APRITĒ: Čekista sapnis. Autobiogrāfisks stāsts

 
AKTRISE, Latvijas Kultūras akadēmijas docente, runas mākslas un skatuves runas pasniedzēja Ruta Vītiņa šajā sezonā spēlē izrādēs Tēvs varonis ‘69 (Dirty Deal Teatro), Re:Atmoda (kultūras telpā 3 māsas), Salidojums, kas nospēlēts jau 370 reižu un joprojām ir skatītāju pieprasīts, un Klientam vienmēr taisnība (teātra klubā Austrumu robeža) ©F64

«Mēs esam pieraduši runāt par čekas upuriem, starp kuriem ir arī mani vecāki un kuri ļoti daudz ir cietuši. Bet šajā darbā mēs skatāmies uz to, kas notika ar pašām čekistu ģimenēm un kādu iespaidu viņu darbs atstāja uz viņu ģimenēm,» saka aktrise Ruta Vītiņa. Viņai šovakar pirmizrāde – rakstnieces un dramaturģes Ingas Gailes lugā Tēvs varonis ‘69, ko Dirty Deal Teatro iestudējis režisors Dāvis Auškāps.

Izrādes scenogrāfs ir Uģis Bērziņš, gaismu mākslinieks - Lauris Johansons, mūzikas autori - Jēkabs Nīmanis un Edgars Raginskis. Lomās: Ruta Vītiņa, Kaspars Zāle, Reinis Boters un Anete Saulīte.

Jaunā vīrieša Ziedoņa tēva prototips ir lugas autores Ingas Gailes vectēvs. Arī pārējo varoņu izdarībām impulsi smelti reālajā dzīvē. Tomēr, kā saka lugas autore, jebkura sakritība ir nejauša un viss, kas notiks uz skatuves, ir izdomāts, izfantazēts, izsūkts no īkšķa, mēģinot visā notiekošajā vainot vecākus.

Tas ir stāsts par vīrieti un sievieti, kuri satiekas 1969. gadā Rīgā. Viņi ir jauni, viens otram patīk, ir maijs, un viņiem priekšā ir visa dzīve... Tomēr jaunajam vīrietim tūlīt jādodas dienēt armijā, un viņu var aizsūtīt uz jebkuru no plašās Padomju Savienības vietām, ja vien viņa tēvs, kurš strādā kādā īpašā vietā, viņam nepalīdzēs. Cik brīvi varēja būt cilvēki padomju Latvijā, un kas bija tās nodevas, ko viņi maksāja par drošību un komfortu? Cik brīvi var būt divi cilvēki personīgajās attiecībās? Un kas ir tās nodevas, ko viņi un mēs maksājam par drošību un atbalstu? Un vai laikā, kas mūs šķir no mūsu vecāku un vecvecāku jaunības, kaut kas ir mainījies?

«Tas ir autobiogrāfisks stāsts, un mums, aktieriem, kas spēlējam reālus cilvēkus, no kuriem lielākā daļa vēl ir dzīvi, ir baigā atbildība. Jo tu nedrīksti savu tēlu pakļaut kaut kādām savām iegribām, parādīt to tā, kā tev liekas interesanti. Protams, izrāde ir mākslas darbs, un tā nevar būt viens pret vienu, tomēr tā sajūta, ka tie ir reāli cilvēki, kuri patiešām to ir piedzīvojuši, ir atbildīgāka,» atzīst aktrise Ruta Vītiņa. Viņa atklāj, ka izrādes forma ir ļoti neierasta un piņķerīga. No malas skatoties, būs interesanti, bet tehniski tas ir diezgan sarežģīti.

«Par ko izrāde? Plašākā vērtējumā - par mīlestību. Par mīlestības trūkumu, par nespēju atklāti izteikt savas jūtas. Visi notikumi risinās un rotē ap čekista ģimeni, ap viņa bērniem un mazbērniem, parādot, kādu iespaidu tas ir atstājis viņu dzīvē. Daudziem tā šlepe velkas līdzi vēl arī šodien, un acīmredzot arī lugas autorei, kuras vectētiņš bijis čekists, ir licies svarīgi par to runāt un šos jautājumus pārspriest kopā ar skatītājiem,» stāsta Ruta Vītiņa. Aktrise neslēpj, ka viņai šī izrāde ir diezgan smaga, arī tekstuāli aktieriem ir ļoti daudz darba. «Bet ne tas ir galvenais. Izrāde nav drūma, tajā ir mūzika un arī pietiekami daudz jautru brīžu, bet - tā ir visnotaļ pārdomas rosinoša.»

Izrādes mērķauditorija varētu būt diezgan plaša. «Visiem, kuri ir piedzīvojuši padomju laikus, būs daudz kas pazīstams. Jauniešiem, kuri šos laikus nav piedzīvojuši, būs interesanti uzzināt, ko tolaik nozīmēja obligātais karadienests un kāds instruments tas bija čekas rokās - kā ar to varēja manipulēt un cik dažkārt traģiski bija daudzu baltiešu puišu likteņi, kuri tika aizsūtīti tālu prom sargāt noziedzniekus, un ka daudzi no armijas atgriezās psihiski iedragāti, bet daudzi vispār neatgriezās.» Aktrise uzskata: par to var runāt un daudz stāstīt, un varbūt teorētiski to arī var saprast, bet sajust, kā bija dzīvot tajā laikā, kad ārpus mājas cilvēki nedrīkstēja runāt to, ko domā, praktiski nav iespējams. «Šī izrāde ir skats atpakaļ, bet tas ir aktuāli, jo čekas maisu jautājums ik pa laikam joprojām tiek cilāts - kā mums būt ar šo mantojumu, kā būt tiem cilvēkiem, kuri bija ar to saistīti, un kā būt čekas darboņu radiem. Tas tiešām ir aktuāls jautājums, un šajā izrādē negaidītā veidā tas arī tiek risināts.».



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!