeniski mainās. Parējās lomās: Māris Korsiets, Ritvars Gailums, Līga Ivanova, Mihails Abramovs, Kristīne Veinšteina, Inese Ivulāne-Mežale, Alberts Vecmanis, Egils Viļumovs un Maija Korkliša. Skatuves noformējumu veidojis scenogrāfs Kristians Brekte, kostīmus Anna Heinrihsone, un izrādē ir izmantota Kārļa Lāča oriģinālmūzika.
«Tas ir stāsts par cilvēku likteņiem un par tām izvēlēm, kas ietekmē mūsu turpmāko dzīvi,» tā Andris Bulis īsumā raksturo jauno izrādi. Aktieris atzīstas, ka viņam šis darbs ir personīgi tuvs, jo tas ir stāsts par izbijušu cirka mākslinieku, kurš, dabūjis traumu, vairs nav konkurētspējīgs un tāpēc spiests kļūt par burvju mākslinieku, par blēdi. «Un tad viņš satiek meiteni, kurai apsola palīdzēt. Viņu ceļi krustojas diezgan interesantā veidā, un, no vienas puses, viņš viņu nevar ciest, bet no otras - bez viņas arī nevar... Izrādē ir vēl arī citas likteņa līnijas, un tipāži ir ļoti atpazīstami - ja arī skatītājs neidentificējas ar sevi, viņš noteikti pamana kaimiņu vai draugu,» pārliecināts ir izrādes galvenās lomas atveidotājs.
Andris Bulis neslēpj: jauniestudējuma sagatavošanas procesā arī viņš pats daudz analizējis savu dzīvi, domājis par savām dzīves izvēlēm. «Man bieži jautā, kāpēc savulaik aizgāju no Nacionālā teātra. Jaunībā nedarbojas pragmatiskā domāšana, jaunībā visus lēmumus pieņem emocionālā līmenī, bet es nevienā brīdī šo savu izvēli neesmu nožēlojis. Rahmanovam izrādes beigās ir monologs, kurā viņš saka: ja es būtu klausījis vecākus, es strādātu kādā būvfirmā, būvētu mājas un būtu ļoti bagāts cilvēks. Bet es esmu mākslinieks, es aizgāju uz cirka skolu. Muļķis. Es sapņoju par skatuvi, par slavu...»
Taujāts, kur viņš būtu, ja būtu klausījis vecākus, Andris Bulis pasmaida un saka paldies ģimenei, kas vienmēr atbalstījusi viņa izvēles. «Viņi, protams, bija pārsteigti, ka kļuvu par aktieri. Es pats biju pārsteigts,» aktieris atzīstas, piebilstot, ka sapņojis arī par sporta pedagoga profesiju. «Bet es nemaz negribu zināt, kā būtu bijis, ja... Jo man ir labi, kur esmu.»
Bet par jaunā gada apņemšanos, par ko gada sākumā ir populāri runāt, aktieris saka: «Manuprāt, katru vakaru, ejot gulēt, vajadzētu apņemties nākamajā dienā izdarīt vismaz vienu labu darbu. Tas būs daudz vairāk nekā apņemties, piemēram, vairāk sportot. Es jau to daru katru dienu, jo tas vajadzīgs manai profesijai. Tāpēc negribu flirtēt ar kaut kādiem apsolījumiem, bet apņemties būt labam cilvēkam, labam tēvam, labam vīram. Un tas jau ir ļoti daudz.».