Piektdien, 4. novembrī, Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde – pēc angļu kriminālromānu, stāstu un lugu rakstnieces Agatas Kristi īsā stāsta Lakstīgalu māja tapusi monoizrāde ar Sandru Kļaviņu galvenajā lomā.
«Protams, bija vajadzīgs laiks, lai saņemtu drosmi debijai režijā. Vienkārši vienā brīdī es sapratu, ka var jau turpināt baidīties, bet man šis darbs šķita tik ļoti interesants, ka gribējās pamēģināt, ja tā var teikt, būt radošā procesa otrajā pusē,» atzīst šī iestudējuma režisore, Jaunā Rīgas teātra aktrise Kristīne Krūze. «Es ļoti mīlu teātri, bet es mīlu tieši radīšanas procesu, vienmēr esmu ķērusi kaifu no mēģinājumiem. Kā aktrisei man bieži vien jāpārkāpj sev pāri, lai uz skatuves eksponētu sevi. Man šķita, ka otrajā pusē es jutīšos labāk, un tā arī ir.» Darbs režijā Kristīnei Krūzei ir, ja tā var teikt, iegaršojies, un āķis jau ir lūpā, viņa cer, ka debijai būs arī turpinājums. Protams, daudz kas atkarīgs no materiāla, gribētos atrast «labu materiālu un rakt dziļāk».
Agatas Kristi stāsta galvenā varone Aleksa ir tikko apprecējusies un kopā ar savu laulāto draugu - izskatīgu, bagātu, rūpīgu un uzmanīgu vīrieti - ievākusies skaistā mājā. Sievietes dzīve šķiet nokārtojusies un laimīga, taču daži negaidīti notikumi sašūpo idilli. Viņa pēkšņi vīru ierauga pilnīgi citā gaismā, un tas liek uzdot jautājumus - vai mēs varam līdz galam uzticēties un pazīt cilvēku sev līdzās, jo otrs cilvēks vienmēr paliks kā līdz galam neatklāts kontinents, turklāt šīs apslēptās teritorijas dažkārt var izrādīties bīstamas, pat nāvējošas. «Mūžīga tēma, kas aktuāla visos laikos - mēs nekad otru cilvēku līdz galam nepazīstam. Un vēl, strādājot pie šī iestudējuma, es daudz domāju par sievietes dzīvi 21. gadsimtā, kas nav viegla, jo tās latiņas ir tik augstas, un bieži vien sieviete vienkārši pārdeg.» Režisorei nav receptes, kā šo pārdegšanu nepieļaut, bet viņa ir pārliecināta, ka «paši esam atbildīgi par savu dzīvi un situāciju, kādā esam, un nevar nevienu citu vainot». Iestudējuma režisore atklāj, ka visfascinējošākais šajā stāstā ir tas, ka kūlenis, kādu tas pašās beigās apmet, atļauj katram pašam izdomāt un pieņemt sev vēlamo. «Nekas nav akmenī iecirsts - brīva vieta interpretācijai un fantāzijai.» Jau lasot šo stāstu, Kristīne Krūze sievietes lomā iztēlojusies aktrisi Sandru Kļaviņu. «Viņai ļoti piestāv tā loma. Sandra ir ģeniāla aktrise, tādas nianses tver, ka ar viņu ir ļoti viegli strādāt, turklāt viņa visu dara ar ļoti lielu atdevi. Es ļoti priecājos par Sandru, jo tā viņai ir brīnišķīga loma, un amplitūda, kuru viņa tajā veic, ir neticama,» uzskata režisore.
Jaunā iestudējuma mēģinājumu process sācies jau pavasarī, un sākotnēji paveiktais bija jāatrāda teātra mākslinieciskajai vadībai. «Jo skaidrs, ka neviens uzreiz zaļo gaismu nedeva, man vajadzēja pierādīt, ka esmu spējīga uztaisīt izrādi,» saka Kristīne Krūze. Lai gan pēc pirmā iestudējuma labprāt vēlētos turpināt strādāt režijā, par studijām šajā jomā viņa pagaidām nedomā, vienīgi piebilst: «Tā varētu notikt, tomēr šobrīd saku - nē.» Režisore teic, ka izrādi Lakstīgalu māja veidojusi tā, lai «izrāde pašai patiktu, lai es pati būtu apmierināta ar rezultātu. Man bija svarīgi, lai pašai ir labi padarīta darba sajūta, un to es esmu sasniegusi, un par to esmu gandarīta. Mēs esam izdarījušas labu darbu.»
Šī sezona teātrī Kristīnei Krūzei ir samērā klusa, bet tas esot normāli, jo ikvienam aktierim mēdz būt gan tukšākas, gan pilnākas sezonas. «Šajā sezonā teātrī man nav jaunu iestudējumu, bet ir projekti, kurus es gatavoju patstāvīgi, bet par tiem pagaidām neesmu gatava runāt.».