KULTŪRA: Klejojums apziņas labirintos
Pēru Gintu noteikti var uzskatīt par arhetipisku kultūras tēlu un tulkot atkarībā no laikmeta sociālajām īpatnībām. Atbildēt, vai Pērs Gints ir avantūrists, dienderis, pazudušais dēls vai mirkļa skaistuma tvērējs, dzīves jēgas un sava es meklētājs, viennozīmīgi un bez pretrunām nav iespējams.
Šosezon interesantas sakritības dēļ Rīgā iespējams noskatīties divas Pēra Ginta interpretācijas - dramatiskajā teātrī un baletā. Latvijas Nacionālajā operā un baletā slovēņu horeogrāfs Edvards Klugs ir atsvaidzinājis laikmetīgu baleta izrāžu piedāvājumu ar universālu, asprātīgu un aizraujošu dejas teātri, kas turklāt varētu kvalificēties ģimeņu piedāvājumam. Par to rakstīju Neatkarīgajā jau pirms nedēļas. Savukārt Nacionālā teātra izrāde, ko iestudējis režisors Viesturs Kairišs, šķiet mēģinājums turpināt ar Raiņa Uguns un nakts iestudējumu uzsākto filozofisko ideju teātri, balstoties uz Ibsena tekstu un mūsdienīgu tā tulkojumu (Edvīns Raups). No salīdzinājuma izvairīties, protams, ir grūti. Sevišķi jau tāpēc, ka teātri apzināti spēlējušies ar šo repertuāra dublēšanos, rīkojot kopīgas fotosesijas un tamlīdzīgi, tādējādi nevis koķetējot ar konkurences izpratni mākslā, bet apliecinot dažādu interpretāciju sekmīgu līdzāspastāvēšanu, tomēr būtu netaisnīgi katram no šiem iestudējumiem neveltīt atsevišķu apcerējumu.
Viestura Kairiša veidotais Pērs Gints ir vizuāli krāšņs, kontrastu piesātināts ceļojums galvenā varoņa apziņā, šķietami rūpīgi numurētās un pat secīgās ainās, stabilajai struktūrai kontrastējot ar sadrumstaloto saturu, atklājot fragmentācijas, vērtību relatīvisma, intelektuālas tuvredzības un citu 21. gadsimta sabiedrības kaišu spektru ironiskā mērcē, liekot saprast, ka Pērs Gints varētu būt katrs no mums. Taču tas šo tēlu nebūt nepadara simpātiskāku. Spogulis kā telpiska metafora savieno cilvēku un troļļu pasauli kā spēlē Atrodi atšķirības!. Spogulī Pērs Gints sevi pirmoreiz ierauga tik tīkamajā bagātā tirgotāja veidolā. Spogulis ir Ingrīda pret Sievieti zaļā, Pērs Gints pret Līkā balsi, kas skan viņam galvā. Vizuālā un telpas dramaturģija Reiņa un Kristas Dzudzilo izpildījumā šajā iestudējumā mērojas spēkiem ar Ibsena tekstu, brīžiem būdama pārliecinošā vadībā, ne tikai kairinot acis ar spilgtām krāsām (elektrozils, spilgti rozā, dzeltens) pretstatā melnbaltajam, bet arī satriecot ar lakonisku vienkāršību.
Piemēram, fināla ainā, kad zāles un skatuves melnajā tumsā no priekšplāna uz dibenplānu pārvietojas izgaismota telpa ar mūžam jaunās (nevis aklās un novecojušās) Solveigas klēpī dusošo veco, mirstošo Pēru, kura ķermenisko veidolu no Ulda Anžes pārņēmis kādreizējais dejotājs Andris Vītiņš. Vizuāli efektīga ir arī fototapete ar Norvēģijas kalnu un ūdeņu skatu, reprezentējot cilvēka sīkumu iepretim dabas varenībai, laicīgā niecību pret mūžīgo. It kā klišeja, tomēr nenoliedzami efektīgs un skaists fons ne vien izrādes pieteikumam, bet arī vienai no kulminācijas epizodēm - Ozes nāvei. Ozi emocionāli daudzkrāsaini un šim tēlam neierasti temperamentīgi ataino Daiga Kažociņa, laužot jebkādus stereotipus par mātes tēlu teātrī un aktrišu skatuves mūžā.
Režisors arvien vairāk uz dramatiskā teātra skatuves realizē vairākus savos operu iestudējumos jau aprobētus radošā rokraksta paņēmienus. Lietojot amerikāņu teātra vēsturnieka Mārvina Karlsona terminoloģiju, tie rēgojas teju katrā nākamajā izrādē. Piemēram, konceptuālie virsraksti (Pēra Ginta gadījumā Sveiks lai dzīvo), līgavas kleita vecākās paaudzes aktrisei kā groteskas izpaudums (Lolitas Caukas Sieviete zaļā ļoti atgādina kolorītās vīlas no Pučīni operas Vīlas iestudējuma). Kairiša rokrakstam līdzīgi kā vācu režisoram Pēteram Konvičnijam raksturīgas arī lielākas vai mazākas provokācijas ar seksuālu nokrāsu skatītāja uzmanības koncentrēšanai, lai arī ideja parasti sniedzas daudz tālāk par formu.
Šādas epizodes Pērā Gintā ir divas - pirmajā cēlienā astes piesiešanas metafora Dovres pilī idejiski transformējusies par Pēra Ginta kolektīvu izvarošanu, ko veic daudznozīmīgi uztveramie troļļi ar Dovres veci izteiksmīgā Ulda Dumpja atveidojumā. Anitras tēls ieguvis apmēram 8-9 gadus vecas meitenītes Laumas Vainavskas, topošās balerīnas, veidolu, kas Pēru Gintu aizstūrē pedofilijas virzienā. Tā komplektā ar klasiskā baleta elementu izpildījumu Anžes atzīstami meistarīgā interpretācijā tomēr ir groteska.
Groteska ir viena no Kairiša režijas galvenajām iezīmēm. Teju ģeniāla ir aina ar uzgaidāmo telpu pie Pogu lējēja, kur vecākās paaudzes aktieri melnos tērpos ar plastmasas puķēm rokās pa vienam, atsaukdamies rindmašīnas zvaniņam, dodas kulisēs. Līdzīgi iedarbojas vizuāli iespaidīgā trakonama aina, kur režisors apzināti konkrēti dod mājienu uz aizejošo paaudzi, kurai nav līdzvērtīgas nomaiņas sabiedrībā. Vizuāli un idejiski iedarbīgajā teātrī ir grūti sevi piespiest koncentrēties uz tekstu, sevišķi brīžos, kad režisors apzināti liek to darīt. Pēra Ginta monologi Ulda Anžes lasījumā diemžēl nav ieguvuši tās intonācijas, ko Raiņa teksta Uguns un nakts varoņi. Viņa Pērs Gints, atrodoties uz melnās skatuves viens, prožektora gaismā, pazūd teksta blāķī, kura jēgai, šķiet, pats pārtrauc sekot. Tā kā lielākoties minētais teksts saistīts ar varoņa pašformulētās būtības «es pats» vairākkārtēju iztirzāšanu, monologi panāk kaut ko līdzīgu reklāmas pauzes efektam. Skatītāja uzmanība pretēji cerētajam atslābst un domas novirzās citur pretēji, piemēram, Artūra Krūzkopa lomu metamorfozēm (Lielais Līkais, Kalsenais, Pogu Lējējs), kur ik frāze ir semantiski piepildīta, pat daudzslāņaina.
Izrādes lielākā veiksme ir Agnese Cīrule Solveigas lomā. Kairišs to pacēlis pāri ikdienišķajiem stereotipiem, faktiski sakralizējis. Viņa nav upuris, mocekle vai vienkārši muļķe, bet cildena būtne, garīgā vertikāle, kas apkārtējā pasaulē šķiet vēl neiederīgāka nekā svaidīgais Pērs Gints ar savu gatavību kompromisiem. Agneses Cīrules trenētā balss un smaids fascinē, viņas Solveigas dziesma un fināla šūpļa dziesma ir izrādes emocionālās kulminācijas. Šaubas par to, vai Solveigu ir iespējams parādīt mūsdienu skatītājam tā, lai tēls nešķistu smieklīgs, izgaist pilnībā, jo pārsniedz ikdienas apziņas robežas un spoguļattēla iespējas.
Pērs Gints Nacionālajā teātrī ir klejojums apziņas labirintos. Kuros? Kā vēlaties - savos, Ibsena, Pēra Ginta vai Kairiša. Neiztrūkst maldīšanās cerībā nonākt pie jēgas, ir jautri un baisi mirkļi. Grīga svīta šoreiz izmantota dekoratīvi, bez tādas konceptuālās jaudas kā Vāgnera Gredzena fragmenti Ugunī un naktī. Taču tā joprojām ir skaista mūzika, ja ar to pietiek. Un arī tad, ja izrāde izraisa drīzāk īgnumu, nevis katarsi, šis īgnums tomēr ir rosinošs, urdošs un domāšanu kairinošs.